Jocīgs ieraksts, man šķiet.

Neesmu oriģināla. Staprāns atkal.

Diemžēl lieglaime izbeidzās jau, šķiet, aizaizvakar, kad, dodoties mājās, nogriezos ap stūri un uzskrēju virsū vienam vīram, kuram komplektā ar skaļu atraugu no mutes sāka šauties ārā īsts gobelēns (Izlaiduma gada segvārds mākslīgiem vēmekļiem). Bļeh, visu turpmāko ceļu uz mājām pavadīju pati gandrīz vemstīdamās, kur nu tur vairs ir vieta lieglaimei, hā!

Savu otro blogu esmu piebeigusi, tas ir fakts. Bet nav sanācis pieķerties padomu lūgšanai, kas to varētu ārstēt. Bet plānā jau jaunas lietas, ko tur varētu rakstīt, raksti par gleznām un kūkām, piemēram, mmmm.

Jo šodien plānoju cept rīt ciemosvedamu kūku, pilnīga murmurmurrr sajūta, tās kūkas tomēr jācep biežāk un jātaisa nākamā kūku balle un učeņu ballīte un cosmopolitan lasīšanas vakars un vēl visādi jauki vakari ar jaukiem cilvēkiem un uz katru no tiem taču var uzcept pa kūkai, ak, jel! Saldi sapņi pa galvu maisās, diez, kam jānotiek, lai tie aizpeldētu. Kas varētu būt vēl riebīgāks par gobelēniem, vajadzētu sākt morāli gatavoties.

Tad vēl vakar noorganizēju sev jaunas kosmētikas iegādes priekus jaunatvērtā veikaliņā, kura apmeklējumu no sirds gaidīju jau kādu laiku. Devos turp kopā ar Elīnu, taču viņai, kura nezināja, ko sagaidīt, diemžēl, izpalika burvīgās gaidu tirpas, kādas gandrīz nedēļu bija man, jo es zināju, ko sagaidīt.

Vēl vakarvakaru pavadīju zem lateksa kārtas (kas nav tik briesmīgi kā izklausās), un tad - zem bēbīšu eļļiņas kārtas (kas ir daudz briesmīgāk, kā izklausās, jo izrādās, man no tās ir alerģija un es pavadīju sirdi un nervus plosošas 10 minūtes ar mežonīgi niezošu seju, fakts, ka es pie tās netieku klāt, jo priekšā ir latekss, paniku nemazināja.
Taču lateksa nokasīšana, vēss ūdens un Bepantene krēms dara brīnumus, tādēļ man nekas vairs neniez, nekaist, nedz arī vairs ir koši sarkanā krāsā. Un uzreiz es daudz vairāk novērtēju savu normālo, ikdienišķo ādas stāvokli.
Tādas patīkamas lietas kā retie un īsie lieglaimes brīži ir tikpat vērtīgi kā ilgie un izrādās, ārkārtīgi lieliskie normālo sajūtu brīži ir jānovērtē, tāpat kā tas, cik lieliska ir apkure, kādā brīnišķīgā mājoklī tiek dzīvots un kādi nenovērtējami lieliski/burvīgi/izcili ir personīgi vecāki un cilvēki apkārt).

Diemžēl arī šis ieraksts nav no tiem aizraujošākajiem, man jāatvainojas tiem dažiem, kas to lasīs - mana humora izjūta joprojām vislabāk darbojas tad, kad man ir slikti. Un šobrīd nav slikti, cik neparasti. Vairs nav labi, kas, protams, ir progress, jo tad, kad ir labi, no lasītāja datora, manu blogu aplūkojot, līst cukursīrups, kas noteikti nav pārāk veselīgi klaviatūrai un cīņai par tīrību. Un vasaras mēnešos pievilina lapsenes, kas var izrādīties pat bīstami. Tātad, Stīna, for sake of  those few readers You have - no more hapiness, if You want them to stay alive.
Sasodīc.

Lielais nedarbs nu ir veikts...ēē...mm.. eh, atskaņas izdomājiet paši.

Staprāns, atkal.

Gandrīz mēnesi gandrīz bez datora&interneta - bet dzīva.
Atklāju TV priekus (trakoti intresanta izrādās, ka ir tā kaste, jedritvaimicīt!) , kārtoju māju, lasīju, lasīju, lasīju (100 vecie kriminālromāni un visi Hariji Poteri pieveikti), arī vēl kārtīgi pastrādāju, kā arī satiku savu Londonā dzīvojošo mīļo draudzeni - un aizvakar pabeidzām The Movie - Izlaiduma gadu. Svinēšana gan nebija tik vētraina, kā gaidīts, bet ļoti jauka gan.
Vakar no rīta modos ar īstu pēcballītes sajūtu (sajūta gan bija daudzkārt lielāka, nekā ballīte, kura to bija izraisījusi, mīklaini), bet pēc lēna dienas iesākuma pārējo laiku pavadīju ļoti patīkamā kompānijā un vieglā lieglaimē - un tā man gadās tik reti, ka to apzinoties, biju vēl lieglaimīgāka. Balts un pūkains, un ar lielām acīm, vienvārdsakot.

Diemžēl pašā, pašā vakarā pēc Canon Powrshot un Sony Cybershot nopietnas virtuālas izpētes un salīdzināšanas (nē, Stīna, Tev NEVAJAG jaunu fotoaparātu, NEVAJAG, lai cik viņš būtu mazs, bet tik sasodīti superīgs, lielisks un spējīgs, NEVAJAG!!! NEVAJAG!!!!! ) izdomāju sakārtot savu omystyle blogu - sen jau biju ieplānojusi tur iekārtot vairākas lapas/sadaļas. 3 stundas urbos, līdz, kā man likās, sapratu, kas jādara (angļu valoda man nav sveša, bet tiklīdz tur parādās ar datoriem/programmēšanu/ēē..datorēšanu saistīti termini, es vairs nesaprotu itin neko). Izdarīju. Un sapratu, ka, pirmkārt, tas nebija pareizi, otrkārt, es nespēju izdarīto izlabot. Nākamās 3 stundas pavadīju, izmisīgi tomēr mēģinot atgriezties vecajā sistēmā, bet neveiksmīgi. Tādad skaistas dienas uzvarošajā noslēgumā piebeidzu vienu savu bērnu, pardon, blogu.
Tātad, liekoties gulēt 6os no rīta man bija iznīcināts mīļš blogs, taču - labā ziņa - arī vairāki plāni, kā turpināt cīņu. Tā kā šodien bija citas lietas darāmas, tad gaidam "to be continued...", cerams, asinīm neslacītu.

Par spīti tam joprojām ir laba sajūta, jo šodien uzšuvu vienu dzimšanas dienas (ko, [protams, biju palaidusi garām, kā jau vienmēr) dāvanu un gandrīz pabeidzu vienu citu (Ziemassvētku dāvanu. Pagājušo Ziemassvētku, protams.) un tagad jāiet pucēties, lai to pabeigto varētu nogādāt īpašniecei, kura tuvākajās dienās pazudīs no zemes virsas Latvijas līdz pat jūnijam.

Gada statistika būs,
kāds nejauks, smieklīgs ieraksts arī (labs noskaņojums diemžēl neveicina man tik tīkamo melno/pusmelno joku rašanos),
izbaudu brīvību un plānoju dažādus nelielus un vidēja izmēra plānus.
Labi.

Not a 2012. gada statistika, diemžēl.

Šobrīd dažādu iemeslu dēļ 80tie gadi perinās manā galvā, tādēļ šī burvīgā bildīte. Džoana Kjūsaka kādā filmā, kuru gribu atšifrēt un noskatīties, jo izskatās burvīgi muļķīgi, urā!

Mans dators ilgi cīnījās, bet beidzot padevās - un nu atrodas pie daktera. Vismaz jauki, ka kompānijai blakus ir arī monitors, kurš arī cīnījās, bet vēl nebija galīgi izbeidzies. Tagad abi veseļojas un ceru, ka nākošnedēļ būs mājās  - un ar vecajām "iekšām". Jo tur bija arī gada statistikas mets, veidots pēdējo pusgadu, lai aizmirstos tikai daļa no visa.
Tā nu arī jaunais smukumblogs ir iesaldējies, pat īsti nesācies.
Tikmēr es izmantoju iegūto laiku (jo datoratkarība nav man pilnīgi svešs zvērs), lai kārtotu atvilknes un galvu un izmazgātu klaviatūru (tas nozīmē - noņemt visus taustiņus, ielikt siltā ziepjūdenī un pēc tamkārtīgi notīrīt, no pašas klaviatūras izkratīt kilogramu gružu un ar 15 ausu tīrāmajiem kociņiem un dezinfekcijas šķidrumu izberzt atlikušo. Un tad salikt atpakaļ taustiņus. Man izdevās!).

Te labi iederas Jāņa Ā. izteiktā atziņa, pieskaroties manai datorpelei (ak, jānomazgā arī tā, man liekas, tas var slikti beigties, jo pēc regulāras savu metāla ārdurvju mazgāšanas viņas sāka rūsēt), ka ļoti labi varot atšķirt sieviešu datorus no vīriešu datoriem - jo pele ir maigi krēmaina, murr!

Bezdatora izmisumā sāku lietot savu TV aparātu - un sapratu, ka LTV ir diezgan lielisks - kur citur es varētu uzzināt par surikātu dzīves peripetijām, Jāņa Poruka noslēpumiem un ieraudzīt uzrakstu E + MC(2), kas izveidots no dzīvām aitām (Jorkšīras) laukos - un to visu vienā dienā???

Učeņojos, strīpoju un laboju skolnieču darbus un jūtos (brīžiem) neprātīgi gudra. Patīkami, jāatzīst!

Dažādas laulības, mafinu bēdas, politilēna prieki un skaistums nevaid miris

Kā bieži jau iepriekš, atkal esmu bijusi pazudusi. Bet tur vainīga laulība ar filmu "Izlaiduma gads", decembrī vēl papildus ar grima skolu (atkal mazliet pamācu), oktobrī ļoti vētraina laulības dzīve + darbs Nac. teātrī (no kā gan esmu atguvusi brīvību). Rīt būs gada atskaite (tikmēr var lasīt iepriekšējo), tur, cerams, varēs arī nedaudz saprast, ko esmu darījusi pēdējos 3 mēnešus.

