Bilde - Staprāns, protams.
Esmu atgriezusies pie bezlaika laika diētas - sakapāti Ķīnas salāti ar papriku, gurķi un sieru. Garšīgi - un, kas ir pats svarīgākais - ātri - pēc gandrīz 11 skolā pavadītām stundām ar minimālu pārtikas klātbūtni tas ir ļooooti nozīmīgi.
Mājāsbraucot redzēju to, kāpēc šodien vispār nācu uz šejieni un spiedu pogu "jauna ziņa".
Tramvajs piebrauc pie tumšas pieturas ("Krusta baznīca", ja gribam būt precīzi). Tur stāv pajauns vīrietis. Nelielais apgaismojums izceļ viņa skūto galvu un lētā paskata ādas jaku. Ar kavēšanos piespiež durvju arvēršanas pogu - secinājums viens - jūtas tik kruts, ka durvīm viņa priekšā, protams, būtu jāatveras pašām.
Iekāpj.
Pirmais pārsteigums - nopīkstina e-talonu. Nu kam negadās, varbūt salietojies.
Atgūst savu tēlu, ar muguru pieslienoties pie štangas (tas tas pats, kas stanga, tikai izklausās foršāk) tieši man pie deguna, lai gan, protams, tramvajā ir daudz brīvu sēdvietu. Lētajā, brūnajā ādā ievilktā mugura šūpojas man acu priekšā ļoti kaitinošā tuvumā un ilgumā. Šaurās, taisnās, tumšās bikses kārnajās kājās ievilktas spīdīgi melnās kurpēs ar paspiciem, uz augšu vērstiem purngaliem, kuru eksistence kaitina pat vēl vairāk kā viss pārējais.
Tad vīrietis izlemj mainīt savu novietojumu telpā un ar mokām atraujas no štangas. Ievēroju viņa rokā carspīdīgu, liegi čaukstošu plastmasas maisiņu. Nu ja, alkohols, tas vienīgais vēl šinī bildē trūka.
Un tad es ieraudzīju to, kas man lika šo visu aprakstīt šeit: plastmasas maisiņā nebija paslēpta piparu rūgtā pudelīte. Pat ne aliņš. Tur bija ļoti garda paskata A4 lapas izmēra kliņģeris, ko mūsu pretrunīgais varonis, apsēdies brīvā sēdvietā, sāka ļoti rūpīgi ēst.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru