Jocīgs ieraksts, man šķiet.

Neesmu oriģināla. Staprāns atkal.

Diemžēl lieglaime izbeidzās jau, šķiet, aizaizvakar, kad, dodoties mājās, nogriezos ap stūri un uzskrēju virsū vienam vīram, kuram komplektā ar skaļu atraugu no mutes sāka šauties ārā īsts gobelēns (Izlaiduma gada segvārds mākslīgiem vēmekļiem). Bļeh, visu turpmāko ceļu uz mājām pavadīju pati gandrīz vemstīdamās, kur nu tur vairs ir vieta lieglaimei, hā!

Savu otro blogu esmu piebeigusi, tas ir fakts. Bet nav sanācis pieķerties padomu lūgšanai, kas to varētu ārstēt. Bet plānā jau jaunas lietas, ko tur varētu rakstīt, raksti par gleznām un kūkām, piemēram, mmmm.

Jo šodien plānoju cept rīt ciemosvedamu kūku, pilnīga murmurmurrr sajūta, tās kūkas tomēr jācep biežāk un jātaisa nākamā kūku balle un učeņu ballīte un cosmopolitan lasīšanas vakars un vēl visādi jauki vakari ar jaukiem cilvēkiem un uz katru no tiem taču var uzcept pa kūkai, ak, jel! Saldi sapņi pa galvu maisās, diez, kam jānotiek, lai tie aizpeldētu. Kas varētu būt vēl riebīgāks par gobelēniem, vajadzētu sākt morāli gatavoties.

Tad vēl vakar noorganizēju sev jaunas kosmētikas iegādes priekus jaunatvērtā veikaliņā, kura apmeklējumu no sirds gaidīju jau kādu laiku. Devos turp kopā ar Elīnu, taču viņai, kura nezināja, ko sagaidīt, diemžēl, izpalika burvīgās gaidu tirpas, kādas gandrīz nedēļu bija man, jo es zināju, ko sagaidīt.

Vēl vakarvakaru pavadīju zem lateksa kārtas (kas nav tik briesmīgi kā izklausās), un tad - zem bēbīšu eļļiņas kārtas (kas ir daudz briesmīgāk, kā izklausās, jo izrādās, man no tās ir alerģija un es pavadīju sirdi un nervus plosošas 10 minūtes ar mežonīgi niezošu seju, fakts, ka es pie tās netieku klāt, jo priekšā ir latekss, paniku nemazināja.
Taču lateksa nokasīšana, vēss ūdens un Bepantene krēms dara brīnumus, tādēļ man nekas vairs neniez, nekaist, nedz arī vairs ir koši sarkanā krāsā. Un uzreiz es daudz vairāk novērtēju savu normālo, ikdienišķo ādas stāvokli.
Tādas patīkamas lietas kā retie un īsie lieglaimes brīži ir tikpat vērtīgi kā ilgie un izrādās, ārkārtīgi lieliskie normālo sajūtu brīži ir jānovērtē, tāpat kā tas, cik lieliska ir apkure, kādā brīnišķīgā mājoklī tiek dzīvots un kādi nenovērtējami lieliski/burvīgi/izcili ir personīgi vecāki un cilvēki apkārt).

Diemžēl arī šis ieraksts nav no tiem aizraujošākajiem, man jāatvainojas tiem dažiem, kas to lasīs - mana humora izjūta joprojām vislabāk darbojas tad, kad man ir slikti. Un šobrīd nav slikti, cik neparasti. Vairs nav labi, kas, protams, ir progress, jo tad, kad ir labi, no lasītāja datora, manu blogu aplūkojot, līst cukursīrups, kas noteikti nav pārāk veselīgi klaviatūrai un cīņai par tīrību. Un vasaras mēnešos pievilina lapsenes, kas var izrādīties pat bīstami. Tātad, Stīna, for sake of  those few readers You have - no more hapiness, if You want them to stay alive.
Sasodīc.