Šodien nākot mājās no mājām (uz privātajām mājām no ģimenes mājām), prātoju par to, ko lai gatavo rītdienas nākamgada sagaidīšanas ballītei (Kā jums šķiet, kopā ar ko? Ar manu laulāto draugu "Izlaiduma gadu", protams!) un pa galvu maisījās mafini. Ar zilo sieru, hm. Un apceres gaita bija tā, kas man lika šodien te parādīties:
maniem mafiniem (kuri visādi citādi ir ļoti cienījami mafini) mūžīgi ir viena nepatīkama vaina: papīra svārciņi, kuros viņi ir iecepti (skat. bildi augšā) jūt neprātīgu kaislību pret pašu mafinu - un tā kā jūtas ir abpusējas, viņi vienojas svētajām laulības saitēm. Bet kad vieglprātīgā kūciņa nolemj doties dēkā ar (saldum)kārīgu sievieti/vīrieti/bērnu, stingri katoliciskais papīrītis neparko nevēlas pārcirst sieto mezglu un tad iekarotājam/iekārotājam jāizcīna smaga, ilga un asiņaina cīņa mafina atbrīvošanai no laulības valgiem.

Un tas ir nepatīkami kā ēdājam, tā kūciņai.
Vai kāds zina - tā ir mana vai papīriņu vaina? Esmu izmēģinājusi tikai viena veida kleitiņas, varbūt tur tas āķis? Vai tas, ka man ir viegli paniska attieksme pret taukvielām pārtikā un es nesalieku savos kēksiņos tik daudz sviesta, cik vajag?

Politelēna (polItelēns vai polEtelēns?) prieki ir Cosmopolitain prieki, kura LV lapā reiz sensenos laikos, cerot, ka žurnāls pamanīs manu talantu nejauku rakstiņu radīšanā, pārpublicēju savu rakstiņu no šejienes par to, kādus vīriešus neprecēt. Un pirms kādas nedēļas atklāju, ka Cosmopolitēna LV twitterkonts ir ieteicis to izlasīt!!! Ir tāda neliela uzvaras garša, o, jā. Patīkami.

Un treškārt - pēc ilgām pārdomām esmu nolēmusi, ka jātaisa augšā vēl viens blogs (jā, tā ir atkarība!). Tas būs par smukumu, krēmiem, kosmētiku un tamlīdzīgiem dzelžiem. Līdz šim tam atbilstošo liku o-mystyle.blogspot.com , bet tas tomēr vairāk par drēbītēm un aizkariem, un vannām, un gleznām. Lai gan, šķiet, tāda neprātīgi bieža rakstīšana tur varētu arī nebūt, ņemot vērā manu ne-tik-sen-dzimušo kaislību pret jebko, ko var uzziest uz cilvēka ķermeņa, tur es pat varētu rakstīt visbiežāk. Un, ja es nebūtu cietusi smagas radības mokas attiecībā uz jaunā bloga nosaukumu (muļķīgi, jo izskatās, ka tas būs radinieks jau esošajiem o-my un o-my style un taps nodēvēts par o-my beauty, hā, hā), tas būtu izšķīlies jau Ziemassvētkos. Šovakar, šķiet, pavadīšu kādu patīkamu stundu vai vairāk, noorganizējot lapu un tās izskatu (kas, lōti iespējams, beigās, lai pieskaņotos brālīšiem māsiņām sanāks balts). Vēl varētu padomāt par jaunām bildītēm blogaugšiņās, jāpaķimerējas rīt ar fotoaparātu un visādiem spīguļiem, izklausās aizraujoši.

Beidzot man ir izdevies arī saaukstēties, dzeru tēju ar medu mežonīgos daudzumos un periodiski mainās manas balss tonalitātes no važoņa cienīgiem sēcieniem līdz "Tā takš Stīna, beidz simulēt, sliņķe tāda!"
Sī jū rīt ar gada pārskatu!

Uuuu, kas par dieniņu!!!

Pirmkārt, šodien biju uz balss kastingu. Mans sens sapnis ir bijis ierunāt multenes - un, kad facebook'ā parādījas reklāmiņa, ka viena studija meklē balsis reklāmām un MULTIPLIKĀCIJAS FILMĀM, nevilcinoties (nu labi, sākumā sakautrējos un nobremzēju, bet pēc tam saņēmos) pieteicos. Bija jāierunā reklāma un multenītes minifragmentiņš - kas bija grūti, taču - pilnīga svētlaime!!! Un šķita, ka man iet diezgan labi. Tad jau redzēs, es savu balsi no ārpuses nedzirdu un par savām izteiksmības spējām spiestos apstākļos neesmu informēta (zinu, ka palaižoties brīvībā, esmu ārkārtīgi izteiksmīga runātāja). Meitenes studijā bija brīnumjaukas un no studijas izgāju ļoti priecīga izlidoju.

Tad devos parakstīt līgumu par padarītu darbiņu, tikko arī saņēmu naudiņu - un tikko arī iztērēju. Trīsreiz varat minēt par ko. (Ja neminas - par kosmētiku, protams. Kas to pirms pāris gadiem būtu domājis, Stīna un kosmētika.)

