Gribas lai kāds samīļo. Bet tas laikam tādēļ, ka lielā skriešana mazliet rimusies.
Pirmdien puspiecos no rīta atgriezos no Sanktpēterburgas. Aizvilkos pat uz skolu 10tos no rīta un izvilku līdz pat kādiem 10tiem vakarā, pa vidu pat noskatoties Viskonti "Nāve Venēcijā" (lēna, ļoti jocīga, taču arī ļoti laba filma) un aizmiegot tikai tās sākumā uz kādām 5 minūtēm. Otrdien uz friziernodarbībām gan nesaņēmos.
Pēterburgā piedalījos (jau iepriekš minētā) bodīārta konkursā. Ieliku tur daudz laika un naudas, pazaudēju pieklājīgu devu nervu.
Vispār jau viss brauciens bija diezgan interesants.
Pirmkārt jau, atcerieties visus tos stereotipus par Krieviju? Tie nav stereotipi. Tā ir tīra, balta patiesība.
Un briesmīgi nesakopta valsts. Ja kādreiz sūkstamies par nekārtību Latvijas ceļmalās, neslaucītām ielām, nolaistām mājām - tas viss ir nieks, salīdzinot ar vareno Krievzemi. Tur izskatās nožēlojami. Pat Pēterburga, karaliskā pilsēta, pārāk bieži izskatās draņķīgāk kā Maskačka. Un cilvēki - tērpti tikai un vienīgi bezgaumīgi - redzēji tikai kādus pāris izņēmumus.
Tantes, protams, riebīgas, visu zina, zina kur Tev jāiet, kas jādara, kā jāizturas - un nekautrējas Tev to skaļi un nejaukā tonī izklāstīt.
Toties ir daudzi, kuriem vecmāmiņas ir no Latvijas, pats dzimis Tukumā vai vispār ir no Ventspils. Un tie visi ir forši.
Krievu valodā runājoša latvieša akcents esot "kļova" (foršs).
Ermitāžā gandrīz apraudājos, aplūkojot Matisa "Sarkano istabu". Pēc tam, laikam no pārdzīvojumiem, sāku smakt.
Projāmejot sapratu, ka esmu pazaudējusi garderobes numuriņus - pie tam veselus divus - jakai viens, somai otrs. Tā bija vesela asinīm un sviedriem slacīta epopeja - to visu atgūt. Pats jocīgākais ir tas, ka es zinu, kur es tos numuriņus iebāzu - un kārtīgi to kabatu aiztaisīju, jo ar garderobes numuriņiem nejokojas - un tomēr beigās to tur vairs nebija.
Konkursa rītā man vajadzēja kāpt ārā pa viesnīcas logu un pārvarēt šķēršļu joslu, lai tiktu uz auto. Manu istabas biedreni, kura cerēja pēc manas aiziešanas kādas pāris stundas pabaudīt tv, mieru un dušu, vispār izsvieda no numuriņa - evakuācija. Aizdomas par bumbu.
Gala beigās aizdomīgā soma izrādījās pildīta ar zeķēm un apakšbiksēm, nevis trotilu vai dinamītu, bet evakuācijas faktu un miliču lielo skaitu ap viesnīcu tas nemaina.
Mana bodīārta konkursa pēdējā brīdī atrastā modele, par laimi, bija ar visām lietām savās vietās. Taču ļoti kautrīga arīdzan (izskaidrojums bodīārtam - tu izģērb meiteni/puisi, visbiežāk līdz apakšbiksēm un tad apglezno ar speciālām krāsām).
Pēdējo stundu viņa arī no noguruma un aukstuma trīcēja, es panikoju, jo bija ļoti liela iespēja, ka nepaspēšu pabeigt. par laimi, paspēju visu aizkrāsot, taču nepaspēju salipināt gliterus šmiterus. Beigās pat mērcēju otu konjakā.
Tomēr par spīti tam, gala beigās dabūju 3. vietu ar diplomu un miiiilzu kausu. Taču lai atrastu, kur savu modeli nomazgāt (nebrauks takš ar melnu ģīmi mājās), man nācās pusstundu klejot pa visu izstādes kompleksu (un mazliet klusu latviski lamāties). Beigās dušas atradās, bet tajās bija tikai auksts ūdens. Krievija!
Bet man ir āķis lūpā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru