.

Vakar un šodien biju tālumtālu tur, kur manu dzīvi maitāja tikai 32 vīrieši - mans tētis Rīgā ar to, ka bija sataisijies mirt, Rihards (vienkārši bosiks) un 30 osti, kas negribēja smērēties - t.i., 30 armēņu un nearmēņu vīrieši, kas tēloja 2. Pasaules kara vācu armijas ostu (austrumu) bataljonu un lielākā daļa neparko negribēja grimēties. Pārējie 170 vīrieši bija ciešami/normāli/jauki/lieliski.
Šobrīd manu dzīvi nemaitā neviens vīrietis (nu varbūt tētis reizēm ar visādām muļķīgām runām), ne šeit, ne tur, bet bija skumji aizbraukt arī šoreiz.
Palikām mazā, dzeltenā mājiņā ar fantastisku skatu uz upi, kas ieplūst jūrā.

Atkalsatikām savus jaukos saimniekus, viņu dēliņu un abus viņu burvīgos suņus, no kuriem viens atstāja pāris krāšņus pēdu nospiedumus uz manām biksēm.
 Diemžēl šīs bikses bija vienīgās piemērotās (pelēkajiem, aukstajiem un vējainajiem) laikapstākļiem, jo otras (un kedas piedevām) izmērcēju, forsējot upīti - tieši tik platu, lai bišķi pietrūktu pārlēkšanai. To gan abas ar mammu noskaidrojām tikai empīriskā ceļā.
Atradu akmens sirdi. Un tūliņ sapratu, kam dāvināt.

Nobraucos tik stīva, ka mamma piedāvāja man knaibīt dibenu, lai ārstētu tur iemetušos krampjus.
Mašīna nomira tieši pirms izbraukšanas. Izdevās salabot.
Mašīna nomira arī pa ceļam. Labi, ka Pāvilostā, divu lielisku vīru tuvumā, nevis, piemēram, ceļā no Aizputes uz Pāvislostu - mežā, kur dienā cauri brauc labi ja 3 auto.
Visi (izņemot 2gb) mūs apdzina.
Bijām divos ciemos, abos ar lieliskiem namatēviem/mātēm.
Gribēju nopirkt  zemas kurpītes noplīsušo balerīnčībiņu vietā. Nopirku smukus augstpapēžus.
Ieguvu ķirbi.
Apskatiju 4 skaistas pilsētas.
Daudz ēdu.
Bet pats galvenais - uztaisīju māmiņai brīvdienas!