Tad devos uz citu vietu parakstīt citu līgumu, kurš gan bija iebāzts tā, ka tur nevarēja to atrast, līdz ar to parakstīšana izpalika, bet saņēmu trīsdiennieka darba piedāvājumu. Reklāmā, kas ir jauki, jo, jāsaka godīgi, par to labi maksā. Bet diemžēl nevarēju uzreiz piekrist, jo nezināju savus brīvos datumus, JO:

No turienes ar H&M, Bik Bok un pārtikas iegādes un aprīšanas līkumu devos uz savu svarīgāko pasākumu: atrādīšanos Nacionālajā teātrī, kur tiku uz mēnesi pieņemta darbā - un ar visai lielu cerību uz palikšanu ilgāk, lai aizstātu meiteni, kas dosies dekrēta atvaļinājumā.

Tur mani bišķi pavadāja pa teātri - īsts labirints - un jau paspēja pielikt pie darba - pie Kaspara Zvīguļa matiem (par ko vien mani varētu apskaust pusLatvijas sieviešu. Es gan diemžēl neesmu viena no šīs bandas). Tā kā 1) man aiz uztraukuma trīcēja rokas un smadzenes atteicās darboties; 2) man mazliet skatījās uz pirkstiem; 3) nevarētu teikt, ka meitenes (un puiši) izejot no frizierskolas māk visu neprātīgi labi, protams, ka es vispār nesapratu, ko daru - ķemme pāris reizes palika iepinusies aktiera matos un manu veidojumu pārņēma un pabeidza mana priekšniece. Bet par spīti tam - papīri ir nokārtoti un es svētdien eju skatīties, kā kas notiek. Atcerēties vajadzēs ļoti daudz ko (un atcerēšanās nav mana stiprā puse), esmu mazliet neprātīgi nobijusies, jo jāmācās man vēl ļooooti daudz kas, bet ar uzticamo Ilonu pie sāniem zinu, ka tikšu ar visu galā.
Braucu mājās smaidīdama kā pamuļķītis.

Tūlīt pie manis atbrauks puisis nogriezt matus - no filmas, kurā strādāju, viņš gribēja griezt 3 mm, bet filmai tā būtu katastrofa, es izglābšu filmu un novērsīšu puiša vēlmi nocirpties vismaz uz pāris mēnešiem - līdz filmas beigām. Tad lai dara, kā grib - nevienam tas vairs nekaitēs.

Pēc tam atkal došos uz centru satikt draudzeni, ar kuru kopā bez- vai maz- -alkoholiski un zinātneiknaktiski svinēsim mūsu abu jaunos darbus, kurus, starp citu esam ieguvušas vienā dienā.

Fūf! Un rīt pie vecākiem. Urā!

Šodien, gaidot pūlī ielaišanu uz filmu, ar mums - mani un draudzeni sāka runāt angliski kāds puisis, kura vārds atgādināja Holandi - un tādēļ man arī liekas, ka viņš bija no turienes. Viņa kompanjons, latviešu puisis, teica, ka apbrīno šo drauga spēju, ka viņš - un, jāpiebilst, arī es - esot pārāk latvietis kam tādam. Protams, kad ar Tevi sāk runāt, kā kārtīgs LV iedzimtais, Tu sāc skatīties uz to runātāju kā uz pilnīgi jukušu (bet aiz pieklājības mēģini šo uzskatu savā acu skatienā noslēpt), it īpaši, ja Tev piesienas tikai trakie.

Tāds trakais nesen man piesējās arī Vērmaņdārza parciņā. Sāka iet blakus un teica "Privet". Vēl mulsinošāk tas bija, jo man otrā pusē atradās mana mamma. Tātad pavisam traks, nebaidās no meitenes mātes (bet vajadzētu).

Ja nemaldos, esmu aprakstījusi tos 3 trakos, kas man ir piesējušies vēl pirms šiem, viens no kuriem Stokholmas metro.

Viens man mīļš cilvēks, kurš gan pēdējā laikā darījis visu, lai es viņu ienīstu un pati paliktu traka, iespundēts trakomājā. Dusma, skumja.

Dienās, kad man nav jāstrādā filmēšanās, staigāju kā traka uz kino. Svētdien, pirmdien, trešdien, šodien, rīt pat divreiz, pa vidu aizšaušu līdz Jelgavai uz izstādes atklāšanu. Sestdien, otrdien un atkal sestdien pa "šaušanām", tas pats, tik no otras puses. Laime pilnīga.

Daudz darba, maz miega, maz naudas.

Viena draudzene pāris mēnešus gandrīz nesatikta, tagad satiekamies, cik vien varam, gandrīz katru dienu, rīt, cerams, divreiz. Pamodinam viena otru no miega un tad kavējam viena otras laiku telefonsarunās, kad šī pamodināšana izraisījusi bezmiegu.

Man ir jauna stila ikona, Daphne Guinness. Vainīga šodienas filma.

Gribas iedzert Ginesa alu - Dafnes uzvārda, šobrīd lasītās grāmatas un jaukā vakara dēļ.

Bezmiega laikā kaudze ar labām idejām uzpeldēja.

Nolikts matu skolas eksāmens un dabūts profesionāļa diploms.

