Pirmkārt jau tapēc, ka sakrāmēta jau otrā kārtīgā malkas krava - nojumīte pilna un zināma drošība par siltumu ziemā. Un arī tapēc, ka malkas krāmēšana ir vesela māksla un jebkāda māksla (izņemot 99% konceptuālās mākslas) mani iedvesmo un nomierina.
Kur malkas krāmēšanā ir māksla? Tā ir iegrozīšanā, pareizās vietas atrašanā, pareizās pagales ieguldīšanā tieši viņai paredzētajā vietiņā, procesa ritmiskajā skaņā un vizuālajā ritmā, ko veido koku gali labi nokrautā grēdā. Skaidas acīs un mutē, un aiz krekla, sviedri un apsistas ķermeņa daļas, patīkams nogurums (proporcionāls steru/kubikmetru skaitam).
Un cik baudpilni ir pateikt "lūdzu", pasniedzot pagali māmiņai, īpaši, salīdzinot ar to sulīgo "bļeģ", kas atskanējis no blakusmājas.
Otrkārt tādēļ, ka esmu beidzot uzšuvusi otru konvertu (segas pārvalku, kovēri, virspalagu) savai milzu segai, vaniļas krēmkrāsā ar fuksijrozā un citrondzeltenām strīpām, no vismaigākā satīna vissaldākajiem sapņiem.
Treškārt, jo beidzot, beidzoot, BEIDZOT braukšu ciemos pie Ingas, vienas no divām sievietēm, kuras būtu ar mieru apprecēt, ja viņa/es būtu vīrietis. Inga jau mūžibu vairs nedzīvo Latvijā, tad bija Grieķija, tad Lihtenšteina (tur arī biju ciemos) un nu - Londona. Prieks arī, jo Londonā neesmu bijusi, bet šī pilsēta ir izcili vilinoša. Šodien nopirku biļetes, atpakaļceļa vairs nav!
Un ceturtkārt - esmu negaisu cilvēks un šobrīd ārā plosās. Ir pērkons, ir zibens, ir lietus kā no lietusmašīnas - baltā, šaltīm, ir vējš un tumsa. Ir sajūta, ka āda un domas ir elektrizētas un negaisa siltums maigi apņem ķermeni. Tik maigi, ka neprātīgi gribas skūpstīties. Tā skaisti.
Bet man diemžēl jābeidz sava skaistā apcere, jo manai mammai tikko esot atkal izsperts datora ekrāns un savējo Negaisa dieviem es negribu upurēt.
Lai rīb!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru