Šodien nodarbojos ar sinhrono gulēšanu - paralēli visam, ko daru, guļu. Man ir klusas aizdomas, ka tas ir lietainā laika dēļ un tālab mani sāk mākt šausmas par "īsto" rudeni (jo tas, kas notiek ārā pēdējo mēnesi arī ir rudens, tikai tērpies vārdā "augusts" un tādēļ, lūk, skaitās vasara) un tā lietiem - tad takš es gulēšu nepārtraukti!!!

Turpinu skatīties romantiskas komēdijas un neprātīgi bimbot to laikā. Esmu piebeigusi Sex and the City - visas sezonas, abas filmas un nopludinājusi tik daudz asaru, ka ar to daudzumu varētu appludināt Manhetenu, ja Irēna to nebūtu izdarījusi manā vietā. bet pārējā laikā jūtos lieliski, mans labais garastāvoklis ir atpakaļ uz palikšanu, mans sliktais garastāvoklis nosvīda pēc pāris dienu paspokošanās.

Sāku ticēt karmai. Sestdien nokrāsoju pusi (priekšpusi) savas draudzenes - trenējos bodīārta konkursam Pēterburgā (jā, Tu atceries pareizi, man riebjas bodīārc, bet to piedalīšanos konkursā arī varētu uzskatīt par tādu likteņa jociņu, sak', nepatīk, nekas, še Tev!), viņa, nabags pusstundu pēc tam dušā to visu kasīja nost. Bet vismaz ar tīru švammi, foršu dušas želeju un labu ķermeņa krēmu pēc tam.

Nu lūk, un dzīve iekārtojās tā, ka pirmdien bodīārta modelis biju es, nokrāsoja mani gandrīz visu (dibens palika neskarts, kā arī plaukstas un pēdas), pie tam - zilu. Indigo zilu. Jā, arī seju.
Nu labi, bija tur arī daži putniņi un puķītes, bet viss pārējais bija zils.
Tas notika manā grima skolā un tur, protams, klejoja apkārt arī manas pasniedzējas. Neesmu tāda briesmīgi kautrīga (lai gan - kā kurā situācijā), par to, ka man ir plikas ( un ZILAS) krūtis, satraucos tikai mazliet, bet par to, ka man ir gandrīz pliks dibens (ja stringbiksītes skaitās) man gan bija neērti.
Izrādījās gan, ka sākumā manas pasniedzējas (ZILO) mani nemaz neatpazina (tad ta brīnums), mani nodeva mani smiekli (tas laikam nozīmē, ka es nodarbību laikā pārāk daudz/traki/jocīgi/kaitinoši? smejos, ja jau pēc tiem mani atpazina tajā (ZILAJĀ) brīnumā, par ko es biju tapusi.
Pēc tam izmantoju skolas dušu, kas īpaši paredzēta šādiem gadījumiem un iepludināju Rīgas kanalizācijā 200 litrus zila ūdens un puskilogramu gliteru. Mazgājos es ar lietotu švammi (bez tās tie būtu 500 litri ūdens) un šampūnu, jo dušas želeja bija beigusies un mājās braucu ar rozīšu un putnu formā esošām sarkanām švīkām uz dekoltē, jo man acīmredzot ir alerģija no gliteriem.
Pasākums tomēr bija interesants, krāsotājmeitene forša un labs darbs padarīts - izpalīdzēts tai pašai minētajai krāsotājmeitenei nolikt ieskaiti.

Diez, ko es saņemšu par to, ka rīt atkal krāsošu ciet vienu zaķi, tikai šoreiz - visu! Varbūt svētdien "Dziedošo ģimeņu" grimēšanā iegūtās muguras sāpes var uzskatīt par izpirkumu? Lūdzu???

Kāzas! Kāzas!!! Updeits

Un tā kā esmu šodien godam dagrimmējusies (strādāju no 10.00 - 17.00 un ieguvu neprātīgi sāpošas kājas) un rezultāts būs žurnālā un varbūt, varbūt, varbūt pat uz žurnāla vāka, kā arī uzrakstījusi un sabīdijusi (tas ir pats sarežģitākais - blogerī sakārtot bildes tā kā man patīk, gandrīz neiespējami indeed) divus blogierakstus, atļaušos pievērsties Sex and the City 6. sezonas pēdējām sērijām, kur arī starp citu ir kāzas biezā slānī. Nu labi, divas, bet tas arī ir daudz!!!

Kāzas! Kāzas!!!