Otra draudzene arī ir brīnišķīga. Šodien gribējās sabučot viņu uz deguna (deguni ir mana vājība, jāatzīst, parasti vīriešu deguni. Un manas mammas deguns). Deguna bučošana ir kaut kas īpašs. Tāds ļoti mīļš un sirsnīgs.

Mani ir apsēduši indiāņi un panku stils. Un mazliet - pumpas.

Esmu nolēmusi beigt sūkstīties, ka neviens mani nemīl un nevienam nepatīku (domātas vīrieškārtas personas) taču sākt par to skumji un skarbi jokot.

Esmu nolēmusi vairs neraut ārā savus sirmos matus (izņemot tos, kas nepiedienīgi uzvedas, piemēram vertikāli stāv gaisā un nav pielīmējami pie saviem radiem ar klasiskajām cilvēcei pazīstamajām matu savaldīšanas metodēm), bet gan lepoties ar tiem.

Man ļoti patīk Rīga vakarā.

Man patīk par (gandrīz) pēdējo naudu nopirkt glancētu žurnālu. Kādreiz, kad mūsu ģimenei ar naudas lietām gāja galīgi švaki, ar mammu tā reizēm darījām. Un nauda vienmēr atkal uzradās, kā redzams - badā neesam nomiruši.

Man patīk dzīvot, pateicoties tam visam. Pateicoties brīnišķīgiem draugiem, filmām, ko skatos un palīdzu radīt, grāmatām, pārpildītiem autobusiem, raizēm un dusmām, skaistām lietām, pateicoties tam, ka neesmu tieva kā diegs un par to visu laiku gruzos, pateicoties tam, ka šovasar vasaras nav bijis un izmazgātās drēbes uz steķīša nežūst dienām un gribās boikotēt rudeni, pateicoties tam, ka gribas tik daudz, bet nesanāk, ka pēc rēķinu samaksāšanas un kinobiļešu iegādes manā kontā šobrīd ir tieši 7 santīmi un viss, pateicoties tam, ka mans tikko izpeldējušamies suns ar sajūsmu piespiežas pie manām drēbēm, un vēl, un vēl, un vēl.

Man šodien ļoti patīk dzīvot.

Esmu bijusi pazudusi.

Tātad,

esmu bijusi brīnišķīgā ceļojumā uz Stokholmu kopā ar māmiņu (un satikām galvu kasošu roni, izmisīgi ķērcošu pāvu un 3 vāveres, vienu burvīgāku par otru (un viena iekoda man pirkstā, jēēē!!!)), kur ir lieliski muzeji un jauki cilvēki (atgriežoties dabūju kultūršoku, jo Latvijā cilvēki ir slikti audzināti)

esmu bijusi japāņu seriāla filmēšanā 1860. gadā un satikusi aktieri, kas ir spēlējis nāvēdi pēdējos Harijos Poteros, buuuurvīgs aktieris ar izcili skaistu degunu (viens no maniem vājajiem punktiem vīriešos - ļimstu no skaistiem deguniem),

esmu bijusi nelielā meiteņu pasēdēšanā, kur saimniece cienā ar boli - nevis sula + augļi + nedaudz alkohola, bet gan alkohols un augļi. Man no tās piemetās migrēna (+ četriem galvsišiem tanī dienā, izrādās, ka ir mašīnas, kas pat manam 1.64m ir par mazu), bet saimniecei cepuri nost par gruntīgu saimniekošanu!

esmu saņēmusi dāvanā vīrieti - nu labi, vīrieša žakeššujamo manekenu, bet toties ļoti skaisti izkrāsotu un no burvīgām dāvinātājām!

esmu panikā par gaidāmo matu skolas eksāmenu,

esmu beidzot sagaidījusi vasaru,

esmu atsākusi šūties,

esmu iegādājusies līmes pistoli (šodien) un jau izmēģinājusi,

esmu pazaudējusi lielāko daļu (solārija) iedeguma,

esmu atšuvusi vismaz 3 mazus meža dīvainīšus (divi ārējie ārzemnieki, viens no kuriem arī ārzemēs, trešais - vietējais ārzemnieks, latviski, protams, nerunā) (velns parāvis, kāpēc man nepiesienas normāli, forši vīrieši?!??),

esmu 5x sajaukusi un 4x sakārtojusi dzīvokli,

esmu bijusi 90 gadu ballē,

esmu tikusi pie rūtainām biksēm,

esmu pavadījusi vienu ar pusi dienas pusģībušā stāvoklī (neiesaku),

esmu bijusi burvīgā vecmeitu ballē, tērpta dažādos zābakos - un man tas iepatikās, darīšu tā vēl,

esmu savākusi pamatīgu papildinājumu savai putnu spalvu kolekcijai, Latvijā un ārpus tās,

esmu ieturējusi pikniku uz balkona lietus laikā ar divām burvīgām dāmām, segu, spilveniem un melleņu kūkām (segas un spilveni bija ērtumam, ne ēšanai, starp citu),

esmu saķērusi saaukstēšanos jūlijā (un joprojām ar to cīnos),

esmu pilnīgā svētlaimē par jaunajām mafinu formām un virtuves svariem,

esmu gandrīz uzadījusi nākamo apkakļojamo pilnīgi acīsbliezošās krāsās, nākamajā adījumā sākšu cīnīties ar pīnēm,

atkal skatos sliktas romantiskas filmas (bet vismaz vairs (gandrīz nekad) neraudu to laikā un pamīšus skatos arī labas filmas)m

esmu iegādājusies izšujamos rīkus (vecums nenāk viens, tā tas saucās, īpaši jau komplektā ar to adīšanu un kūku trakumu).

