Šodien jutos kā sieviete glezna: dzelteni svārki, izteiksmīgi, tumši violeta, liela šalle ap galvu un pleciem un persiks rokā - uz pelēka lietus un pilsētas fona.
Vispār šodien krāsas un garšas un mazas bodītes, šausmīgi smagas somas, un dāvanas, dāvanas, dāvanas - Karlīna atgriezusies no Beļģijas un atvedusi man 1 000 000 mantu. Burvīga kopābūšana - svētki.
Karlīnas secinājums pēc divu nedēļu kopdzīves ar ļautiņiem no visas Eiropas "60 gadus pēc (2.) Pasaules kara beigām, visas problēmas izraisa vācieši un ebreji". Tā nu Karlīna ir kļuvusi par antisemīti.
Šodien neprātīgi sasmējos (tuvākajā apkārtnē kokim nokrita lapas no manām smieklu šaltīm), kad Karlīna pēc mana piedāvājuma atdāvināt viņai galvaskausu (īstu) ar ieplestām acīm un ārkārtīgu, pārsteigtu neticību balsī man vaicāja "Bet vai tad pašai Tev viņu nevajag?"
Tiešām nevajag, man jau ir nepieciešamais no cilvēka galvaskausiem gatavoto šķīvīšu, bļodu, bļodiņu, trauciņu ar vāciņiem (atgrieztiem un uzliekamiem paurīšiem) un no liela kauliem grebto karotīšu skaits.
Es gandrīz vārtijos gar zemi no sajūsmas.
Atkal šodien palaidu muti (kas galvā, tas uz mēles), laikam nevajadzēja. Iespējams, aizvainoju, apjucināju vai vienkārši muļķīgi izrunājos. Un otrdien arī.
Jāiegādājas melnais, stingrais skočs un jāaizlīmējas.
Vakar biju vecāku mājās, kad bija lielais pūtiens. Sekas - caur (aizvērtu) logu satecējusi peļķe guļamistabā, pa visām tuvākajām mājām nolauzti kādi 5-6 koki, mūsu sētā izgāzti 3 ar visām saknēm un tik daudz zaru, ka kopā salasās ceturtais koks. Bēdīgi, īpaši par valriekstu, kas vasarās bija mana palma, manas siltās salas, manu acu un sirds prieks. Zem tā es kādreiz rudeņos sēdēju, starp diviem akmeņiem dauzīju un ēdu - vēl sulīgos, ar akmeņu putekļiem un zemēm sajauktos, nokritušos un gatavos riekstus.
Bēres - kremācija - notiks nākamziem mūsmāju krāsnī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru