Miers. Un sievietes.

Esmu atmetusi jēdzīgu filmu skatīšanos par labu Sex and the City. Drīz būšu piebeigusi otro sezonu. Trešoreiz. Man šķiet, tas ir tā ļoti sievišķīgi.

Laikam ir pienācis tas brīdis (ilgi gan bija jāgaida), kad sāku saprast, ka esmu sieviete, nevis špidrilka. Tas nav nācis viegli -  nodeldēts liels skaits bikšu, saskaldīts un sakrāmēts daudz malkas, iznēsāts tūkstotis kameru, prožektoru un statīvu, stiepts, stumts, organizēts un darītas daudzas lietas, kas būtu jādara vīrietim, ne sievietei. Taču nu ir ieguldīti ļoooti daudzi Cosmopolitan žurnāli, grima kursi (nākamie būs frizierkursi) un kosmētika, svārki, krēmi, toniki un kleitas, krāsas un filmas, iemācīšanās kavēt un rokassprādžu baterija - un - laikam ir iegūts savādāks raksturs, savādākas domas, savādāks ķīmiskais sastāvs.

Joprojām ir skarbums, striktums, spēks un uzņēmība pieurbt plauktus un izrakt kapu sunim, joprojām dzīvs ir uzskats, ka sieviete var visu to pašu, ko vīrietis - tikai mainījies ir uzskats par to, vai sievietei tas noteikti ir jādara (jā, lampas man liks meistars).

Un ar to atnācis iekšējs (biežs, nemuldēšu te tagad, ka pastāvīgs) miers.
Pie miera vainīga varbūt arī zināma pārliecība, kas nāk ar laiku.  Ir meitenes, kam tā atnāk jau padsmit gados, kam agrajos divdesmitajos, bet es priecājos, ka manējā ir kavējusies un ieradusies tikai tagad. Lai gan šī pārliecība/pārliecinātība par skādi nenāk arī agrāk, man šķiet, ka šobrīd es tās atnākšanu labāk spēju novērtēt.
To mieru es nesen pamanīju Pienā - ar draudzeni bijām vienas no vecākajām miesām uz deju grīdas - un arī vislēnākās. Taču ne kaulu sāpju, bet gan tādēļ, ka šis (ar laiku atnākušais) miers palīdzēja izbaudīt mirkli, kustību, skaņu. Bet no svaigās gaļas apkārt plūda gandrīz vai sataustāms nervozums par to, vai tiek dejots pietiekoši stilīgi un seksīgi, vai uzvilkto tērpu nobildētu ielumodes blogam, vai viņa viņam patīk un vai viņam beidzot izdosies paņemt priekšā kādu zaķi, vai jaunā bilde draugos savāks pietiekoši daudz komentārus "smukiņā, lieliskā, sekserīte", vai rīt pirkt rozā vai mentolzaļo nagu laku - vai abas - un tā tālāk.

Tas jau nav slikti, tā ir dabiska prātā nobriešanas stadija, es tikai priecājos, ka es savējai, ērkšķu pilnajai, esmu izrāpojusi cauri un tagad, saskrāpēta un ar mačeti vienā un magnolijas ziedu otrā rokā stāvu rāma okeāna (tāds mēdz būt?) priekšā.

Esmu mierā ar sevi.

Ja ir iedvesma, var noskatīties filmu He's Just Not That Into You. Tur gan kā laimes atslēdziņa ir piekarināti vīrieši, bet šī filma ir ļoti piemērota tādam sievišķīgam garastāvoklim, kāds manī ir nobriedis.

Tagad - čučēt, jo rītdienai atkal viens sievišķīgs nedarbs padomā!

Un man apkārt ir tik daudz lielisku cilvēku - paldies jums. Tu zini, ka es domāju Tevi! Un Tevi arī, protams! Un jūs. Jā.