Ziemassvētku sajūtas nebija. Nezinu vai nebija tapēc, ka strādāju (gan 23. gan 24., 25 un 26. dec.), vai sajūtas neesamība netraucēja strādāšanai.

"Ja neticēsi nekam, būsi tikpat neredzīgs kā tas, kurš tic visam" - šo atziņu vakar darba ballē izvilku no alvas laimes lejamā tīģera dibena. Laikam jāieklausās, jo es tiešām nekam neticu. Vispār visiem bija trāpīgi teksti gadījušies, varbūt vismaz tiem jāsāk ticēt?

Divām kādreiz tuvām, šobrīd joprojām mīļām draudzenēm, izrādās piedzimuši mazie. Vēl viena apprecējusies. Mulsinoši.

Vilnas segas ir ļoooti siltas. Tas ir labi.

2010 -to ar draugu nesagaidīsim kopā. Tas taču neko nenozīmē, vai ne?

Tā tur augšā atkal ir Staprāna bilde.

Vakar vakarā pabeidzu lasīt Reja Bredberija grāmatu "Pieneņu vīns", man ļoti patika noķertā vasaras un dzīves piepildījuma sajūta tur.

Pēc četrām darba dienām šodien esmu ļoti, ļoti nogurusi. Pēc dušas žāvējot matus, aizmigu. Pamodos kā lelle, jo mani mati nojūdzas - ieveido neprātīgas lokas, ja guļu ar slapjiem.

Brrr.

Wow, šis blogs tiek diezgan pieklājīgi apmeklēts! Uū, kas jūs esiet?

Ziema ir atnākusi, neapšaubāmi. Man patīk, kā izskatās, bet nepatīk, cik ļoti salst. Vakar darbā (!vēl joprojām nevaru beigt priecāties par to, lai arī vakaros gribas nogriezt kājas un vietā pielikt jaunas, nesāpošas, kā arī dienas beigās nerakstīt paskaidrojumu par nepareizi kasē iesistu naudu) visu dienu

1) nogarlaikojāmies (jo visi iet tikai tur, kur absolūti nepieciešams un ar ātriem pārskrējieniem, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi)

2) nosalām kā mazie eži. Darba biedrene laiakm nav tik salīga, bet es salu ejot uz darbu, darbā un arī dodoties mājās. Šodien vispār tā nosalu, ka vēl tagad, kādas 7 stundas pēc atnākšanas mājās, jūtu drebuļu un karstuma viļņus. Brrr.

Ziemassvētku sajūta? Nav, par spīti salam un sniegam. Nebrīnos, kāpēc seno latviešu ķekatu tērpu galvenais elements bija liels lakats vai sega.

Varbūt varat ieteikt INTERESANTAS, NEIERASTAS zsvētku dziesmas?

Pirms kādas nedēļas,kad viss bija kārtībā un es uzzināju, ka man būs darbs, biju sev neraksturīgi priecīga un nesatricināmi labā garastāvoklī, varētu teikt, ka pat līksma. Pat krietni sliktas ziņas nespēja mani novest no miera un optimisma takas. Taču daba prasa savu un es jau kādas 24h esmu atkal vecā labā pohuistiskā un depresīvā Stīna.

No patiesi lielā prieka par dzīves sakārtošanos un tiešām foršo jauno darbavietu (darbs gan nav viegls) mani izsita saruna, kurā nācās atklāt nekad nepateikto patiesību, ko cilvēks pats savu domu tumšajos stūros vienmēr ir zinājis, tikai visu laiku centies to neaiztikt un neizrunāt.

Es nezinu, vai labāk būtu bijis šīs domas paturēt pie sevis, jo tas liktu nepatikšanām krāties, bet šī saruna lika lietām sākt kārtoties, taču 1) iespējams, sačakarēja vienas attiecības

2)lika man justies izcili draņķīgi - mani šobrīd moka gan morālās paģiras, gan stipras vēdergraizes.

Cik gan daudz ciešanu, nepatikšanu un pārdzīvojumu var izraisīt viena cilvēka neapdomīga rīcība!

Kāpēc man tas viss ir vajadzīgs, reizēm nodomāju, ja var vienkārši apgriezties un aiziet.

Un brīžiem vispār gribas aizmigt un nepamosties.

Current mood: nav

Current music: OST Slumdog millionaire

Visam tiešām ir līdzsvarā - kad viena lieta nokārtojas, cita saiet galīgā grīstē.

Jā, vientulība mani padara traku, jā, man jau rādās pilnīgi vājprātīgi sapņi, galvassāpes pārgāja, bet, jā, zobs sāka niezēt. No iekšpuses. That's sick.

Man apnicis ēst un nekas tā īsti negaršo. Gribu nekad mūžā neko vairs neēst. That's sick as well.

Noskatījos filmu Friends With Money (Dženifera Anistone nav nemaz tik šausmīga aktrise, kā nesen secināju), kas manu jau tā nestabilo prāta stāvokli satricināja vēl vairāk. Tas ir stāsts par trīs precētiem pāriem un viņu vientuļo, amerikāņu standartiem nabadzīgo draudzeni. Ļoti reālistiski (un, jāatzīst, arī komiski) atrādītie laulāto konflikti un ... nesadzīvošanas, mazie, sliktie ieradumi, kas lika man atcerēties manu neseno šausmu par laulību bezjēdzību.

Šobrīd esmu tādā realitātes vakuumā, ka kā savu ideālo stāvokli sajutu dzīvi vienatnē līdz mūža galam. Tu vari būt 100% pats, nav jāpacieš neviena "blusas" (mazie, nelāgie ieradumi un īpašības), vari rēķināties tikai ar sevi un rīkoties kā vēlies tikai un vienīgi Tu pats (R., lūdzu, lūdzu, neuztver personīgi, pats teici, ka esmu no vientulības nobrukusi). Ka ideālo partneri ir tik grūti atrast, ka tas, ko esi uzskatījis par īsto, acīmredzami nav tāds, tādēļ nevajag sevi mocīt, bet vajag dzīvot tikai sev. Protams beigas ir happy end, bet tās mani nepārliecināja. Paliku tāda pati žultaina vecene ar vientuļnieces sindromu.

Un pārāk daudz filmu arī nenāk par labu.

Taču darbs gan palīdz, kas mani rīt arī, cerams, izvilks.

Vakar vakarā, kā plānots, noskatijos Little Miss Sunshine. Ģeniāli, atkal nospriedu. Viss ir vietā, tieši tik pārspīlēts, cik vajag...ai, nav ko runāt, vienkārši jāskatās.

Rīt jāiet mācīties tējot, tādēļ šodien taisīju atklimatizāciju no mājās sēdēšanas - jā, izņemot gājienu pie ārsta, dzīvoklī esmu nosēdējusi jau 8 dienas. Vājprāts (sāku jau to spēcīgi sajust). Ak nē, vēl te biju māāāzdrusciņ izbumbulējusi laukā, bet neņemsim to vērā, labi? Jo 8 dienas 4 sienās tomēr izklausās sliktāk, nekā, teiksim, 4 dienas (kaut gan 4as dienas 4ās sienās arī nemaz nav zemē metams sakāmais, bet paliksim tomēr pie 8ām).

Aizgāju pie manikīres, esmu pilnīgs manikīra nejēga un nepraša (iedzimts) un ar tādām mākslinieces nevīžas rokām taču nevar cilvēkus biedēt. Vēl Juglas robežās atradu šūšanas darbnīcu, kas salabos man bikses (esmu arī netalantīga , taču teorētiski profesionāla šuvēja) un atpakaļceļā iegriezos divos veikalos. Viens ir lielisks latviešu audumu ražotāju veikals, kur esmu nopirkusi jauku pašu zemē darinātu gultasveļas komplektu vecākiem Ziemassvētkos, mīkstus, Pakistānā ražotus dvieļus (ka Pakistānā, gan uzzināju tikai pēc to iegādes) un - kā gan to var aizmirst - 80% no manā diplomdarbā, lietišķos beidzot, izmantoto audumu bija no šī veikala.

Labi un lēti, tur ir diezgan daudz neinteresanta, bet sastopamas arī īstas pērles. Tā kā man vakar noplīsa (ne lētais) segas konverts un segu no viņa vajdzēja IZĀRDĪT ārā, domāju iegādāties tur audumu par 1.90 metrā, 2.20m platumā un uzšūt pati jaunu. Aizmirsu piebilst - viss - 100%kokvilna un kokvilnas satīns.

Taču otrs veikals PATS ir pērle. Blakus jau aprakstītajam audumu veikalam ir nonīcis mēbeļu veikals, kuru laikam beidzot tad arī klapē ciet, par ko liecina uzraksts ēkas ārpusē ar piebildi, ka ir atlaides un cenas - (no) 50 Ls. Iekšā neredzēju nevienu atlaidi, bet tas nu tā.

Apskates vērtas ir mēbeles un dekoratīvie priekšmeti, ko tur piedāvā. Varu garantēt, ka nekad neesat redzējuši šaušalīgākas gultas un bezgaumīgākas "glezniņas", kā šinī iestādē atrodamās. Tur arī nopērkami (acīmredzamu) mākslīgo augļu trauki (pa vienam nevar dabūt).

Vidējais juglēnietis, iespējams, ar prieku izvēlētos arī tur iegādājamās sekcijas un dārza mēbeles...bet mani gan labāk nošaujiet, nekā ievietojiet kaut ko tādu vietā, kur man jāuzturas kaut reizi mēnesī. Kā par brīnumu lampas (mana kaislība) tur nebija tik šaušalīgas, kā būtu gaidāms. Pāris (ar nelielām ciešanām) es pat spētu novietot savās vai svešās mājās. Un cenas (atšķirībā no pārējā piedāvājuma) saprātīgas.

Beidzot arī mazliet savācu un iztīriju savu dzīvokli, kas slimošanas nespēka dēļ bija mazliet ... aizaudzis. Izmazgāt gan vairs nav spāka, vienai dienai atveseļošanās posmā tomēr jau tāpat par daudz izdarīts.

Slikti ir tas, ka man jau otro dienu sāp zobi un galva. Ne baigi stipri, taču neatlaidīgi. Auuuu.

Un man jāmācās rakstīt īsāk.

Vakar vakarā noskatījos divas filmas gandrīz vai nonstopā. Abas bija par sērijveida slepkavām, lai gan ne par vienu, ne otru nezināju, ka būs par šādām tēmām.

Pirmā - Like Minds, par puišu internātskolu Anglijā, kur, no redzētiem aktieriem, spēlēja Toni Collette (no Little Miss Sunshine, kā zināms, absolūti lieliskas filmas, taisos šovakar noskatīties to vēlreiz) un Tom Sturridge, kas, savukārt, nesen redzēts arī nesliktajā The Boat That Rocked. Es liktu 6,5 zvaigznītes, kas ir tikai nedaudz virs IMDB.com vidējā šīs filmas vērtējuma. Bija pieklājīgs operatora darbs, latvietim eksotiskā angļu internātskolas vide un, manuprāt, interesanti rādīts stāsts, kas pats gan varēja būt labāks.

Otrā - Taking Lives, kur galvenajā lomā mana mīļā Angelina Jolie (zinu, ka nav pasaules labākā aktrise, kaut gan viens Oskars mājās uz kamīnmalas viņai glabājas un otrs bija pending režīmā, ko gan gala beigās dabūja Keita Vinsleta, kas tiešām to bija vairāk pelnījusi), skaista bez gala un pie tam ar labu sirdi (tādai vienkārši jābūt, lai varētu adoptētu veselu kaudzi ar bērniem utt utjpr jūs jau paši zināt). Šodien vēl papriecājos par viņas skaistumu banālajā Lara Croft Tomb Rider: The Cradle of Life, kur arī Noah Taylor mazliet redzams, viņu ieraudzīju un iemīļoju 1991. gada filmā Flirting, kur kopā ar Thandie Newton (arī ļoti skaista aktrise, tikai lomas bieži izvēlas ne pašas labākās) abi spēlē lielisku pāri kur? - atkal jau angļu internātskolās. Turpat arī redzama jauniņa Nicole Kidman. (Runājot par angļu internātskolu filmām, varu ieteikt Dead Pets Society (1989) ar Robin Williams, Robin Sean Leonard, redzēts Dr. House, un Ethan Hawke, ar kuru varu atgriezties pie Taking Lives, jo kopā ar Andželīnu viņš arī tur spēlē.

Te arī Paul Dano mazliet redzams, arī sastopams Little Miss Sunshine un dubultoskarotajā There Will Be Blood.

Jā, sasēju mazu filmu tīklu, tagad variet šķetināt. Lielāko daļu no visām minētajām silti iesaku. Patiesībā visas, jo arī Lara Krofta ir laba pareizajā laikā un noskaņojumā.

Un es laikam BEIDZOT ESMU DABŪJUSI DARBU!!! Apsaras tējas namiņā, cik saprotu un ceru, tajā apļajā, parkā pie kanāla netālu no operas. Šonedēļ un nākamnedēļ tikšu apmācīta un tad aidā! Esmu ļoti priecīga un nevaru vien sagaidīt sestdienu, kad būs jādodas apgūt tējas gatavošana (kas nav viegli, jo dažādām tējām vajag dažādus traukus, ūdens temperatūras, utt), zināšanas par audzēšanas paņēmieniem, novākšanu, pēcapstrādi, utjpr.

Current mood: surprised

Current music: Telepopmusic, albums Angel Milk

Miega diena

Šodien man īsta miega diena. Pamodos pusdivpadsmitos (parasti ap 10tiem) un sapratu, ka nepiecelšos. Ap vieniem biju spējīga pieslieties, paēst, ietriekt ripas (jā, aizvakar R. mani piedabūja aiziet pie ārsta, tagad ripoju iekšā antibiotikas un citas zāles) un atkal kļuvumiegaina. Divos ielīdu vēl pasnaust, pamodos četros. Užas gatavās!

Nevar saprast, vai tas dēļ laika (nu ļoti jau guļsms), tabletēm vai tā, ka vakar visu savu enerģiju mammai ar reiki būtu atdevusi. Vakar vakarā padarbojos ap viņu ar "mežonīgo reiki"(mans personīgais novirziens), viņai pēc tam ilgi nav nācis miegs un šodien spriņģ0jot kā kucēns. Un vispār esot (neraksturīgi) gaišs skats uz dzīvi.

Dobelē aiz Nākotnes esot totāla pagātne. Nez kapēc mani tas nepārsteidz.