āāā,

un mati joprojām ir galīgā nejēgā. Bet vismaz vaļā palaista pričene  (ko daru gan tikai, kad esmu viena - un tumsā) izskatās pēc Mika Džegera vai Fredija Merkūrija griezuma 70tajos - kaut vīriešu, tomēr stilīgu vīriešu.

Ā,

un man, protams, arī nav, ko vilkt.

Viss ir slikti

Man ir melnie, tas, kas šobrīd notiek ārā, mani vienkārši tracina ("vasara" tā saucamā, kas taisās būt tieši tāda pati, šķiet, līdz septembrim, kad, protams, laiks paliks sliktāks - nē, tā jau vairs nevar būt, tikai aukstāks), frizierskolu nevaru paciest, strādāju kā mazais ezis, bet naudas vienalga nav, lēnām atkal uzbarojos (kaut neēdu neko īpaši uzbarojošu, nu labi, izņemot Jāņus, bet tie jau sen kā pagājuši), mācos tiesībām un, kaut savā grupā izcēlos ar superduperzināšanām, nolikt pat skolas eksāmenu vienalga neesmu spējīga, loves nav un iedvesmas arī nē.
Vismaz grāmatas lasu. Tikko piebeidzu par Raini un Aspaziju. Riebīgs, egocentrisks pinkšķis tas čalis bijis, vēl sliktāks par mani.

Šodiena zināmā mērā jāuzskata par sēru dienu, jo kātojot māju, ar mierīgu sirdi sagriezu gabaliņos un nosūtīju uz miskasti lielāko daļu savu stringbiksīšu, kuras nenēsāju jau krietni sen (vien paretam pāris mīļākās). Pieļauju, ka ar šo aktu varu sevi oficiāli pasludināt par vecmeitu, jo tagad man ir gandrīz tikai "lielās" bikšeles. Un, lai cik skaistas tās arī nebūtu, tās liecina par vecuma pienākšanu (vai bērna prāta atgriešanos, kas būtībā jau ir viens un tas pats).

Apbrīnojamā kārtā beidzot esmu tikusi pie kārtošanas. No "Mūsmāju" bildēšanas kārtošanas ļoti ilgi kārtība bija palikusi, taču tad man bija mēnesis filmēšanu ar kādām 3 brīvdienām pa vidu (kas nozīmē: ja filmēšana vispār ir Rīgā, no mājām tu tiec savākts sešos no rīta, visu dienu strādā, mājās esi divpadsmitos naktī, pa taisno gultā, no rīta atkal pirms savākšanas sešos izkrati savu grima somu un friziersomu uz grīdas un izlasi to, kas būs vajadzīgs šodien. Piektajā dienā izskatās kā pēc bumbas eksplozijas, mēneša beigās - pēc atomsprādziena. Ā, un izbraukumfilmēšana uz vairākām dienām ainavu papildina ar izplosītu koferi istabas vidū.). Lai gan jau pāris nedēļas esmu atgriezusies normālā režīmā, ar brīvdienām vienalga nebiju pārāk bagātīgi apveltīta - un tajās arī nebija nedz spēka, nedz iedvesmas kaut ko īpaši kārtot - tikai savākt lielāko neprātu. Taču šodien bija laiks, iedvesma un spēks (obligāti 3 nosacījumi kārtošanas procesam) un kopējais skats jau ir tuvu uzvarai.
Uzmundrinošu sveicienu atsūtīja arī mans dzīvokļa remontētājs - sparīgi mazgājot traukus,  biju nolējusi grīdu ar ūdeni un no blakusesošās meistara neiezemētās veļasmašīnas saņēmu dažus draudzīgus strāvas stimulējumus.

Pie tam mana stilīgā mājokļa stilīgo kārtošanu papildina stilīgā dziedātāja Florence (ar mašīnām), plānā ir satikšanās ar draudzeni, McDonalda saldējumi, alkoholiski kokteiļi un pastaiga pa ezermalu. (It kā) ir vasara, es mīlu savu (ārkārtīgi nogurdinošo, bet lielisko) darbu, galvā briest skaisti plāni un esmu priecīgā vai mierīgi harmoniskā noskaņojumā. Ir labi. Ļoti.

Vīīī!

Šodien līdz pieciem dienā manā vēderā bija nonākusi tikai mazā paciņa kefīra un, pateicoties Ilonas draudzībai, viens biezpiena sieriņš. Tādēļ beidzot nonākot pārtikas veikalā, iespējams, beidzot sapratu tos šausmīgi nogribējušos vīriešus, kas sienas klāt katrai būtnei, kas kaut reizi mūžā ir uzvilkusi svārkus. Katra piena nodaļā atrodamā paciņa lika tecēt siekalām, zivju nodaļa padarīja mani ārkārtīgi nervozu un augļu un dārzeņu stendos man gandrīz aizbrauca jumts - katrs vedžetablis likās neprātīgi iekārojams, pat vissakaltušākais ķiplociņš.

Tā paša iemesla dēļ grāmatveikalā nespēju sevi atturēt no vienas pavārgrāmatas iegādes ("Grilēsim" - brīnišķīgas bildītes ar gaļu - un ārkārtīgi kārdinošas receptes, vēl plānā arī ir tās pašas sērijas salātu grāmata - kūku grāmata man jau ir). Bet arī grāmatveikalos es jūku prātā, izsalkusi vai nē - tūliņ ķeršos klāt arī šodien iegūtajai Jāņa Klētnieka grāmatai "Svētie noslēpumi", kur papildus visam par seno Ēģipti, manai senai kaislībai, ir arī ārkārtīgi interesantas ziņas par Šumeru un Babiloniju.
Vēl izpriecājos par milzu "Kristīgā māksla un arhitektūra Eiropā no viduslaikiem līdz mūsdienām" izdevumu, kas gan manā plauktā nenonāks, jo: 1)sabruktu plaukts, 2)man nav brīvu 90 latu (bet dāvināt man šo grāmatu drīkst).
Vispār jau mūsu ģimeni grāmatveikalos laist nevar, jo tētis no turienes iznāca ar 3, mamma - ar vienu un es ar divām grāmatām - bet mēs ļoti valdījāmies. Es mierīgi varētu izpirkt ceturtdaļveikalu, tētis otru ceturtdaļu, mamma arī piemestu sev interesējošo un pāri paliktu tikai krievu bērnu grāmatas un dāmu romāni(kaut arī tos var lasīt, ja nu ir ikurāt burtu trūkums organismā un romantikas trūkums dzīvē).

Labā ziņa - esmu atkal apmierināta ar dzīvi - jo esmu dabūjusi savu akūti nepieciešamo filmēšanu devu (apmēram mēnesis gandrīz nonstopā, pārgurums un laime neprātīgi);
- filmēšanu dēļ notievējusi;
- ir jau pirkstu galos sajūtama vasara.
Čolka tiek ignorēta, tā arī pagaidām ir lielākais raižu cēlonis manā mūžā -  grēks būtu sūdzēties!

Šodien atkal ar sevi nesadzīvoju. Neredzu jēgu esībai - bet, lai to bezjēgu vismaz labāk pavadītu, gribas būt garai, skaistai, slaidai būtnei ar elegantām kustībām un prasmi visu darīt tik skaisti, ka elpa aizraujas - nevis tādai īsai, bērnišķīgai, pufīgai, kas reizēm nesaprot elementāras lietas un nezina, kā pareizi uzvesties/runāt/uztvert pasauli.

Nā na nāāā...

Ir vērts paskatīties TE - esmu nepacietīgi sakrāmējusi savā otrā blogā vienu priekpilnu lietu:)

Iedvesmojusies no žurnāla, šodien beidzot izlīmēju žaketi - jeb pareizāk, piecepu - jo, var jau uzlikt gludekli uz pielīmējamās vietas un kamēr audums ar līmdrēbi sadraudzējas, darīt kaut ko citu - tikai reizēm aizmirstas, ka gludeklis ieslēgts... bet nekas nāvējošs netika izdarīts. Ģeniālā grima un modes māksliniece izspruka sveikā bez trīsstūra formas izsviluša cauruma topošās žaketes mugurā.

Kino, kino, kino.

Joprojām izskatos pēc kokosrieksta/ABBAs dalībnieka.

Šodien, pateicoties nedēļsnogales filmēšanai, kur visi pīpoja, izņemot mani, kritu grēkā un pirku cigaretes (jo tā paciņa, ko nopirku pirms 6-8 mēnešiem beidzot bija piebeigta). Un tā kā man riebjas tās zārkanaglas iegādāties, pelnīti dabūju apkaunojumu pa pilnu programmu. Tātad, mans vietējais  "Mego". Es - vienīgā pie kases. Visu man sapīkstina, prasa: "Viss?" Es atbildu, ka vēl cigaretes - pašas vieglākās iespējamās. Uzreiz, protams,tiek piedāvāti visādi tievie vougi, glamūri, šlamūri un tamlīdzīgi. Es saku, ka nē, tādas man riebjas. Gribu normālas - bet vieglas. Pardeveja pārgriež acis un prasa - kādas? Protams, viņai neienāk prātā vienkārši vilkt ārā visas gaišākās paciņas. Tā nu viņa man piedāvā dažādas paciņas ar 5-6x lielāku nikotīna un visu pārējo draņķu devu, nekā prasītais. Beidzot atrodas viena, kur viss ir minimālās robežās. Samaksāju, dodos sakrāmēt pirkumus somā - un aiz manis ir sastājusies 1 jūras jūdzi gara rinda.

Svētdiena ieies vēsturē kā:
1) diena, kad es iesēdos košļenē
2) diena, kad man piedāvāja būt par galveno grima mākslinieci pilnmetrāžas filmā.
Jodelēju aiz prieka visu dienu. Jo, protams, piekritu.

Šobrīd mēģinu žonglēt ar 4 filmēšanām vienlaikus. Īsti nesanāk.

Ir vērts tuvāk apstāstīt jau pieminēto filmēšanu nedēļas nogalē. Tā notika Liepājā un kopumā bija jauka - jo jauka komanda, jauks laiks, jauki aktieri. Bet bija divas epizodes, kas visa pasākuma maigos pasteļtoņus krietni vien paspilgtināja.

Pirmais (kas hronoloģiski gan ir otrais) - bija filmēšana Karostā. Silts vakars, garo brīvdienu sākums, 3 piecstāveņu pagalms, daudz bērnu. Grupa noparkojas, sāk izkrāmēties, uzliek sliedes. Bērni ir ieinteresēti, sāk sirot ap tehniku. Saprotot, ka labi nebūs, jo jau paši mazākie ir tērpti treniņbiksēs, ap ieņemto stūrīti tiek apvilkta drošības lente, piestiprināta pie oranžiem ceļa konusiem. Sīkie, protams, sāk ķimerēties arī ap to. Bērnu kļūst aizvien vairāk un nepieklājīgāki. Rauj lentes, bļaustās, gāž konusus, lec pāri sliedēm (kas principā ir ar nošaušanu sodāms noziegums). Ierodas aktieris, tiek saģērbts, izrauts no manām rokām, jo "būs kopplāns" (muļķības) un iesēdināts gaiši zilā opelītī. Izrādās, viņš neprot braukt (aktieris, ne opelis). Notiek kādi 5 treniņriņķi ap pagalmu. Bērni sajūsmā, bļaustās, ka aktieris neprot braukt. Nolemjam sākt filmēt, jo bērni neizklīst. Aktieris turpina riņķot ap pagalmu, nu jau kopā ar kameru. Bērni sajūsmā sāk vazāties pa kadru. Režisore ir vieglā panikā, taču, gods un slava, izmanto bērnus savā labā - ļauj būt kadrā, tikai liek darīt kaut ko neuzkrītošāku par blenšanu kamerā un sveicienu sūtīšanu mammai. Pārējie turpina bļaustīties, komentē un līst visur, kur nevajag. Aktieris opelī joprojām riņķo ap pagalmu. Pēc kādas 500 reizes tiek izlemts, ka kadrs ir uzfilmēts. Aleluja!!! Bet kalašņikovu man tur gribējās.

Otrā epizode (kas hronoloģiski ir pirmā) - kadrs autobusa pieturā. Galvenā varone iekāpj autobusa pieturā un aizbrauc. Izklausās vienkārši, vai ne?
Dublis viens: mēs ar producenti iekāpjam busā 2 pieturas iepriekš, viņa sagatavo šoferi, es - pasažierus. Pieturā, kur iekāpj aktrise, mēs, kā sarunāts, izkāpjam ārā un tēlojam vienkāršās iedzīvotājas, kas dodas mājup. Kadrs neder, jo mēs 1) esam pārāk silti saģērbušās (aktrisei ir plāna kleitiņa un maza jaciņa - mēs - satuntulējušās) 2) pārāk ļoti izskatāmies pēc filmēšanas grupas (DĀĀĀ!!!)
Dublis divi: Viss tāpat, iekāpjam ātrāk, sagatavojam šoferi un cilvēkus. Izkāpjam jau aizkadrā. Kadrs neder, jo šoferis nav atvēris visas durvis.
Dublis četri (izlaidu speciāli): Viss tāpat, viss ok, bet tā kā starp autobusiem  ir 6 minūtes, skrienam uz dubli Nr5, jo nav laika uzzināt, ka dublis 4 ir ok.
Dublis 5: Uzfilmēts!
TOTIES dublis trīs: Iekāpjam ātrāk. Producente runā ar šoferi, es - ar pasažieriem. Diemžēl visas tantiņas izkāpj iepriekšējā pieturā, paliek tikai viena apmēram 17gadīga meitene. Stils - Blokmāju krievu Līsbete Salandere (Meitene ar pūķa tetovējumu). Izskaidroju viņai, ka lūdzam novilkt silto virsjaku un uzmest uz rokas un izkāpjot uzvesties dabiski. Viņa ļoti jauki lūdz izskaidrot to visu krieviski, jo nav droša, ka ir to visu sapratusi. Manas krievu valodas zināšanas nav spožas, bet šinī gadījumā pilnīgi pietiekošas - atkārtoju to visu pat bez ciešanām un sirdapziņas pārmetumiem par valsts nodevību - jo meitene šķiet jauka un kino vārdā esmu gatava uz varoņdarbiem. Izkāpjam aizkadrā - un apstulbstam, jo...
Izrādās, meitene, kāpjot ārā no autobusa:
1) ir pamājusi galvenajai varonei; "Privet!";
2) ir pamājusi arī kamerai: "Privet!!";
3) apskāvusi krūmemberu Juri, kas ir mēģinājis viņu ātri izvākt no kadra;
4) nodejojusi īpašu iedzimto deju, kas ir sastāvējusi no pāris klasiskajiem un pāris zemkājas fakučiem (kas, starp citu, modē nav jau gadus vismaz 10);
5) man izdevās redzēt uzvarošo noslēgumu - meitene pacēla savu krekliņu un parādīja puikām (un Madarai) savu sarkano krūšturi.

Grupa bez valodas un gar zemi, silts ieteikums man vairs nerunāt krieviski.
Spakojnij noč, mališi!