Ieraksts man pašai - atgādinājumam.

Atceries, Stīna, Tu reiz tepat rakstīji par labo un ļauno pasauli, par to cīņu.
Atceries, ir bijuši brīži, kad tam tici un brīži, kad tomēr galīgi nē.
Atceries domu par enerģiju plūsmām, savstarpēji noslēgtiem līgumiem, manipulācijām un matricēm?
Atceries, ka vakar rastīji, kā aizmigi autobusā?
Un Tu zini, ka aizmigi tur pēc kāda konkrēta apciemojuma? Un zini arī to, ka naktī Tevi piemeklēja bezmiegs, slikta dūša un šodien visu dienu staigā tik jocīga, ka pat uz skolu nevari aizvilkties. Un pēc tās mājas apciemojuma tā ir bijis arī iepriekš, tieši, tieši, TIEŠI tāpat.

Tad: 1) neej vairs ciemos uz turieni!
2) kad nākamreiz šaubies par visām šīm lietām, izlasi šo ierakstu!!!

Bilde augšā - Staprāns, protams.

Life in Džugla

Šodien nolūzu 21.autobusā. Trīsreiz. Katru reizi pamodos no tā, ka atsitu galvu pret stiklu.
Nepatīkami.

Pamodusies izkāpu savā rajonā - Džuglā - un iegāju veikalā pēc piena. Rindā pie kases man priekšā stāvēja vīrs, kura pirkums bija mazā, plakanā (~250ml?) vodkas pudelīte un Chesterfield paciņa. Bet tas nebija galvenais. GALVENAIS bija tas, ka (īsajā) rindā stāvot, viņš lasīja pabiezu daiļliteratūras grāmatu krievu valodā.
Aiz manis vīrietis pirka 2x1,5 litrīgās Kautkāda Light alus pudeles. Es ar savu pienu jutos...neiederīga.

Tingle effect

Mani priecē pašas iekšējie pretstati.
Piemēram, vakar devos taisīt kārtējo bodīārtu (jā, te drīkst par mani pasmieties), pilna soma ar gliteriem, šmiteriem, arī sejas krāsiņām un tā - totāls cacisms. Bet tanī pašā somā, blakus smukumdzelžiem arī filozofijas grāmata (kuru -plānu gan - lasu jau pāris mēnešus - jo reizēm viens teikums jāpārlasa trīsreiz, lai manas nefilozofiskās smadzenes to spētu sagremot (un arī ne vienmēr)), ko palasīt tramvajā.

Un atkal pretstatam - pēdējā laikā esmu gandrīz vai pilnīgi atmetusi labu filmu skatīšanos (šībrīža Baltijas pērles filmutrakums neskaitās), pievēršos tikai muļķīgām romantiskām komēdijām (vai vēl sliktāk - jau kādu 3. reizi skatos visas "Krēslas" sērijas filmas pēc kārtas, šausmas), kuru laikā bimboju kā 6 mazi, sentimentāli eži, kopā ņemti.
Tomēr ar milzu baudu apmeklēju muzejus, piemēram 5dien biju lielajā muzejā (VMM) uz izstādes atklāšanu un vienkārši nespēju atturēties iziet cauri visam otrajam stāvam un izgaršot katru bildi, triepienu, gaismēnu.

Vakar biju Ellas klubā (Dstyle). Interjera knifi forši, bet šis konkrētais un klubi vispār nav man. Un no strādāšanas (gliteri, šmiteri, nekādas pornogrāfijas, nepārprotiet) bezgaisā gandrīz filma pārtrūka.

Un mazliet jautrībai:
Šodien nolēmu izmēģināt kādu no Pēterburgā vinnētajiem solārija krēmiem (kaudze ar paraudziņiem un pāris lielās bondzeles). Izvēlējos vienu, uzziedu, bet liekot uz sejas, pamanījos trāpīt sev arī acī. Tā sāka svilināt, ka man jau šķita, ka turpmāk staigāšu ar vienu aci aiz pirātu apsēja. Skalojot to, sāka svilt arī seja.
Kad biju tikusi galā ar visām svilināšanām, tomēr aizgāju pacepties. Pēc minūtes atkal viss sāka svilt, domāju, ka izrāpošu ārā ar nolobījušos seju un iztecējušu aci.
Pēc (!) tam solārijmeitenei paprasīju, ko nozīmē tas uzraksts "tingle effect" uz paciņas. Izrādās, to nedrīkstot likt uz sejas. A kā normāls, nesolārijapsēsts cilvēks (ar pieklājīgām angļu valodas zināšanām un sapratni, ka vārds "tingle" neizklausās bīstams) var zināt, ka nedrīkst, jo TAS gan uz tās paciņas nebija rakstīts?!?

dveri zakrivajetsa i brjuki prevrešajetsa

Gribas lai kāds samīļo. Bet tas laikam tādēļ, ka lielā skriešana mazliet rimusies.

Pirmdien puspiecos no rīta atgriezos no Sanktpēterburgas. Aizvilkos pat uz skolu 10tos no rīta un izvilku līdz pat kādiem 10tiem vakarā, pa vidu pat noskatoties Viskonti "Nāve Venēcijā" (lēna, ļoti jocīga, taču arī ļoti laba filma) un aizmiegot tikai tās sākumā uz kādām 5 minūtēm. Otrdien uz friziernodarbībām gan nesaņēmos.

