Šis un tas.

Šodien uz ielas ieraudzīju santīmu. Pacēlu, noslaucīju, ieliku kabatā. Protams, sāku domāt par pasaku par vērdiņu. Kā būtu, ja mans santīms būtu tāds, ko izdod, bet kabatā tā vietā jauns parādās. Apsvēru, ka ļoti nepraktiski tas būtu, ja es, piemēram, vēlētos iegādāties veļasmašīnu (nezinu, kapēc tieši veļasmašīnu, man jau tāda ir). Turpināju pārdomas ar to, ka varētu ar to maksāt par sīkumiem. Mainīt bankā.
Un tad atcerējos, ka mēs taču tāpat ļoti drīz pārejam uz eiro un mans santīms kabatā diez vai konvertētos pats. Problēma atrisināta.

Pirmo (un, jādomā, ka arī pēdējo) reizi mūžā labprātīgi aizgāju uz aerobiku. Pilnīgi astoņdesmitie, smējos par to visu. Skaļi.

Gastronomiska rakstura piezīme

Ļoti svarīgi zināt. Attēls izgājis ārpus rāmjiem, lai visu var izlasīt.

Draudzene uzdāvināja vienu no pēdējām sava superievārījuma miniburciņām. Vakar pusdienas pie auzu pankūkām to iztukšoju. Izrādās, ka burciņai bijis nerātns vāciņš un no pusdienām es ļoti ātri iereibu. Taču labi, ka bumbieru - lavandas ievārījuma reibonis ātri izreibst - tikpat ātri, kā iereibis.

Tagad iebēru tanī pašā burciņā citronpiparus. Jācer, ka vairs nereibšu.