Šovakar ieraksts nevis 2 in 1, bet 1 in 2 - viena tēma, divos blogos.
Tā kā šobrīd nav neviena, kas pāc manas šīvakara paredzamās kāzu orģijas varētu nodomāt: "hm, tas laikam ir mājiens ar mietu, ka man tā Stīna ir jāprec", tad drošu sirdi savu otru blogu ( o-mystyle.blogspot.com ) smagā formā pārpildīju ar baltām un nebaltām, kruzuļotām un nekruzuļotām kleitām. Medus sīrups līst ārā pa ausīm, cukura bumbiņas birst aiz katra soļa un pūdercukura mākonis apņem no galvas līdz kājām. Un es nekaunos, ka man patīk kāzu kleitas. Uh, uh, uh!

Tad - kāpēc kāzas galvā?

Dzimtenē ir ieradusies man ļoti īpaša draudzene, tik tuva, ka uzskatu viņu gandrīz pat par sevi pašu. Iemesls - citas , arī ļoti foršas draudzenes kāzas. Vakar Inga (tā īpašā) paziņoja, ka vienīgais veids, kā viņu pagaidām var atvilināt uz Latviju, ir ielūgums piedalīties kāzu svinībās - taisnība - šovasar viņa jau iepriekš bija ieskrējusi mājās uz pāris dienām - vēl vienās kāzās - bet tik ātri, ka es viņu pat nesatiku.
Tā nu, kā jau ir nojaušams, man personīgās kāzas tuvākajā laikā nespīd, mēģināju noorganizēt tās pati un turpat bārā bildināju Džoni, Ingas atkalieraudzīšanas ballītes viesi un burvīgu kolēģi no teātra spēlēšanas laikiem. Diemžēl viņš man atteica.Toties es viņam par to skaudri atriebos - nodzēru malku no viņa pasūtītā beļģu alus Leefe Brune (ir arī Leffe Blonde! u.c.). Hā!

Vēl arī viens pazīstams puisis uztaisījis sev zibensprecības - cik sapratu, uz kuģa un ar iepriekš nepazīstamu meiteni. Sākumā domāju, ka tas joks, bet šķiet, ka nav gan. Viņš gan nesen, kad meklēju sev slavenu vīru to be, piedāvājās šai vietai, bet nu laikam nekā. Nekas, gan pārdzīvošu divus (tiešus un netiešus) noraidījumus. Es jau arī būtu paspējusi kādas 15 reizes vismaz apprecēties un izšķirties, ja piekristu visiem saņemtajiem bildinājumiem.
Tā ka - džeks ar iekšām, apsveicu!

Ā, un vispār grimaskolā šodien taisījām līgaviņu grimu. Uh un hā!

Mmmm.

Pēc ilgiem laikiem i'm back to my old-self. Skumja ne par ko, bez gaišas domas vai prieka par šo mirkli un rītdienu.
Varbūt tāpēc, ka pabiju Rīgas svētku burzmā, galvenokārt tikai pēc grāmatām. Taču pūlis atņem spēku.

Varbūt tāpēc, ka nežēlīgi noberzu kājas - uzvilku savas jaunās augstpapēžu kurpītes, skaistas bez gala, bet ar tiem pašiem jokiem, kādēļ kādrez biju atmetusi kurpju nēsāšanu pavisam - un man nācās savas pēdas glābt pirmajos pieejamajos apavos - (par laimi) baletčībiņās, taču tādā krāsā, kas nav slikta, taču nekad nav bijusi manā garderobē. Kā arī iestrēgu ar papēdi bruģī un tagad tur ir neglīti robi.

Varbūt tāpēc, ka es tikai pucēju un pucēju savu dzīvokli un paliek
aizvien labāk, taču vēl joprojām miljons darbu priekšā un nav neviena,
kas atbalstītu un palīdzētu.

Varbūt pēcceļojuma skumja, dzīvei atgriežoties vecajās sliedēs.

Varbūt Sex and the City pārdozēšana, šis seriāls ir ģeniāls, taču pilnīgi noteikti tas neraisa cerības par happyendu.

Varbūt tāpēc, ka jūtos aizmigusi, neredzīga un neredzama, gribas pārmaiņas, bet negribas līst ārā no mājas.

Droši vien tāpēc, ka esmu iestigusi sevī, savās domās un bezdarbībā.

Varbūt tāpēc, ka - klasiskā sieviešu vaina - nav, ko vilkt. Esmu kaila!!

Varbūt vienkārši vientulība.


Un vēl es tikko gandrīz sev atlauzu/nomaucu nagu - tā, ka sāp un asiņo un galīgi nav skaisti.
Pati sevi nesaprotu, mans miers un harmonija ir kaut kur aizklīduši un gribas kaukt. Un vasara arī iet uz beigām. Un tauriņu pareģojumiem pavasarī laikam tomēr var ticēt. Bet vai kaut kas spēj paredzēt tuvojošos rudeni un ziemu? Tas, kāds auglis Tev pirmais uzkrīt uz galvas? Kurš pirksts nosalst? Bet ja dvēsele?

Iedvesmas nav, rīt ieskaite un atrādāms darbiņš, bet nevedas galīgi. Sanāk tādi tie paši vēži, tikai citā kulītē - pie tam - arī tādā pašā.

.

Vakar un šodien biju tālumtālu tur, kur manu dzīvi maitāja tikai 32 vīrieši - mans tētis Rīgā ar to, ka bija sataisijies mirt, Rihards (vienkārši bosiks) un 30 osti, kas negribēja smērēties - t.i., 30 armēņu un nearmēņu vīrieši, kas tēloja 2. Pasaules kara vācu armijas ostu (austrumu) bataljonu un lielākā daļa neparko negribēja grimēties. Pārējie 170 vīrieši bija ciešami/normāli/jauki/lieliski.
Šobrīd manu dzīvi nemaitā neviens vīrietis (nu varbūt tētis reizēm ar visādām muļķīgām runām), ne šeit, ne tur, bet bija skumji aizbraukt arī šoreiz.
Palikām mazā, dzeltenā mājiņā ar fantastisku skatu uz upi, kas ieplūst jūrā.

Atkalsatikām savus jaukos saimniekus, viņu dēliņu un abus viņu burvīgos suņus, no kuriem viens atstāja pāris krāšņus pēdu nospiedumus uz manām biksēm.
 Diemžēl šīs bikses bija vienīgās piemērotās (pelēkajiem, aukstajiem un vējainajiem) laikapstākļiem, jo otras (un kedas piedevām) izmērcēju, forsējot upīti - tieši tik platu, lai bišķi pietrūktu pārlēkšanai. To gan abas ar mammu noskaidrojām tikai empīriskā ceļā.
Atradu akmens sirdi. Un tūliņ sapratu, kam dāvināt.

Nobraucos tik stīva, ka mamma piedāvāja man knaibīt dibenu, lai ārstētu tur iemetušos krampjus.
Mašīna nomira tieši pirms izbraukšanas. Izdevās salabot.
Mašīna nomira arī pa ceļam. Labi, ka Pāvilostā, divu lielisku vīru tuvumā, nevis, piemēram, ceļā no Aizputes uz Pāvislostu - mežā, kur dienā cauri brauc labi ja 3 auto.
Visi (izņemot 2gb) mūs apdzina.
Bijām divos ciemos, abos ar lieliskiem namatēviem/mātēm.
Gribēju nopirkt  zemas kurpītes noplīsušo balerīnčībiņu vietā. Nopirku smukus augstpapēžus.
Ieguvu ķirbi.
Apskatiju 4 skaistas pilsētas.
Daudz ēdu.
Bet pats galvenais - uztaisīju māmiņai brīvdienas!

Par vīriešiem (jeb too much SATC organismā).

Vispirms uzrakstīšu to otro, kas man iešāvās prātā un tad - pirmo.

Otrais, tātad, ir, iedvesmojoties no Sex and the City un kādas meitenes twitterziņas radušās pārdomas, kādus vīriešus neprecēt (totāls Cosmopolitelēns).

Snovborderi - 99,8% ir smuki, forši (+ ar lielisku augumu) un pilnīgi traki (man tas liekas pluss), taču brīdī, kad viņš Tevi mēģina apprecēt, rēķinies, ka nevainīgās ieņemšanas ceļā esi sev ieguvusi totālu bērnu. Pie tam, bērnu ar vismaz 3 nopietniem sasitumiem, 1 lauztu kaulu un 1 smadzeņu satricinājumu ik (sniega) sezonu.
Ā, un daudz dzer un ballējas.Vasarā skeito (skat. zemāk)
Bez manierēm.
Tātad: der jautrībai, regulāriem apmeklējumiem slimnīcā, neder nekam nopietnam.

Skeiteri - ir vēl 100000 reizes ļaunāki. Pirmkārt, ir pohuisti, otrkārt, šmucīgi (nu jā, otrais ir loģisks turpinājums pirmajam), treškārt, skatīties, kā čalis skeito skeitparkā, ir briesmīgi garlaicīgi (izņemot gadījumus, kad viņš ir slikts skeiteris un bieži krīt). Vienmēr ir bez naudas, sapņo par Portugāli. (Taču uz tumšas ielas es labāk turētos tuvāk 16gadīgam skeiterim, nekā vīrietim policijas formā.
+ regulāri nobrāzumi un lūzumi, daudz dzer un ballējas.
Bez manierēm, toties vairums ir sirsnīgi.
Der: tīnītēm un, ja esi ar mieru regulēri izmaksāt kino..un visu citu, neder: pēc 20


Sociālo tīklu fanāti - ir interesanti, vienmēr informēti par to, kas notiek, ar savu viedokli un bez bailēm to izteikt publiski (acīmredzami!), taču izšķiroties no tāda, uzreiz visos viņa soc.portālos parādīsies garumgaras ziņas par to, kādu tipu sievietes neprecēt. Un bildes ar Tevi un viņu. Un tikai Tevi. un bildes no vietām, kur esat bijuši kopā.
 Der: ja Tev patīk bieži apmeklēt dažādus pasākumus. Neder - ja negribi, lai pēc bildēm viņa blogā var sekot notikumiem Tavā dzīvē - kad esi nofotografēta miegā/kožot superduperdubultajā čīzburgerī/esi saķērusi Rota vīrusu/dzemdē/vienkārši izskaties slikti.


Izklaidīgie: mīļi, jauki, lieliski,  labprāt gatavo (tikai pagatavotais nav baudāms, jo ir piededzināts/pusjēls/nepilnā sastāvā/ļoti jocīgā konsistencē), taču, ja, dodoties prom uz divām nedēļām, uzticēsi viņam savu puķu podu laistīšanu, atgriežoties savā dzīvoklī, viņš Tevi sagaidīs ar teikumu ", kā jau pagājušas 5 dienas?" un mirušiem istabas augiem.
Der: pacietīgajām. Neder: kārtīgajām un augu/dzīvnieku īpašniecēm.


Celtnieki u.t.m.l.: Tavas guļamistabas durvis nekad nečīkstēs, plaukti un lampas nebūs jāskrūvē pašai, taču viņa zelta gredzenu un ķēžu kolekcija pārspēs Tavējo. Un pēc šķiršanās uzzināsi, ka viņš nav iezemējis Tavas veļasmašīnas kontaktu (lai ko tas nozīmē) un tā ir izskaidrojams tas, ka, katru reizi, mazgājot traukus, Tu jūti nelielus, bet nepārtrauktus strāvas triecienus.
Iespējams, ka pametīs Tevi, jo, siltinot kādas daudzdzīvokļu mājas ārsienu, pa trešā stāva logu būs ieraudzījis savu mūža mīlu, kura, nezinot, ka pie viņas loga atrodas kaut kas (varbūtēji) sapratīgāks par kaiju, no dušas būs iznākusi ārā kaila.
Der: Neder, jo kaut ko vienmēr nolaidīs greizi un ar saviem gēniem noindēs jebkurus kultūras asnus jūsu bērnos.


Mākslinieki: Gudri, asprātīgi, interesanti, ar labu gaumi un manierēm. Uzgleznos Tevi. Gleznu pārdos Jarmarkā. Viņš izdomās, ka grib mājās taisīt vīnu. Vīnu taisīsi Tu. Un to vīnu, kas būs iesprādzis griestos, arī mazgāsi Tu. Malku vedīsi Tu, Tu arī šķūrēsi sniegu un pērnēsāsi mēbeles un mēģināsi tikt galā ar cauru jumtu un suni - bosiku. Rēķinus maksāsi Tu.
Depresīvs.
Der: ideālistēm. Neder: ideālistēm (un citām) ar trauslu veselību un nervu sistēmu.


FiloZofi (nevis "s" - jo man tā labāk patīk, lai tā sofija iet iesālīties) - ir gudri, ar manierēm, iejūtīgi, saprotoši, rūpīgi, u.t.t., taču brīnās, ka Tu nesaproti latīņu valodu, pārāk daudz runā par attiecībām (arī tad, ja tas ir tikai sekss) un vispār, vēl joprojām apsver savu iepriekšējo attiecību dimensijas, nojēgumu, problemātiku, patību, šmatību u.t.t. Bet visdrīzāk vēl nav tikuši tām pāri.
Der: ja to visu uztver vienkārši (un sāk mācīties latīniski). Neder: ja Tevi neinteresē ēnas uz sienām.

Operatori: Diezgan gudri, mazliet interesanti, parasti - glīti. Taču ar gadiem uzaudzē darba tulznu (uz vēdera). Visu labo ar skoču. Ģērbjas draņķigi un noplucīgi. Pie friziera iet reti. Pērk nejēgā daudz dzelžu, stiklu un trubu (t.i., foto un video tehniku&aksesuārus, objektīvus un statīvus). Un ja par to sāk runāt, tad  - uz stundām.
Der: mmmmmm...dažām. Neder: pārējām

Fotogrāfi: romantiski, pašpārliecināti un lecīgi.
Der: modelēm vai modelēm to be. Neder: gudrām meitenēm.



Marihuānas pīpētāji: draudzīgi un smaidīgi. Smaržo pēc zāļu tējas. Neko neatceras.  Randiņa laikā 120 reizes ārkārtīgi aktīvi + ieinteresēti vaicā: "Kā iet? Kas jauns?"
Der: marihuānas pīpētājām. Neder: depresīvajām un nepacietīgajām.


Pokera spēlmaņi: neatlaidīgi. Neatlaidīgi  turpinās zaudēt, neatlaidīgi turpinās uzskatīt, ka esi slikta draudzene, jo neatbalsti laika nosišanu interneta pokera spēlēs, jo tūliņ takš viņš vinnēs lielo piķi.  Iemainīs kopīgu vakaru ar filmu un saldējumu pret spēli, jo ir taču pierakstījies šai spēlei un noteikti šoreiz vinnēs.Tas nekas, ka ir bijusi noruna, ka kamēr ciemojies pie viņa vai viņš ciemojas pie Tevis, viņš nespēlēs.
Der: muļķēm. Neder: reālistēm.


Alkoholiķi: sirsnīgi, draudzīgi, mīļi. Aizmirsīs visu, ko solījuši. Aizmirsīs Tavu vārdadienu, aizmirsīs visu, ko apsolījis (piemēram to, ka vairs nedzers), gala beigās aizmirsīs arī to, ka esi no viņa aizgājusi. Krīzes situācijā, kad Tev ļoti, ļoti, ļoooti vajadzēs viņa palīdzību, būs tā pārdzēries, ka nebūs pamodināms ne ar kādām metodēm. Pēc trim dienām, kad beidzot attapsies un Tu cerēsi pateikt visu, ko par viņu domā, izrādīsies traks.
Der: NEDER!!!! NEKAD, NEKAD, NEKAD UN NEVIENAI!!!!!

 Cienītie prototipi (un tie, kuri domā, ka tādi ir, bet patiesībā tomēr nav gan), lai arī viss apgalvotais ir patiesība, atcerieties, ka jūs esat burvīgi un ka man ļoti patīk ļoti pārspīlēt (jā, tur tikko bija divi stilistiski nepareizi novietoti "ļoti").
Pārējie - mācieties, kā nevajag!


Otrais "pirmais" raksts šovakar, acīmredzot, nesanāks, jo man vēl šis tas rītdienai par prieku jāizdara. No rīta un pa dienu visādas darīšanas, bet vēlāk - sākšu ceļojumu uz vietu, kur esmu bijusi gandrīz pilnīgi laimīga. Skaisti!
Taču pati sev atgādinu, ka "tas pirmais" vēl jāuzraksta - par bērniem, dūmiem un trakiem kaimiņiem.

Velo

Nolēmu, ka jānodedzina tas litrs saldējuma, ko vakar likvidēju - kā arī daudz brīva laika ir mani iepriecējis ar jaukiem, liekiem 2kg, tāpēc ķēros pie nopietniem līdzekļiem - velosipēda.
Vakar nobraucu apmēram 11km, šodien kādus 12, ir plāni par maršruta pagarināšanu. Bet, šķiet, rīt ņemšu brīvdienu, jo sāp dibens (bet kā??? Manējais ir bagātīgi apveltīts ar mīkstumu + silikona uzliktenītis sēdeklim, bet vienalga sāp - kā tas ir iespējams!!!???).

Esmu diezgan spilgti sārtā krāsā, nosvīdusi slapja un krietni nogurusi, tāpēc apbrīnoju tos sev zināmos (un arī nezināmos) cilvēkus, kas brauc tādos nelielos 60 -100 km izbraucienos (Lāsma!), skrien katru otro dienu (jā, pazīstu arī tādus - kādus 4 noteikti, šausmas) un katru dienu pievelkas pie stieņa (nu labi, to es gribētu, tikai nav stieņa. Uzdāvināsiet:)?)
Protams, šodien bija vieglāk, nekā vakar, (Un vairs nav sajūtas "vēl-10-metri-un-man-būs-infarkts", bet tas bija pēc izbrauciena pa reljefu mežu. Ļoti reljefu.) toties par tradīciju varētu kļūt mušas noķeršana ar aci.
Atrakcija, protams, ir arī mana (15 gadus pie manis pavadījušā, pirkta lietota par 5 Ls un nekad mūžā neapkopta) riteņa izdotā simfonija.

Pirmkārt, viņam grab abi dubļusargi, īpaši priekšējais - pēc mūsu kopējā lidojuma šovasar.
Otrkārt, grab arī saslēdzējs - kārtīgs dzelzsgabals, ko īsti nekur nevar tā nekaitīgi piemontēt.
Treškārt, ļoti daiļa, maiga (taču aizdomīga - jo agrāk tā nebija) zumēšana atskan no pārslēgumu zobratu bloka,
ceturtkārt, bremzes čīkst vienkārši šaušalīgi. Ja nu kādam piepēši vajadzētu ieskaņot šausmu filmu, manas bremzes specefektu atlasē uzvarētu nešaubīgi.
Piektkārt, jauku ritmu visam uzdod mobilais telefons, kuru šodien iesprostoju pie stūres piestiprinātā no McDonalda bērnu komplekta iegūtā kastītē (uz kuras kādreiz bija Betmena uzlīmīte, bet es 12 gadu vecumā nezināju, kas patisībā ir stilīgi un viņu noplēsu, skāde).

Un es to telefonu tur ieliku, jo vakar viņš, man nezinot gandrīz piebiedēja sirdstrieku manai draudzenei - biju iebāzusi somā uz bagāžnieka un turpināja savu jauno aizraušanos - zvanīt savā arhīvā saglabātiem numuriem pēc paša izvēles (Pats trakākais ir bijis ļoti nopietnā amatā strādājoša dāma - kādu brītiņu pēc pulksten 12tiem naktī - darbadienā. Kauns neprātīgs.).
Nu lūk, atgriežoties pie draudzenes un viņas (gandrīz) sirdstriekas, mans jautrais telefons bija vairākas reizes viņai piezvanījis, viņa, nospriedusi, ka ar mani noticis kaut kas slikts, histēriski mēģinājusi sazvanīt mani atpakaļ un visā pasākumā iesaistījusi arī savu vīrieti - kurš arī histēriski (nu labi, cītiīgi, jo viņš absolūti nav histērisks) bija mēģinājis mani sazvanīt. Totāls dizāsters.

Rīt manai māmiņai vārda diena - t.i. - annual salātu kapāšana smagā formā un pierīšanās finālā. Laikam uz vecāku mājām arī jābrauc ar riteni, lai atpakaļceļā sadedzinātu vismaz 1/100 apēstā.

Shelmerdine: You're hurt ma'am.
Orlando: I'm dead, sir.
Shelmerdine: Dead. That's serious. Can I help?
Orlando: Will you marry me?
Shelmerdine: Ma'am... I would gladly, but I fear my ankle is twisted.

Bet ļooooti var redzēt, ka režisors ir sieviete.

Lampas, vīrieši un laime pilnīga.

Pastāvīgs labs garastāvoklis. Not normal. Vienīgais, kas maitā manu dzīvi - viena nejauka pasniedzēja. Mati uz galvas pilnīgi stāvus ceļas, kad ieraugu viņu. Brrrrrrrr.

Vakar manā dzīvoklī tika pieskrūvētas 4 senilgotas lampas. Katru reizi viņas ieslēdzot, smaidu kā pilnīgs idiots - līdz ausīm un vēl platāk.
+ manā dzīvoklī ir 98% kārtība un svaigi mazgāti logi. Vai ir vajadzīgs vēl kaut kas, lai padarītu sievieti laimīgu? Bez lampām, logiem un kārtības? Nē!

Manu kāroto slaveno vīriešu rindas ir smagi iedragātas: 
klīst baumas, ka Vestards Šimkuss esot babņiks, pie tam nezolīds,
princis Viljams apprecējās,
viņa brālis ir noskatījis Keitas māsu,
Toms Grēviņš manai saprašanai par daudz ballējas,
Džonijs Deps ir tik ļoti aizņemts, ka vairāk jau vairs nevar,

tā nu laikam būs jāmēģina nocopēt Roberts Patisons, jo, izlasot interviju Cosmopolitelēnā, sapratu, ka ir ņemams (lai arī, vismaz manuprāt, nav pats skaistākais vīrietis uz zemeslodes, es esmu Jacob's team'ā):
pirmkārt, (šķiet,) ir mierīgs diezgan mājās sēdētājs, kurš daudz skatās kino,
otrkārt viņam patīk, kā tur bija,mazliet trakas, talantīgas un smieklīgas meitenes (atbilst 100%), kas nekliedz (ja mani nekutina, tad tas pat ir iespējams) un mīl suņus (atbilst 1000000000%!!!!),
ir divus gadus par mani jaunāks (tas man tāds neliels bzdinks)
un arī uz vampīriem man vienmēr ir bijusi zināma vājība.

Vienīgā problēma ir Kristena Stjuarte, viņa draudzene un tieva kā diegs kinozvaigzne. Eh.

Sekss un lielpilsēta ir mani pārņēmis.

Šodien jutos kā sieviete glezna: dzelteni svārki, izteiksmīgi, tumši violeta, liela šalle ap galvu un pleciem un persiks rokā - uz pelēka lietus un pilsētas fona.
Vispār šodien krāsas un garšas un mazas bodītes, šausmīgi smagas somas, un dāvanas, dāvanas, dāvanas - Karlīna atgriezusies no Beļģijas un atvedusi man 1 000 000 mantu. Burvīga kopābūšana - svētki.

Karlīnas secinājums pēc divu nedēļu kopdzīves ar ļautiņiem no visas Eiropas "60 gadus pēc (2.) Pasaules kara beigām, visas problēmas izraisa vācieši un ebreji". Tā nu Karlīna ir kļuvusi par antisemīti.

Šodien neprātīgi sasmējos (tuvākajā apkārtnē kokim nokrita lapas no manām smieklu šaltīm), kad Karlīna pēc mana piedāvājuma atdāvināt viņai galvaskausu (īstu) ar ieplestām acīm un ārkārtīgu, pārsteigtu  neticību balsī man vaicāja "Bet vai tad pašai Tev viņu nevajag?"
Tiešām nevajag, man jau ir nepieciešamais no cilvēka galvaskausiem gatavoto šķīvīšu, bļodu, bļodiņu, trauciņu ar vāciņiem (atgrieztiem un uzliekamiem paurīšiem) un no liela kauliem grebto karotīšu skaits.
Es gandrīz vārtijos gar zemi no sajūsmas.

Atkal šodien palaidu muti (kas galvā, tas uz mēles), laikam nevajadzēja. Iespējams, aizvainoju, apjucināju vai vienkārši muļķīgi izrunājos. Un otrdien arī.
Jāiegādājas melnais, stingrais skočs un jāaizlīmējas.

Vakar biju vecāku mājās, kad bija lielais pūtiens. Sekas - caur (aizvērtu) logu satecējusi peļķe guļamistabā, pa visām tuvākajām mājām nolauzti kādi 5-6 koki, mūsu sētā izgāzti 3 ar visām saknēm un tik daudz zaru, ka kopā salasās ceturtais koks. Bēdīgi, īpaši par valriekstu, kas vasarās bija mana palma, manas siltās salas, manu acu un sirds prieks. Zem tā es kādreiz rudeņos sēdēju, starp diviem akmeņiem dauzīju un ēdu - vēl sulīgos, ar akmeņu putekļiem un zemēm sajauktos, nokritušos un gatavos riekstus.
Bēres - kremācija - notiks nākamziem mūsmāju krāsnī.

Ex, sex and maniacs

Skatījos Sex and the City 2. sezonas pēdējo sēriju, kad man piezvanīja expuisis un mēs jauki parunājām un garšīgi no sirds izsmējāmies. Ceturtdien braukšu ciemos.
Interesantākais ir tas, ka šī pēdējā sērija, ko iepauzēju šai sarunai par labu, saucas "Ex and the City" (nē, es neaizmirsu par S burtu) un ir par draudzību ar bijušajiem.

Par laimi, man ar visiem maniem ex ir normālas/labas attiecības - jo man šķiet, ka tā ir pareizi un - muļķīgi, ka ar cilvēku, kas bijis Tavs visvisvistuvākais, visvisvislabākais draugs, Tu piepēši vairs nerunā, pārej ielas otrā pusē vai mūc, ko nagi nes.
Izņēmums, protams, būtu fiziskas un emocionālas vardarbības gadījumi, kad ir normāli darīt visu iepriekšminēto un ideālā gadījumā - dabūt tiesas lēmumu, kas aizliedz ex'am atrasties Tev tuvāk par 5km.

Miers. Un sievietes.

Esmu atmetusi jēdzīgu filmu skatīšanos par labu Sex and the City. Drīz būšu piebeigusi otro sezonu. Trešoreiz. Man šķiet, tas ir tā ļoti sievišķīgi.

Laikam ir pienācis tas brīdis (ilgi gan bija jāgaida), kad sāku saprast, ka esmu sieviete, nevis špidrilka. Tas nav nācis viegli -  nodeldēts liels skaits bikšu, saskaldīts un sakrāmēts daudz malkas, iznēsāts tūkstotis kameru, prožektoru un statīvu, stiepts, stumts, organizēts un darītas daudzas lietas, kas būtu jādara vīrietim, ne sievietei. Taču nu ir ieguldīti ļoooti daudzi Cosmopolitan žurnāli, grima kursi (nākamie būs frizierkursi) un kosmētika, svārki, krēmi, toniki un kleitas, krāsas un filmas, iemācīšanās kavēt un rokassprādžu baterija - un - laikam ir iegūts savādāks raksturs, savādākas domas, savādāks ķīmiskais sastāvs.

Joprojām ir skarbums, striktums, spēks un uzņēmība pieurbt plauktus un izrakt kapu sunim, joprojām dzīvs ir uzskats, ka sieviete var visu to pašu, ko vīrietis - tikai mainījies ir uzskats par to, vai sievietei tas noteikti ir jādara (jā, lampas man liks meistars).

Un ar to atnācis iekšējs (biežs, nemuldēšu te tagad, ka pastāvīgs) miers.
Pie miera vainīga varbūt arī zināma pārliecība, kas nāk ar laiku.  Ir meitenes, kam tā atnāk jau padsmit gados, kam agrajos divdesmitajos, bet es priecājos, ka manējā ir kavējusies un ieradusies tikai tagad. Lai gan šī pārliecība/pārliecinātība par skādi nenāk arī agrāk, man šķiet, ka šobrīd es tās atnākšanu labāk spēju novērtēt.
To mieru es nesen pamanīju Pienā - ar draudzeni bijām vienas no vecākajām miesām uz deju grīdas - un arī vislēnākās. Taču ne kaulu sāpju, bet gan tādēļ, ka šis (ar laiku atnākušais) miers palīdzēja izbaudīt mirkli, kustību, skaņu. Bet no svaigās gaļas apkārt plūda gandrīz vai sataustāms nervozums par to, vai tiek dejots pietiekoši stilīgi un seksīgi, vai uzvilkto tērpu nobildētu ielumodes blogam, vai viņa viņam patīk un vai viņam beidzot izdosies paņemt priekšā kādu zaķi, vai jaunā bilde draugos savāks pietiekoši daudz komentārus "smukiņā, lieliskā, sekserīte", vai rīt pirkt rozā vai mentolzaļo nagu laku - vai abas - un tā tālāk.

Tas jau nav slikti, tā ir dabiska prātā nobriešanas stadija, es tikai priecājos, ka es savējai, ērkšķu pilnajai, esmu izrāpojusi cauri un tagad, saskrāpēta un ar mačeti vienā un magnolijas ziedu otrā rokā stāvu rāma okeāna (tāds mēdz būt?) priekšā.

Esmu mierā ar sevi.

Ja ir iedvesma, var noskatīties filmu He's Just Not That Into You. Tur gan kā laimes atslēdziņa ir piekarināti vīrieši, bet šī filma ir ļoti piemērota tādam sievišķīgam garastāvoklim, kāds manī ir nobriedis.

Tagad - čučēt, jo rītdienai atkal viens sievišķīgs nedarbs padomā!

Un man apkārt ir tik daudz lielisku cilvēku - paldies jums. Tu zini, ka es domāju Tevi! Un Tevi arī, protams! Un jūs. Jā.

Uh!

Šovakar tāda piepildīta, mierīga sajūta.
Pirmkārt jau tapēc, ka sakrāmēta jau otrā kārtīgā malkas krava - nojumīte pilna un zināma drošība par siltumu ziemā. Un arī tapēc, ka malkas krāmēšana ir vesela māksla un jebkāda māksla (izņemot 99% konceptuālās mākslas) mani iedvesmo un nomierina.
Kur malkas krāmēšanā ir māksla? Tā ir iegrozīšanā, pareizās vietas atrašanā, pareizās pagales ieguldīšanā tieši viņai paredzētajā vietiņā, procesa ritmiskajā skaņā un vizuālajā ritmā, ko veido koku gali labi nokrautā grēdā. Skaidas acīs un mutē, un aiz krekla, sviedri un apsistas ķermeņa daļas, patīkams nogurums (proporcionāls steru/kubikmetru skaitam).
Un cik baudpilni ir pateikt "lūdzu", pasniedzot pagali māmiņai, īpaši, salīdzinot ar to sulīgo "bļeģ", kas atskanējis no blakusmājas.

Otrkārt tādēļ, ka esmu beidzot uzšuvusi otru konvertu (segas pārvalku, kovēri, virspalagu) savai milzu segai, vaniļas krēmkrāsā ar fuksijrozā un citrondzeltenām strīpām, no vismaigākā satīna vissaldākajiem sapņiem.

Treškārt, jo beidzot, beidzoot, BEIDZOT braukšu ciemos pie Ingas, vienas no divām sievietēm, kuras būtu ar mieru apprecēt, ja viņa/es būtu vīrietis. Inga jau mūžibu vairs nedzīvo Latvijā, tad bija Grieķija, tad Lihtenšteina (tur arī biju ciemos) un nu - Londona. Prieks arī, jo Londonā neesmu bijusi, bet šī pilsēta ir izcili vilinoša. Šodien nopirku biļetes, atpakaļceļa vairs nav!

Un ceturtkārt - esmu negaisu cilvēks un šobrīd ārā plosās. Ir pērkons, ir zibens, ir lietus kā no lietusmašīnas - baltā, šaltīm, ir vējš un tumsa. Ir sajūta, ka āda un domas ir elektrizētas un negaisa siltums maigi apņem ķermeni. Tik maigi, ka neprātīgi gribas skūpstīties. Tā skaisti.
Bet man diemžēl jābeidz sava skaistā apcere, jo manai mammai tikko esot atkal izsperts datora ekrāns un savējo Negaisa dieviem es negribu upurēt.
Lai rīb!

Domājiet, kabacis ar medu, tomātu mērci un sojas mērci garšo jocīgi? Nē, garšo ļoti labi. Tomēr, jāatzīst, tā nav pati piemērotākā barība cilvēkam, kas sava klasiskā bezmiega dēļ visu dienu mocās ar sliktu dūšu.

Šodien beidzot iešu pēc grimaskolas diploma, uh!

So, Do You See It?

Do You see the same I do?