Pēterburgā piedalījos (jau iepriekš minētā) bodīārta konkursā. Ieliku tur daudz laika un naudas, pazaudēju pieklājīgu devu nervu.

Vispār jau viss brauciens bija diezgan interesants.
Pirmkārt jau, atcerieties visus tos stereotipus par Krieviju? Tie nav stereotipi. Tā ir tīra, balta patiesība.
Un briesmīgi nesakopta valsts. Ja kādreiz sūkstamies par nekārtību Latvijas ceļmalās, neslaucītām ielām, nolaistām mājām - tas viss ir nieks, salīdzinot ar vareno Krievzemi. Tur izskatās nožēlojami. Pat Pēterburga, karaliskā pilsēta, pārāk bieži  izskatās draņķīgāk kā Maskačka. Un cilvēki  - tērpti tikai un vienīgi bezgaumīgi - redzēji tikai kādus pāris izņēmumus.

Tantes, protams, riebīgas, visu zina, zina kur Tev jāiet, kas jādara, kā jāizturas - un nekautrējas Tev to skaļi un nejaukā tonī izklāstīt.
Toties ir daudzi, kuriem vecmāmiņas ir no Latvijas, pats dzimis Tukumā vai vispār ir no Ventspils. Un tie visi ir forši.
Krievu valodā runājoša latvieša akcents esot "kļova" (foršs).

Ermitāžā gandrīz apraudājos, aplūkojot Matisa "Sarkano istabu". Pēc tam, laikam no pārdzīvojumiem, sāku smakt.

Projāmejot sapratu, ka esmu pazaudējusi garderobes numuriņus - pie tam veselus divus - jakai viens, somai otrs. Tā bija vesela asinīm un sviedriem slacīta epopeja - to visu atgūt. Pats jocīgākais ir tas, ka es zinu, kur es tos numuriņus iebāzu - un kārtīgi to kabatu aiztaisīju, jo ar garderobes numuriņiem nejokojas - un tomēr beigās to tur vairs nebija.

Konkursa rītā man vajadzēja kāpt ārā pa viesnīcas logu un pārvarēt šķēršļu joslu, lai tiktu uz auto. Manu istabas biedreni, kura cerēja pēc manas aiziešanas kādas pāris stundas pabaudīt tv, mieru un dušu, vispār izsvieda no numuriņa - evakuācija. Aizdomas par bumbu.
Gala beigās aizdomīgā soma izrādījās pildīta ar zeķēm un apakšbiksēm, nevis trotilu vai dinamītu, bet evakuācijas faktu un miliču lielo skaitu ap viesnīcu tas nemaina.

Mana bodīārta konkursa pēdējā brīdī atrastā modele, par laimi, bija ar visām lietām savās vietās. Taču ļoti kautrīga arīdzan (izskaidrojums bodīārtam - tu izģērb meiteni/puisi, visbiežāk līdz apakšbiksēm un tad apglezno ar speciālām krāsām).
Pēdējo stundu viņa arī no noguruma un aukstuma trīcēja, es panikoju, jo bija ļoti liela iespēja, ka nepaspēšu pabeigt. par laimi, paspēju visu aizkrāsot, taču nepaspēju salipināt gliterus šmiterus. Beigās pat mērcēju otu konjakā.
Tomēr par spīti tam, gala beigās dabūju 3. vietu ar diplomu un miiiilzu kausu. Taču lai atrastu, kur savu modeli nomazgāt (nebrauks takš ar melnu ģīmi mājās), man nācās pusstundu klejot pa visu izstādes kompleksu (un mazliet klusu latviski lamāties). Beigās dušas atradās, bet tajās bija tikai auksts ūdens. Krievija!
Bet man ir āķis lūpā.

Cilvēks, kas apgāza stereotipus.

Bilde - Staprāns, protams.

Esmu atgriezusies pie bezlaika laika diētas - sakapāti Ķīnas salāti ar papriku, gurķi un sieru. Garšīgi - un, kas ir pats svarīgākais - ātri - pēc gandrīz 11 skolā pavadītām stundām ar minimālu pārtikas klātbūtni tas ir ļooooti nozīmīgi.

Mājāsbraucot redzēju to, kāpēc šodien vispār nācu uz šejieni un spiedu pogu "jauna ziņa".
Tramvajs piebrauc pie tumšas pieturas ("Krusta baznīca", ja gribam būt precīzi). Tur stāv pajauns vīrietis. Nelielais apgaismojums izceļ viņa skūto galvu un lētā paskata ādas jaku. Ar kavēšanos piespiež durvju arvēršanas pogu - secinājums viens - jūtas tik kruts, ka durvīm viņa priekšā, protams, būtu jāatveras pašām.
Iekāpj.
Pirmais pārsteigums - nopīkstina e-talonu. Nu kam negadās, varbūt salietojies.
Atgūst savu tēlu, ar muguru pieslienoties pie štangas (tas tas pats, kas stanga, tikai izklausās foršāk) tieši man pie deguna, lai gan, protams, tramvajā ir daudz brīvu sēdvietu. Lētajā, brūnajā ādā ievilktā mugura šūpojas man acu priekšā ļoti kaitinošā tuvumā un ilgumā. Šaurās, taisnās, tumšās bikses kārnajās kājās ievilktas spīdīgi  melnās kurpēs ar paspiciem, uz augšu vērstiem purngaliem, kuru eksistence kaitina pat vēl vairāk kā viss pārējais.
Tad vīrietis izlemj mainīt savu novietojumu telpā un ar mokām atraujas no štangas. Ievēroju viņa rokā carspīdīgu, liegi čaukstošu plastmasas maisiņu. Nu ja, alkohols, tas vienīgais vēl šinī bildē trūka.

Un tad es ieraudzīju to, kas man lika šo visu aprakstīt šeit: plastmasas maisiņā nebija paslēpta piparu rūgtā pudelīte. Pat ne aliņš. Tur bija ļoti garda paskata A4 lapas izmēra kliņģeris, ko mūsu pretrunīgais varonis, apsēdies brīvā sēdvietā, sāka ļoti rūpīgi ēst.

Talka, piens, dien/višķā maize un muļķības.

Es no laukiem.
Nopietni!

Nu labi, vienkārši šonedēļsnogali ar vienu draudzeni bijām pie otras draudzenes uz kartupeļu (un arī ēšanas) talku. Lai gan šāds pasākums nav pārāk patīkams jau puspiebeigtai mugurai, daudz sāpīgāk bija celties pirms sešiem sestdienas rītā, lai laikā tiktu uz strādāšanu.

Lai gan mēs ar draudzeni bijām lēnākās kartupeļu lasītājas (pieredzes trūkums, es ceru - abām pirmā  nopietnā kartupeļu talka), toties izklaidējām visus pārējos - vispirms, lai nekrīt mati acīs, es apsēju ap galvu savu melno šalli un ap kaklu, lai nesāp - džemperi (tas gan nelīdzēja, šobrīd cītīgi appuņķoju klaviatūru) un sāku izskatīties pēc maharadžas līgavas, pēc tam blondā draudzene apsēja pūkainu šalli ap savu galvu un pieņēma krievu kņazienes tēlu. Tā nu sēlijieši varēja uzjautrināties par jocīgajām rīdziniecēm un rīdzinieki...laikam vienkārši nodomāt, ka tām špidrilkām laikam kaut kas nav kārtībā ar galvu (vārda tiešā nozīmē).

Savus talciniekus Karlīna (kā vienmēr) baroja kā uz kaušanu, tādēļ labi, ka tiku vēl pie citām aktivitātēm apēstā nosvilināšanai. Sestdien pēcpusdienā pirmo reizi mūžā slaucu govi (bet netaisos apgalvot, ka tagad to protu - tā ir vesela māksla, vienkārši vajadzības gadījumā varēšu to izdarīt - ja nu piepēši Rīgā uz ielas satikšu kādu pēc slaukšanas izmisušu govi).

Toties šodien tiku pie maizītes mīcīšanas, kas, jāatzīst, prasa krietnu devu fiziska spēka. Tomēr tā ir brīnumaina sajūta, just, kā Tavās rokās top maize. Un vēl ilgi šodien jutu, ka plaukstas tā viegli ieskābi smaržo pēc mīklas.
To beigās nomāca superlīmes pārklājums pirkstiem, jo pavadu vakaru, ķimerējoties gar savām bodīārta konkursa lietām. Ir divas problēmas - man joprojām nav modeļa. Un ar katru brīdi tas viss šķiet muļķīgāk un muļķīgāk.
Arlabunakti!

P.S. Staprāns augšā.

.

Latvija ir ļoti skaista. Šodien ar ģimeni bijām mazā ceļojumā  - un, lai arī bija grausti un aizauguši lauki, tomēr bija arī tīrumi, koptas sētas un ganāmpulki. Un kas par krāsām!!!

Šobrīd esmu vieglā laika un miega trūkumā. Eju divos kursos, abos jātaisa mājasdarbi, nākamnedēļ ceļojums un bodīārta (hi hi) konkurss, kuram viskautkas jāsagatavo un jātrenējas, šonedēļsnogali vēl jābrauc kartupeļu talkā, vēl skolas prakses darbi...ai, māja bardakā un nav laika sakārtot, pat traukus nomazgāt īsti ne. Jā, jā, zinu, ka kamēr sēžu un drukāju šito, varēju iet un mazgāt/kārtot - bet ja aiziešu, tad iesprūdīšu ar krāmēšanos un neaiziešu laikus gulēt, ja neaiziešu laikus gulēt, rīt būšu nelietojama, ja rīt būšu nelietojama, tad būs slikts treniņš konkursam, ja būs slikts treniņš, konkursā palikšu pēdējā. Morāle - nemazgājiet traukus, mākslinieki!!!
 
Jāatzīst, ka tas bardaks, kas man šobrīd šķiet diezgan šaušalīgs, pirms gada man šķistu kā gandrīz kārtība, taču jaunajai "es" gan tā nešķiet. No vienas puses labi, tas pierāda, ka cilvēku paradumi un pieradumi tiešām var mainīties, no otras puses - šī citādā kārtības saprašana mazliet traumē manu iekšējās (joprojām tik tiešām esošo) harmonijas sajūtu.

Kaut gan perfektā kārtībā es nespētu padzīvot (lai gan nekad nesaki nekad), man tas pat liekas kaitīgi veselībai!

Bilde - mans iecienītais Raimonds Staprāns.

Šodien nodarbojos ar sinhrono gulēšanu - paralēli visam, ko daru, guļu. Man ir klusas aizdomas, ka tas ir lietainā laika dēļ un tālab mani sāk mākt šausmas par "īsto" rudeni (jo tas, kas notiek ārā pēdējo mēnesi arī ir rudens, tikai tērpies vārdā "augusts" un tādēļ, lūk, skaitās vasara) un tā lietiem - tad takš es gulēšu nepārtraukti!!!

Turpinu skatīties romantiskas komēdijas un neprātīgi bimbot to laikā. Esmu piebeigusi Sex and the City - visas sezonas, abas filmas un nopludinājusi tik daudz asaru, ka ar to daudzumu varētu appludināt Manhetenu, ja Irēna to nebūtu izdarījusi manā vietā. bet pārējā laikā jūtos lieliski, mans labais garastāvoklis ir atpakaļ uz palikšanu, mans sliktais garastāvoklis nosvīda pēc pāris dienu paspokošanās.

Sāku ticēt karmai. Sestdien nokrāsoju pusi (priekšpusi) savas draudzenes - trenējos bodīārta konkursam Pēterburgā (jā, Tu atceries pareizi, man riebjas bodīārc, bet to piedalīšanos konkursā arī varētu uzskatīt par tādu likteņa jociņu, sak', nepatīk, nekas, še Tev!), viņa, nabags pusstundu pēc tam dušā to visu kasīja nost. Bet vismaz ar tīru švammi, foršu dušas želeju un labu ķermeņa krēmu pēc tam.

Nu lūk, un dzīve iekārtojās tā, ka pirmdien bodīārta modelis biju es, nokrāsoja mani gandrīz visu (dibens palika neskarts, kā arī plaukstas un pēdas), pie tam - zilu. Indigo zilu. Jā, arī seju.
Nu labi, bija tur arī daži putniņi un puķītes, bet viss pārējais bija zils.
Tas notika manā grima skolā un tur, protams, klejoja apkārt arī manas pasniedzējas. Neesmu tāda briesmīgi kautrīga (lai gan - kā kurā situācijā), par to, ka man ir plikas ( un ZILAS) krūtis, satraucos tikai mazliet, bet par to, ka man ir gandrīz pliks dibens (ja stringbiksītes skaitās) man gan bija neērti.
Izrādījās gan, ka sākumā manas pasniedzējas (ZILO) mani nemaz neatpazina (tad ta brīnums), mani nodeva mani smiekli (tas laikam nozīmē, ka es nodarbību laikā pārāk daudz/traki/jocīgi/kaitinoši? smejos, ja jau pēc tiem mani atpazina tajā (ZILAJĀ) brīnumā, par ko es biju tapusi.
Pēc tam izmantoju skolas dušu, kas īpaši paredzēta šādiem gadījumiem un iepludināju Rīgas kanalizācijā 200 litrus zila ūdens un puskilogramu gliteru. Mazgājos es ar lietotu švammi (bez tās tie būtu 500 litri ūdens) un šampūnu, jo dušas želeja bija beigusies un mājās braucu ar rozīšu un putnu formā esošām sarkanām švīkām uz dekoltē, jo man acīmredzot ir alerģija no gliteriem.
Pasākums tomēr bija interesants, krāsotājmeitene forša un labs darbs padarīts - izpalīdzēts tai pašai minētajai krāsotājmeitenei nolikt ieskaiti.

Diez, ko es saņemšu par to, ka rīt atkal krāsošu ciet vienu zaķi, tikai šoreiz - visu! Varbūt svētdien "Dziedošo ģimeņu" grimēšanā iegūtās muguras sāpes var uzskatīt par izpirkumu? Lūdzu???

Kāzas! Kāzas!!! Updeits

Un tā kā esmu šodien godam dagrimmējusies (strādāju no 10.00 - 17.00 un ieguvu neprātīgi sāpošas kājas) un rezultāts būs žurnālā un varbūt, varbūt, varbūt pat uz žurnāla vāka, kā arī uzrakstījusi un sabīdijusi (tas ir pats sarežģitākais - blogerī sakārtot bildes tā kā man patīk, gandrīz neiespējami indeed) divus blogierakstus, atļaušos pievērsties Sex and the City 6. sezonas pēdējām sērijām, kur arī starp citu ir kāzas biezā slānī. Nu labi, divas, bet tas arī ir daudz!!!

Kāzas! Kāzas!!!

Šovakar ieraksts nevis 2 in 1, bet 1 in 2 - viena tēma, divos blogos.
Tā kā šobrīd nav neviena, kas pāc manas šīvakara paredzamās kāzu orģijas varētu nodomāt: "hm, tas laikam ir mājiens ar mietu, ka man tā Stīna ir jāprec", tad drošu sirdi savu otru blogu ( o-mystyle.blogspot.com ) smagā formā pārpildīju ar baltām un nebaltām, kruzuļotām un nekruzuļotām kleitām. Medus sīrups līst ārā pa ausīm, cukura bumbiņas birst aiz katra soļa un pūdercukura mākonis apņem no galvas līdz kājām. Un es nekaunos, ka man patīk kāzu kleitas. Uh, uh, uh!

