Es no laukiem.
Nopietni!
Nu labi, vienkārši šonedēļsnogali ar vienu draudzeni bijām pie otras draudzenes uz kartupeļu (un arī ēšanas) talku. Lai gan šāds pasākums nav pārāk patīkams jau puspiebeigtai mugurai, daudz sāpīgāk bija celties pirms sešiem sestdienas rītā, lai laikā tiktu uz strādāšanu.
Lai gan mēs ar draudzeni bijām lēnākās kartupeļu lasītājas (pieredzes trūkums, es ceru - abām pirmā nopietnā kartupeļu talka), toties izklaidējām visus pārējos - vispirms, lai nekrīt mati acīs, es apsēju ap galvu savu melno šalli un ap kaklu, lai nesāp - džemperi (tas gan nelīdzēja, šobrīd cītīgi appuņķoju klaviatūru) un sāku izskatīties pēc maharadžas līgavas, pēc tam blondā draudzene apsēja pūkainu šalli ap savu galvu un pieņēma krievu kņazienes tēlu. Tā nu sēlijieši varēja uzjautrināties par jocīgajām rīdziniecēm un rīdzinieki...laikam vienkārši nodomāt, ka tām špidrilkām laikam kaut kas nav kārtībā ar galvu (vārda tiešā nozīmē).
Savus talciniekus Karlīna (kā vienmēr) baroja kā uz kaušanu, tādēļ labi, ka tiku vēl pie citām aktivitātēm apēstā nosvilināšanai. Sestdien pēcpusdienā pirmo reizi mūžā slaucu govi (bet netaisos apgalvot, ka tagad to protu - tā ir vesela māksla, vienkārši vajadzības gadījumā varēšu to izdarīt - ja nu piepēši Rīgā uz ielas satikšu kādu pēc slaukšanas izmisušu govi).
Toties šodien tiku pie maizītes mīcīšanas, kas, jāatzīst, prasa krietnu devu fiziska spēka. Tomēr tā ir brīnumaina sajūta, just, kā Tavās rokās top maize. Un vēl ilgi šodien jutu, ka plaukstas tā viegli ieskābi smaržo pēc mīklas.
To beigās nomāca superlīmes pārklājums pirkstiem, jo pavadu vakaru, ķimerējoties gar savām bodīārta konkursa lietām. Ir divas problēmas - man joprojām nav modeļa. Un ar katru brīdi tas viss šķiet muļķīgāk un muļķīgāk.
Arlabunakti!
P.S. Staprāns augšā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru