Bēdīgi, kad jācīnās ar mīļiem cilvēkiem par elementārām lietām - naudu. Tu kritiskā brīdī esi palīdzējis, bet, kad vajag Tev pašam, tas tiek aizmirsts un Tu jūties kā tāds alkatīgs maita, kaut patiesībā tā nav ne tuvu.
Neaizdodiet draugiem, neiesaistieties nekādās ar naudu saistītās darīšanās ar saviem mīļajiem, kādu no tiem noteikti pazaudēsiet. Var gadīties, ka pat abus. Un tas no vairākkārtējas pieredzes.

Vakardiena un šodiena bija lieliskas, bet nu vairs nav, galīgi, pilnīgi un totāli.

Nav godīgi:

svētdien biju klasesvakarā - tas ir, vakarā ar exklasesbiedriem pie viena cita exklasesbiedra laukos. Es turēju bezalkohola līniju (mīnus divi minimalki alus), Inga dzēra alu, taču uz tualeti skraidīju es un galva arī sāpēja man. Jūtos mazliet apčakarēta. Bet klasesvakars bija jauks (lai gan traki auksts), satikti senneredzēti un nesenneredzēti cilvēki un saelpots lauku ziemas gaiss.
Vakar toties atkal satiku Ingu (piektdien viņa dodas prom - līdz augustam) un vēl pāris lieliskas meitenes, ļāvos pavedināties vienam alum. Pēc pusotra centimetra izdzeršanas jau biju iereibusi un visas 4 sēdēšanas stundas ar to vienu alu un papildus sulu un tēju uzturēju sevī mērenu žvinguļa pakāpi.

Savukārt mājās braucot satiku vienu senu paziņu vēl no Ozk (Ozolkalnu) laikiem. Protams, sākās klasiskais pingpongs "kā iet, ko dari". Un cik traki ir tas, ka šādās situācijās Tu nevari teikt to, ko teiktu "savējam" cilvēkam, piemēram: "darbs sūdīgs, toties vīrs labs" vai "draugs maita, toties darbs ir lielisks", vai "viss ir slikti, taču man pofig, esmu laimīga", vai "darbs ir superīgs, sūdīga drauga nav, jo nav vispār un par to esmu neprātīgi pateicīga debesīm/visumam/liktenim/karmai/pašai sev, taču reizēm jūtos vientuļa", bet Tev jāstāsta, cik viss ir lieliski. Ir jau arī lieliski, jo piektdien kārtējo reizi no sirds sajūsminājos par savu darbu un interesanto dzīvīti, kā arī katru dienu priecājos, ka man nav drauga - maitas, taču manas šībrīža mācības mani pārāk neaizrauj un reizēm tiešām jūtos vientuļa. Bet man jāizliekas, ka monētai ir tikai viena, spožā puse un jāizliekas, ka ticu, ka tam pretī esošajam cilvēkam arī ir tāpat. Muļķīgi.
Pēdējās dienās jūtos sanīkusi, bet, cerams, tas no miega trūkuma, ne lēnas nāves vientulībā.

Un, starp citu,

kā Cosmopolotelēnu piemin, tā  viņš ir klāt - man šodien piezvanīja un piedāvāja to abonēt. Tā kā tikko esmu saņēmusi vienu algu un vienu honorāru, padevos kārdinājumam (lai gan jau kādu pusotru gadu pēc katra Cosmo nopirkšanas saku sev "nekad vairs") un piekritu. Tas nozīmē, ka man katru mēnesi būs jāslēdz vaļā pastkastīte, šausmas. Toties ūsas un operatoru "darba tulznas" gan man noteikti neaugs.

Pulkstenis ir pustrīs naktī

 un man vēl nav izdevies aizmigt, bet uz skolu es rīt iešu. Pusvienpadsmitos es iedzēru vienu miegazāli un pēc pusstundas - otru un jau 4 stundas gaidu, kad tās beidzot sāks iedarboties. Ripas papildināju ar kakao un biezpiena sieriņu "Kārums", bet nelīdz arī tas. Iespējams tādēļ, ka pa šo laiku, gaidot miegu, izlasīju Bridžitas Džonsas dienasgrāmatas 1. daļu un tagad saprotu, ka kakao un "Kārums" mani ir nolēmuši neprātīgai aptaukošanai.