Tad - kāpēc kāzas galvā?

Dzimtenē ir ieradusies man ļoti īpaša draudzene, tik tuva, ka uzskatu viņu gandrīz pat par sevi pašu. Iemesls - citas , arī ļoti foršas draudzenes kāzas. Vakar Inga (tā īpašā) paziņoja, ka vienīgais veids, kā viņu pagaidām var atvilināt uz Latviju, ir ielūgums piedalīties kāzu svinībās - taisnība - šovasar viņa jau iepriekš bija ieskrējusi mājās uz pāris dienām - vēl vienās kāzās - bet tik ātri, ka es viņu pat nesatiku.
Tā nu, kā jau ir nojaušams, man personīgās kāzas tuvākajā laikā nespīd, mēģināju noorganizēt tās pati un turpat bārā bildināju Džoni, Ingas atkalieraudzīšanas ballītes viesi un burvīgu kolēģi no teātra spēlēšanas laikiem. Diemžēl viņš man atteica.Toties es viņam par to skaudri atriebos - nodzēru malku no viņa pasūtītā beļģu alus Leefe Brune (ir arī Leffe Blonde! u.c.). Hā!

Vēl arī viens pazīstams puisis uztaisījis sev zibensprecības - cik sapratu, uz kuģa un ar iepriekš nepazīstamu meiteni. Sākumā domāju, ka tas joks, bet šķiet, ka nav gan. Viņš gan nesen, kad meklēju sev slavenu vīru to be, piedāvājās šai vietai, bet nu laikam nekā. Nekas, gan pārdzīvošu divus (tiešus un netiešus) noraidījumus. Es jau arī būtu paspējusi kādas 15 reizes vismaz apprecēties un izšķirties, ja piekristu visiem saņemtajiem bildinājumiem.
Tā ka - džeks ar iekšām, apsveicu!

Ā, un vispār grimaskolā šodien taisījām līgaviņu grimu. Uh un hā!

Mmmm.

Pēc ilgiem laikiem i'm back to my old-self. Skumja ne par ko, bez gaišas domas vai prieka par šo mirkli un rītdienu.
Varbūt tāpēc, ka pabiju Rīgas svētku burzmā, galvenokārt tikai pēc grāmatām. Taču pūlis atņem spēku.

Varbūt tāpēc, ka nežēlīgi noberzu kājas - uzvilku savas jaunās augstpapēžu kurpītes, skaistas bez gala, bet ar tiem pašiem jokiem, kādēļ kādrez biju atmetusi kurpju nēsāšanu pavisam - un man nācās savas pēdas glābt pirmajos pieejamajos apavos - (par laimi) baletčībiņās, taču tādā krāsā, kas nav slikta, taču nekad nav bijusi manā garderobē. Kā arī iestrēgu ar papēdi bruģī un tagad tur ir neglīti robi.

Varbūt tāpēc, ka es tikai pucēju un pucēju savu dzīvokli un paliek
aizvien labāk, taču vēl joprojām miljons darbu priekšā un nav neviena,
kas atbalstītu un palīdzētu.

Varbūt pēcceļojuma skumja, dzīvei atgriežoties vecajās sliedēs.

Varbūt Sex and the City pārdozēšana, šis seriāls ir ģeniāls, taču pilnīgi noteikti tas neraisa cerības par happyendu.

Varbūt tāpēc, ka jūtos aizmigusi, neredzīga un neredzama, gribas pārmaiņas, bet negribas līst ārā no mājas.

Droši vien tāpēc, ka esmu iestigusi sevī, savās domās un bezdarbībā.

Varbūt tāpēc, ka - klasiskā sieviešu vaina - nav, ko vilkt. Esmu kaila!!

Varbūt vienkārši vientulība.


Un vēl es tikko gandrīz sev atlauzu/nomaucu nagu - tā, ka sāp un asiņo un galīgi nav skaisti.
Pati sevi nesaprotu, mans miers un harmonija ir kaut kur aizklīduši un gribas kaukt. Un vasara arī iet uz beigām. Un tauriņu pareģojumiem pavasarī laikam tomēr var ticēt. Bet vai kaut kas spēj paredzēt tuvojošos rudeni un ziemu? Tas, kāds auglis Tev pirmais uzkrīt uz galvas? Kurš pirksts nosalst? Bet ja dvēsele?

Iedvesmas nav, rīt ieskaite un atrādāms darbiņš, bet nevedas galīgi. Sanāk tādi tie paši vēži, tikai citā kulītē - pie tam - arī tādā pašā.

.

Vakar un šodien biju tālumtālu tur, kur manu dzīvi maitāja tikai 32 vīrieši - mans tētis Rīgā ar to, ka bija sataisijies mirt, Rihards (vienkārši bosiks) un 30 osti, kas negribēja smērēties - t.i., 30 armēņu un nearmēņu vīrieši, kas tēloja 2. Pasaules kara vācu armijas ostu (austrumu) bataljonu un lielākā daļa neparko negribēja grimēties. Pārējie 170 vīrieši bija ciešami/normāli/jauki/lieliski.
Šobrīd manu dzīvi nemaitā neviens vīrietis (nu varbūt tētis reizēm ar visādām muļķīgām runām), ne šeit, ne tur, bet bija skumji aizbraukt arī šoreiz.
Palikām mazā, dzeltenā mājiņā ar fantastisku skatu uz upi, kas ieplūst jūrā.

Atkalsatikām savus jaukos saimniekus, viņu dēliņu un abus viņu burvīgos suņus, no kuriem viens atstāja pāris krāšņus pēdu nospiedumus uz manām biksēm.
 Diemžēl šīs bikses bija vienīgās piemērotās (pelēkajiem, aukstajiem un vējainajiem) laikapstākļiem, jo otras (un kedas piedevām) izmērcēju, forsējot upīti - tieši tik platu, lai bišķi pietrūktu pārlēkšanai. To gan abas ar mammu noskaidrojām tikai empīriskā ceļā.
Atradu akmens sirdi. Un tūliņ sapratu, kam dāvināt.

Nobraucos tik stīva, ka mamma piedāvāja man knaibīt dibenu, lai ārstētu tur iemetušos krampjus.
Mašīna nomira tieši pirms izbraukšanas. Izdevās salabot.
Mašīna nomira arī pa ceļam. Labi, ka Pāvilostā, divu lielisku vīru tuvumā, nevis, piemēram, ceļā no Aizputes uz Pāvislostu - mežā, kur dienā cauri brauc labi ja 3 auto.
Visi (izņemot 2gb) mūs apdzina.
Bijām divos ciemos, abos ar lieliskiem namatēviem/mātēm.
Gribēju nopirkt  zemas kurpītes noplīsušo balerīnčībiņu vietā. Nopirku smukus augstpapēžus.
Ieguvu ķirbi.
Apskatiju 4 skaistas pilsētas.
Daudz ēdu.
Bet pats galvenais - uztaisīju māmiņai brīvdienas!

Par vīriešiem (jeb too much SATC organismā).

Vispirms uzrakstīšu to otro, kas man iešāvās prātā un tad - pirmo.

Otrais, tātad, ir, iedvesmojoties no Sex and the City un kādas meitenes twitterziņas radušās pārdomas, kādus vīriešus neprecēt (totāls Cosmopolitelēns).

Snovborderi - 99,8% ir smuki, forši (+ ar lielisku augumu) un pilnīgi traki (man tas liekas pluss), taču brīdī, kad viņš Tevi mēģina apprecēt, rēķinies, ka nevainīgās ieņemšanas ceļā esi sev ieguvusi totālu bērnu. Pie tam, bērnu ar vismaz 3 nopietniem sasitumiem, 1 lauztu kaulu un 1 smadzeņu satricinājumu ik (sniega) sezonu.
Ā, un daudz dzer un ballējas.Vasarā skeito (skat. zemāk)
Bez manierēm.
Tātad: der jautrībai, regulāriem apmeklējumiem slimnīcā, neder nekam nopietnam.

Skeiteri - ir vēl 100000 reizes ļaunāki. Pirmkārt, ir pohuisti, otrkārt, šmucīgi (nu jā, otrais ir loģisks turpinājums pirmajam), treškārt, skatīties, kā čalis skeito skeitparkā, ir briesmīgi garlaicīgi (izņemot gadījumus, kad viņš ir slikts skeiteris un bieži krīt). Vienmēr ir bez naudas, sapņo par Portugāli. (Taču uz tumšas ielas es labāk turētos tuvāk 16gadīgam skeiterim, nekā vīrietim policijas formā.
+ regulāri nobrāzumi un lūzumi, daudz dzer un ballējas.
Bez manierēm, toties vairums ir sirsnīgi.
Der: tīnītēm un, ja esi ar mieru regulēri izmaksāt kino..un visu citu, neder: pēc 20


Sociālo tīklu fanāti - ir interesanti, vienmēr informēti par to, kas notiek, ar savu viedokli un bez bailēm to izteikt publiski (acīmredzami!), taču izšķiroties no tāda, uzreiz visos viņa soc.portālos parādīsies garumgaras ziņas par to, kādu tipu sievietes neprecēt. Un bildes ar Tevi un viņu. Un tikai Tevi. un bildes no vietām, kur esat bijuši kopā.
 Der: ja Tev patīk bieži apmeklēt dažādus pasākumus. Neder - ja negribi, lai pēc bildēm viņa blogā var sekot notikumiem Tavā dzīvē - kad esi nofotografēta miegā/kožot superduperdubultajā čīzburgerī/esi saķērusi Rota vīrusu/dzemdē/vienkārši izskaties slikti.


Izklaidīgie: mīļi, jauki, lieliski,  labprāt gatavo (tikai pagatavotais nav baudāms, jo ir piededzināts/pusjēls/nepilnā sastāvā/ļoti jocīgā konsistencē), taču, ja, dodoties prom uz divām nedēļām, uzticēsi viņam savu puķu podu laistīšanu, atgriežoties savā dzīvoklī, viņš Tevi sagaidīs ar teikumu ", kā jau pagājušas 5 dienas?" un mirušiem istabas augiem.
Der: pacietīgajām. Neder: kārtīgajām un augu/dzīvnieku īpašniecēm.


Celtnieki u.t.m.l.: Tavas guļamistabas durvis nekad nečīkstēs, plaukti un lampas nebūs jāskrūvē pašai, taču viņa zelta gredzenu un ķēžu kolekcija pārspēs Tavējo. Un pēc šķiršanās uzzināsi, ka viņš nav iezemējis Tavas veļasmašīnas kontaktu (lai ko tas nozīmē) un tā ir izskaidrojams tas, ka, katru reizi, mazgājot traukus, Tu jūti nelielus, bet nepārtrauktus strāvas triecienus.
Iespējams, ka pametīs Tevi, jo, siltinot kādas daudzdzīvokļu mājas ārsienu, pa trešā stāva logu būs ieraudzījis savu mūža mīlu, kura, nezinot, ka pie viņas loga atrodas kaut kas (varbūtēji) sapratīgāks par kaiju, no dušas būs iznākusi ārā kaila.
Der: Neder, jo kaut ko vienmēr nolaidīs greizi un ar saviem gēniem noindēs jebkurus kultūras asnus jūsu bērnos.


Mākslinieki: Gudri, asprātīgi, interesanti, ar labu gaumi un manierēm. Uzgleznos Tevi. Gleznu pārdos Jarmarkā. Viņš izdomās, ka grib mājās taisīt vīnu. Vīnu taisīsi Tu. Un to vīnu, kas būs iesprādzis griestos, arī mazgāsi Tu. Malku vedīsi Tu, Tu arī šķūrēsi sniegu un pērnēsāsi mēbeles un mēģināsi tikt galā ar cauru jumtu un suni - bosiku. Rēķinus maksāsi Tu.
Depresīvs.
Der: ideālistēm. Neder: ideālistēm (un citām) ar trauslu veselību un nervu sistēmu.


FiloZofi (nevis "s" - jo man tā labāk patīk, lai tā sofija iet iesālīties) - ir gudri, ar manierēm, iejūtīgi, saprotoši, rūpīgi, u.t.t., taču brīnās, ka Tu nesaproti latīņu valodu, pārāk daudz runā par attiecībām (arī tad, ja tas ir tikai sekss) un vispār, vēl joprojām apsver savu iepriekšējo attiecību dimensijas, nojēgumu, problemātiku, patību, šmatību u.t.t. Bet visdrīzāk vēl nav tikuši tām pāri.
Der: ja to visu uztver vienkārši (un sāk mācīties latīniski). Neder: ja Tevi neinteresē ēnas uz sienām.

Operatori: Diezgan gudri, mazliet interesanti, parasti - glīti. Taču ar gadiem uzaudzē darba tulznu (uz vēdera). Visu labo ar skoču. Ģērbjas draņķigi un noplucīgi. Pie friziera iet reti. Pērk nejēgā daudz dzelžu, stiklu un trubu (t.i., foto un video tehniku&aksesuārus, objektīvus un statīvus). Un ja par to sāk runāt, tad  - uz stundām.
Der: mmmmmm...dažām. Neder: pārējām

Fotogrāfi: romantiski, pašpārliecināti un lecīgi.
Der: modelēm vai modelēm to be. Neder: gudrām meitenēm.



Marihuānas pīpētāji: draudzīgi un smaidīgi. Smaržo pēc zāļu tējas. Neko neatceras.  Randiņa laikā 120 reizes ārkārtīgi aktīvi + ieinteresēti vaicā: "Kā iet? Kas jauns?"
Der: marihuānas pīpētājām. Neder: depresīvajām un nepacietīgajām.


Pokera spēlmaņi: neatlaidīgi. Neatlaidīgi  turpinās zaudēt, neatlaidīgi turpinās uzskatīt, ka esi slikta draudzene, jo neatbalsti laika nosišanu interneta pokera spēlēs, jo tūliņ takš viņš vinnēs lielo piķi.  Iemainīs kopīgu vakaru ar filmu un saldējumu pret spēli, jo ir taču pierakstījies šai spēlei un noteikti šoreiz vinnēs.Tas nekas, ka ir bijusi noruna, ka kamēr ciemojies pie viņa vai viņš ciemojas pie Tevis, viņš nespēlēs.
Der: muļķēm. Neder: reālistēm.


Alkoholiķi: sirsnīgi, draudzīgi, mīļi. Aizmirsīs visu, ko solījuši. Aizmirsīs Tavu vārdadienu, aizmirsīs visu, ko apsolījis (piemēram to, ka vairs nedzers), gala beigās aizmirsīs arī to, ka esi no viņa aizgājusi. Krīzes situācijā, kad Tev ļoti, ļoti, ļoooti vajadzēs viņa palīdzību, būs tā pārdzēries, ka nebūs pamodināms ne ar kādām metodēm. Pēc trim dienām, kad beidzot attapsies un Tu cerēsi pateikt visu, ko par viņu domā, izrādīsies traks.
Der: NEDER!!!! NEKAD, NEKAD, NEKAD UN NEVIENAI!!!!!

