viss mainās

Šodien, gaidot pūlī ielaišanu uz filmu, ar mums - mani un draudzeni sāka runāt angliski kāds puisis, kura vārds atgādināja Holandi - un tādēļ man arī liekas, ka viņš bija no turienes. Viņa kompanjons, latviešu puisis, teica, ka apbrīno šo drauga spēju, ka viņš - un, jāpiebilst, arī es - esot pārāk latvietis kam tādam. Protams, kad ar Tevi sāk runāt, kā kārtīgs LV iedzimtais, Tu sāc skatīties uz to runātāju kā uz pilnīgi jukušu (bet aiz pieklājības mēģini šo uzskatu savā acu skatienā noslēpt), it īpaši, ja Tev piesienas tikai trakie.

Tāds trakais nesen man piesējās arī Vērmaņdārza parciņā. Sāka iet blakus un teica "Privet". Vēl mulsinošāk tas bija, jo man otrā pusē atradās mana mamma. Tātad pavisam traks, nebaidās no meitenes mātes (bet vajadzētu).

Ja nemaldos, esmu aprakstījusi tos 3 trakos, kas man ir piesējušies vēl pirms šiem, viens no kuriem Stokholmas metro.

Viens man mīļš cilvēks, kurš gan pēdējā laikā darījis visu, lai es viņu ienīstu un pati paliktu traka, iespundēts trakomājā. Dusma, skumja.

Dienās, kad man nav jāstrādā filmēšanās, staigāju kā traka uz kino. Svētdien, pirmdien, trešdien, šodien, rīt pat divreiz, pa vidu aizšaušu līdz Jelgavai uz izstādes atklāšanu. Sestdien, otrdien un atkal sestdien pa "šaušanām", tas pats, tik no otras puses. Laime pilnīga.

Daudz darba, maz miega, maz naudas.

Viena draudzene pāris mēnešus gandrīz nesatikta, tagad satiekamies, cik vien varam, gandrīz katru dienu, rīt, cerams, divreiz. Pamodinam viena otru no miega un tad kavējam viena otras laiku telefonsarunās, kad šī pamodināšana izraisījusi bezmiegu.

Man ir jauna stila ikona, Daphne Guinness. Vainīga šodienas filma.

Gribas iedzert Ginesa alu - Dafnes uzvārda, šobrīd lasītās grāmatas un jaukā vakara dēļ.

Bezmiega laikā kaudze ar labām idejām uzpeldēja.

Nolikts matu skolas eksāmens un dabūts profesionāļa diploms.

Otra draudzene arī ir brīnišķīga. Šodien gribējās sabučot viņu uz deguna (deguni ir mana vājība, jāatzīst, parasti vīriešu deguni. Un manas mammas deguns). Deguna bučošana ir kaut kas īpašs. Tāds ļoti mīļš un sirsnīgs.

Mani ir apsēduši indiāņi un panku stils. Un mazliet - pumpas.

Esmu nolēmusi beigt sūkstīties, ka neviens mani nemīl un nevienam nepatīku (domātas vīrieškārtas personas) taču sākt par to skumji un skarbi jokot.

Esmu nolēmusi vairs neraut ārā savus sirmos matus (izņemot tos, kas nepiedienīgi uzvedas, piemēram vertikāli stāv gaisā un nav pielīmējami pie saviem radiem ar klasiskajām cilvēcei pazīstamajām matu savaldīšanas metodēm), bet gan lepoties ar tiem.

Man ļoti patīk Rīga vakarā.

Man patīk par (gandrīz) pēdējo naudu nopirkt glancētu žurnālu. Kādreiz, kad mūsu ģimenei ar naudas lietām gāja galīgi švaki, ar mammu tā reizēm darījām. Un nauda vienmēr atkal uzradās, kā redzams - badā neesam nomiruši.

Man patīk dzīvot, pateicoties tam visam. Pateicoties brīnišķīgiem draugiem, filmām, ko skatos un palīdzu radīt, grāmatām, pārpildītiem autobusiem, raizēm un dusmām, skaistām lietām, pateicoties tam, ka neesmu tieva kā diegs un par to visu laiku gruzos, pateicoties tam, ka šovasar vasaras nav bijis un izmazgātās drēbes uz steķīša nežūst dienām un gribās boikotēt rudeni, pateicoties tam, ka gribas tik daudz, bet nesanāk, ka pēc rēķinu samaksāšanas un kinobiļešu iegādes manā kontā šobrīd ir tieši 7 santīmi un viss, pateicoties tam, ka mans tikko izpeldējušamies suns ar sajūsmu piespiežas pie manām drēbēm, un vēl, un vēl, un vēl.

Man šodien ļoti patīk dzīvot.