Nezinu, cik gara ir domāta grāmatas galvenā varone, ja viņas 57kg ir kritiskā resnuma robeža,  jo es esmu 164,5 cm gara un sveru 60kg par spīti tam, ka pēdēj nedēļu gandrīz neko neēdu. Pat sāku panikot, ka atgriežas ne tikai bezmiegs, bet arī vēl senākie draugi - ēšanas traucējumi. Un resnumnolemtība. Un, protams, ar to saistītā dzīve vientulībā, nelaimībā un nāve, esot automašīnas lielumā un svarā.
Un, arīdzan, tas, ka beidzot laimīgi nomirusi nedēļu nogulēšu savā miteklī  un manus kauliņus apskribinās kaķis (nu labi, suns, jo tie man patīk labāk - bet kaķa apskrubināts līķis izklausās poētiskāk, vai ne?)

Varbūt ka man līdzētu:
1)tauku atsūkšana,
2) arī no zoda,
3)deguna iztaisnošana,
4)krūšu palielināšana (jo 75D, acīmredzot, ir par maz veselīgai pašapziņai pustrijos bezmiega naktī pēc neiedvesmojoša dāmu romāna lasīšanas),
5) plakstiņu pacelšana,
6) manikīru, kosetologu, solārijmeiteņu, frizieru, masieru un dietologu armija reizi 3 dienās
7) smadzeņu amputācija (vismaz svaru tas samazinātu, nē?).

Diemžēl B.Dž. izraisa neprātīgu vēlmi pierīties (labi, ka man ledusskapī pēc mana šodienas jaunās, veselīgās dzīves sākuma plāna ledusskapī ir tikai laša fileja, bez eļļas cepti dārzeņi (nu labi, ar eļļu es tāpat gandrīz neko necepu - un ja tomēr, tad ar, maksimums, 3 pilēm uz pannas, mantojums no jau minētajiem ēšanas traucējumiem ar anorektisku ievirzi)), mocarella un grieķu jogurts (daudz, mana jaunā atkarība), tātad, jūs jau būsiet pazaudējuši domu, ko sāku pirms iekavām - pēdējo stundu manis no vāka līdz vākam izlasītā grāmata rosina pierīties, pīpēt mežonīgos daudzumos un lietot alkoholu. Par laimi, alkohols man tomēr nedraud - jo negaršo, bet ar divām pārējām vēlmēm šobrīd cītīgi cīnos. Slikti, ka cigaretes man šobrīd atrodas atvilknes pavēršanas attālumā.

Un šī diena sākās gandrīz cerīgi, pagājušonakt 2 man jau bija izdevies aizmigt, pamodos 11tos (bet tas pēc iepriekšējām pusgulētajām naktīm ir pavisam pieklājīgs mošanās laiks), pāris stundas nespēju piecelties no gultas, bet, kad to izdarīju, ne tikai nostājos vertikāli, bet arī ~15 minūtes no sirds vingroju - un šobrīd mans modinātājs ir uzstellēts uz 7:40, lai pirms skolas atkal pakustētos. Un plānā bija ieviest arī rīta vai vakara meditācijas un gulētiešanu, vēlākais, 11os. Šodien sastādītajā pirkumu sarakstā ietilpst:
suluspiede ikrīta burkānu sulai,
sporta krūšturis (gribu iet uz rokenrola dejām kopā ar Daigu),
kopējais peldkostīms (jo gribu arī iet peldēt un ar divdaļīgo ielecot baseinā, riskēju palikt puskaila, nav vēl izgudrots tāds bikini, kuram gribētos uz manis palikt kā kārtīgam, labi audzinātam bikini pienāktos),
svārki dejošanai (jo ceru atsākt tautiņdeju nodarbības)
un vingrošanas paklājiņš (ikrīta vingrošanai un ikvakara jogai pirms meditācijas).

(P.S. Par visiem šiem labajiem nodomiem, kas gan tikai sagadīšanās pēc uzradušies jauna gada sākumā, izlasiet manu dzīves plānu pirms 1-2 ierakstiem, tur nav pilnīgi nekā par sportu vai veselīgu ēšanu, drīkst skaļi smieties. Es pati to tūliņ sākšu, goda vārds. Un tad izsaukšu psihiatriskos ātros, lai mani savāc, jo tādas idejas manā galvā var liecināt tikai par vienu: smadzeņu atmiekšķēšanās īpaši bīstamā formā)

Acīmredzami kļūstu nožēlojami garlaicīga, jo regulāri tīru zobus, noņemu/uzklāju grimu, pats trakākais - lietoju toniku, uzklāju sejas krēmu - dienas vai nakts, atbilstoši diennakts stundai, sistemātiski nodarbojos ar pašiedves frāžu atkārtošanu un Gaismas un Mīlestības piesaukšanu. Kaut ko mājās sakārtoju un/vai iztīru katru dienu (tas gan , par laimi, nenozīmē, ka pie manis ir kārtīgs. Tikai gandrīz kārtīgs).
Arī tie ir nopietni simptomi iepriekš jau minētajiem smadzeņu darbības traucējumiem smagā formā.
Varbūt jāmēģina sašņorēties un pie trako ārstiem doties pašai, lai ietaupītu valsts līdzekļus.

Vajadzēja skatīties filmu "Little Miss Sunshine", nevis lasīt "B.J.D", tas nu ir skaidrs.

Pfffffffff.

Revanšs neizdevās, aizmigu tikai piecos no rīta. Modos desmitos un mistiskā veidā visu dienu jūtos gandrīz lieliski, bet šķiet, ka šodien viņš, bezmiegs, atkal būs klāt.

Un jautrībai: regulāri lasu Cosmopolitan (a.k.a. Cosmopolitelen, akcents uz vārdu "politelēn") kopš LKA operatoru beigšanas. Ja to nedarītu, man jau sen būtu uzaugušas ūsas un "sešpaka" (alias "darba tulzna" alias ..alusvēders).

Jāpasaka skaļi, lai Visums dzird!

Paldies Ingai, ka viņa man lika šodien noformulēt savus dzīves plānus.

Par vienu jau runāju iepriekš - iemācīties ja ne mīlēt (man šķiet, tik prātīga es vēl neesmu), bet vismaz pieņemt cilvēkus un cilvēci ar visām viņu vājībām - tādus, kādi viņi ir. Šodien neparādīju vienam kretīnam fakuci - tātad, sāk sanākt.
Pieņemt sevi - tādu, kāda esmu. Par laimi šinī jomā šogad  pagājušogad progress ir bijis jūtams un, cerams, turpināsies.
Iegūt harmoniju ar sevi un pasauli (būtībā tie paši augstākminētie vēži, tikai citas krāsas maisiņā).
Cīnīties ar savu slinkumu. Zinu, ka tur arī ir progress, fūf!
Mīlestība, mīlestība, mīlestība. Gribas lidot!
Tie ir tie tuvākie mērķi. Lielākie ir ļoti sievišķīgi klasiski:
Ģimene, bērni (kas to būtu domājis...), māja ar suni (nu labi, man ir gan māja, gan suns, bet kamēr tikšu līdz ģimenei, tas dzīvnieks būs paspējis nomirt kādas reizes trīs vismaz. Švaki ar tiem vīra kandidātiem!).
Darbs, kurš ir mainīgs un dažāds, kur sastopamas visas manas patikšanas: kino, māksla, drēbītes, interjers, skaistums - un nekad nevar zināt, kad, kur un kas tieši no tā visa būs jādara, apmaksāts tā, lai nav jāraizējās, pat ne tikai jāraizējas, bet pat vispār jāiedomājas par galiem un paliek laiks sev (t.i., mājai, ģimenei, kūku cepšanai, bērniem, puķu un burkānu audzēšanai un suņiem). Un nekādas rutīnas.
Daiga teica - praktiski nesasniedzams ideāls. Man gan šķiet, ka itin reāls (divas smagākās daļas - līdz galam pārvarēt slinkumu un sastapt mīļoto vīrieti. Bet gan jau, es esmu tik lieliska, ka abas šīs lietas atrisināsies drīz vien. Tam ir tikai jātic, dzirdi, Stīna, jātic!).

Bet tagad - fiksi gultā, jo mans vecais draugs bezmiegs ir uzlicis aci uz mani, šonakt mums bija mežonīga cīņa, kurā diemžēl neuzvarēju es. Jādodas revanšēties.
Un man ir plāns manu sarkanoranžo guļamistabu (nē, tas nebija domāts kā seksodroms, man vienkārši ļoti iepatikās tapešu krāsas un burvīgais reljefs) pārtaisīt baltu un ar mežonīgiem ziediem. Kādreiz gribēju ar papagaiļiem, bet tas tiks atlikts uz nākotni (to ar māju, vīru, bērniem, suni un kūkām).

Bezgaumība brutāla jeb "ja s'ģevučkami idu na basejņe. Verņus zaftra" (pardon par visām kļūdām, krieviski gandrīz nemāku).

LOVE. īpaši, jo izspūris, ar šķību smaidu un vienu uzaci gaisā, tāpat kā man.

Kā lai cilvēks uzpīpo, ja mājās nav sērkociņu/šķiltavu, jo biežāk kā reizi pusgadā tie nav nepieciešami? Nācās piesmēķēt no plīts riņķa.
Pīpošanas kāre šoreiz (iepriekšējo reizi taisījos pīpēt un nākamajā dienā iet uz jogu. Neizdarīju nedz vienu, nedz otru) uznāca, jo pārāk daudz skatos sliktas filmas. Šogad esmu noskatījusies jau ne mazāk kā septiņas (un nezkuro reizi Hariju Poteru, kas arī nav nekas izcils) un kaut ko noteikti jau vairs neatceros. Sanāk dienā vismaz pa filmai.Šodien bija "Ruma dienasgrāmatas" un vienu filmu ar manu jauno sirdsāķīti - aktieri Ian Somerhalder, esmu viņā nopietni samīlējusies, jo "dzīvu", tas ir, manā apkārtnē esošu normālu (nerunājot nemaz par lieliskiem) puišu nav. Kā arī, turpinu skatīties romantiskas komēdijas un raudāt to laikā. Ne pārāk labs ieradums.

Vienīgais saules stariņš šajā skumju ielejā, kas kliedē manas skumjas, ir jaunais "Kāruma" grieķu jogurts. Bēdīgi, ka bēdas jāmērcē bezpiedevu jogurtā, lai arī cik krēmīgs, maigs un lielisks tas nebūtu.

Šodien, braucot mājās no kino, iegrimšanu grāmatā ( "Viņa un viņš", Žorža Sanda) traucēja dāma, kas pretējā krēslā ar aizrautīgu prieku stāstīja savai draudzenei, kā mēģinājusi piedabūt divus nepazīstamus puišus apmeklēt baznīcu. Arguments: ja neiesiet uz Dievnamu, pēc nāves nokļūsiet ellē (ievērot: jo neies uz baznīcu, nevis nebūs labi cilvēki). Man gribējās iesaukties, ka elle taču pastāv divās vietās: šeit uz zemes un mūsu prātos, līdz ar to pēc nāves tur nemaz nav iespējams nonākt! Pēc tam, kad biju sapratusi, ka nekāda lasīšana nesanāks un iebāzusi grāmatu somiņā, apcerīgi raudzījos pa logu, piepēši manu sirds atrašanās vietu par vismaz 20 cm uz augšu mainīja un ritmu smagi paātrināja svētās ganes draudzene, piebāžot reliģiska satura brošūriņu ar uzrakstu "kā ateiste Jeļeņa/Tatjana atgriezās pie Tēva" (vai tamlīdzīgi) man pie deguna un piedāvāja palasīt. Laipni atteicos, paskaidrojot, ka neesmu īstā mērķauditorija.
Esmu reinkarnācijas teorijas piekritēja un karmas atbalstītāja, tikko esmu izlasījusi 2 grāmatas par šīm tēmām ("Hologrāfiskais visums", tur vēl par daudz ko citu un "Reinkarnnācija. Edgara Keisija stāsts") un šobrīd mēģinu pārvarēt savu nepatiku pret cilvēku sugu. Nepatiku, jo nespēju saprast visas tās nelietības un sīkos nesmukumus, pat elementārās pieklājības trūkumu, kas sastopams tiiiiik bieži. Un man ir grūti iemīlēt cilvēkus "tādus, kādi viņi ir". Vismaz tad pati cenšos būt tik laba, cik spēju.

There is a bright future behind those troubled sky