 Cienītie prototipi (un tie, kuri domā, ka tādi ir, bet patiesībā tomēr nav gan), lai arī viss apgalvotais ir patiesība, atcerieties, ka jūs esat burvīgi un ka man ļoti patīk ļoti pārspīlēt (jā, tur tikko bija divi stilistiski nepareizi novietoti "ļoti").
Pārējie - mācieties, kā nevajag!


Otrais "pirmais" raksts šovakar, acīmredzot, nesanāks, jo man vēl šis tas rītdienai par prieku jāizdara. No rīta un pa dienu visādas darīšanas, bet vēlāk - sākšu ceļojumu uz vietu, kur esmu bijusi gandrīz pilnīgi laimīga. Skaisti!
Taču pati sev atgādinu, ka "tas pirmais" vēl jāuzraksta - par bērniem, dūmiem un trakiem kaimiņiem.

Velo

Nolēmu, ka jānodedzina tas litrs saldējuma, ko vakar likvidēju - kā arī daudz brīva laika ir mani iepriecējis ar jaukiem, liekiem 2kg, tāpēc ķēros pie nopietniem līdzekļiem - velosipēda.
Vakar nobraucu apmēram 11km, šodien kādus 12, ir plāni par maršruta pagarināšanu. Bet, šķiet, rīt ņemšu brīvdienu, jo sāp dibens (bet kā??? Manējais ir bagātīgi apveltīts ar mīkstumu + silikona uzliktenītis sēdeklim, bet vienalga sāp - kā tas ir iespējams!!!???).

Esmu diezgan spilgti sārtā krāsā, nosvīdusi slapja un krietni nogurusi, tāpēc apbrīnoju tos sev zināmos (un arī nezināmos) cilvēkus, kas brauc tādos nelielos 60 -100 km izbraucienos (Lāsma!), skrien katru otro dienu (jā, pazīstu arī tādus - kādus 4 noteikti, šausmas) un katru dienu pievelkas pie stieņa (nu labi, to es gribētu, tikai nav stieņa. Uzdāvināsiet:)?)
Protams, šodien bija vieglāk, nekā vakar, (Un vairs nav sajūtas "vēl-10-metri-un-man-būs-infarkts", bet tas bija pēc izbrauciena pa reljefu mežu. Ļoti reljefu.) toties par tradīciju varētu kļūt mušas noķeršana ar aci.
Atrakcija, protams, ir arī mana (15 gadus pie manis pavadījušā, pirkta lietota par 5 Ls un nekad mūžā neapkopta) riteņa izdotā simfonija.

Pirmkārt, viņam grab abi dubļusargi, īpaši priekšējais - pēc mūsu kopējā lidojuma šovasar.
Otrkārt, grab arī saslēdzējs - kārtīgs dzelzsgabals, ko īsti nekur nevar tā nekaitīgi piemontēt.
Treškārt, ļoti daiļa, maiga (taču aizdomīga - jo agrāk tā nebija) zumēšana atskan no pārslēgumu zobratu bloka,
ceturtkārt, bremzes čīkst vienkārši šaušalīgi. Ja nu kādam piepēši vajadzētu ieskaņot šausmu filmu, manas bremzes specefektu atlasē uzvarētu nešaubīgi.
Piektkārt, jauku ritmu visam uzdod mobilais telefons, kuru šodien iesprostoju pie stūres piestiprinātā no McDonalda bērnu komplekta iegūtā kastītē (uz kuras kādreiz bija Betmena uzlīmīte, bet es 12 gadu vecumā nezināju, kas patisībā ir stilīgi un viņu noplēsu, skāde).

Un es to telefonu tur ieliku, jo vakar viņš, man nezinot gandrīz piebiedēja sirdstrieku manai draudzenei - biju iebāzusi somā uz bagāžnieka un turpināja savu jauno aizraušanos - zvanīt savā arhīvā saglabātiem numuriem pēc paša izvēles (Pats trakākais ir bijis ļoti nopietnā amatā strādājoša dāma - kādu brītiņu pēc pulksten 12tiem naktī - darbadienā. Kauns neprātīgs.).
Nu lūk, atgriežoties pie draudzenes un viņas (gandrīz) sirdstriekas, mans jautrais telefons bija vairākas reizes viņai piezvanījis, viņa, nospriedusi, ka ar mani noticis kaut kas slikts, histēriski mēģinājusi sazvanīt mani atpakaļ un visā pasākumā iesaistījusi arī savu vīrieti - kurš arī histēriski (nu labi, cītiīgi, jo viņš absolūti nav histērisks) bija mēģinājis mani sazvanīt. Totāls dizāsters.

Rīt manai māmiņai vārda diena - t.i. - annual salātu kapāšana smagā formā un pierīšanās finālā. Laikam uz vecāku mājām arī jābrauc ar riteni, lai atpakaļceļā sadedzinātu vismaz 1/100 apēstā.

Shelmerdine: You're hurt ma'am.
Orlando: I'm dead, sir.
Shelmerdine: Dead. That's serious. Can I help?
Orlando: Will you marry me?
Shelmerdine: Ma'am... I would gladly, but I fear my ankle is twisted.

Bet ļooooti var redzēt, ka režisors ir sieviete.