Pēc ilgiem laikiem i'm back to my old-self. Skumja ne par ko, bez gaišas domas vai prieka par šo mirkli un rītdienu.
Varbūt tāpēc, ka pabiju Rīgas svētku burzmā, galvenokārt tikai pēc grāmatām. Taču pūlis atņem spēku.
Varbūt tāpēc, ka nežēlīgi noberzu kājas - uzvilku savas jaunās augstpapēžu kurpītes, skaistas bez gala, bet ar tiem pašiem jokiem, kādēļ kādrez biju atmetusi kurpju nēsāšanu pavisam - un man nācās savas pēdas glābt pirmajos pieejamajos apavos - (par laimi) baletčībiņās, taču tādā krāsā, kas nav slikta, taču nekad nav bijusi manā garderobē. Kā arī iestrēgu ar papēdi bruģī un tagad tur ir neglīti robi.
Varbūt tāpēc, ka es tikai pucēju un pucēju savu dzīvokli un paliek
aizvien labāk, taču vēl joprojām miljons darbu priekšā un nav neviena,
kas atbalstītu un palīdzētu.
Varbūt pēcceļojuma skumja, dzīvei atgriežoties vecajās sliedēs.
Varbūt Sex and the City pārdozēšana, šis seriāls ir ģeniāls, taču pilnīgi noteikti tas neraisa cerības par happyendu.
Varbūt tāpēc, ka jūtos aizmigusi, neredzīga un neredzama, gribas pārmaiņas, bet negribas līst ārā no mājas.
Droši vien tāpēc, ka esmu iestigusi sevī, savās domās un bezdarbībā.
Varbūt tāpēc, ka - klasiskā sieviešu vaina - nav, ko vilkt. Esmu kaila!!
Varbūt vienkārši vientulība.
Un vēl es tikko gandrīz sev atlauzu/nomaucu nagu - tā, ka sāp un asiņo un galīgi nav skaisti.
Pati sevi nesaprotu, mans miers un harmonija ir kaut kur aizklīduši un gribas kaukt. Un vasara arī iet uz beigām. Un tauriņu pareģojumiem pavasarī laikam tomēr var ticēt. Bet vai kaut kas spēj paredzēt tuvojošos rudeni un ziemu? Tas, kāds auglis Tev pirmais uzkrīt uz galvas? Kurš pirksts nosalst? Bet ja dvēsele?
Iedvesmas nav, rīt ieskaite un atrādāms darbiņš, bet nevedas galīgi. Sanāk tādi tie paši vēži, tikai citā kulītē - pie tam - arī tādā pašā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru