Šodien, pateicoties nedēļsnogales filmēšanai, kur visi pīpoja, izņemot mani, kritu grēkā un pirku cigaretes (jo tā paciņa, ko nopirku pirms 6-8 mēnešiem beidzot bija piebeigta). Un tā kā man riebjas tās zārkanaglas iegādāties, pelnīti dabūju apkaunojumu pa pilnu programmu. Tātad, mans vietējais "Mego". Es - vienīgā pie kases. Visu man sapīkstina, prasa: "Viss?" Es atbildu, ka vēl cigaretes - pašas vieglākās iespējamās. Uzreiz, protams,tiek piedāvāti visādi tievie vougi, glamūri, šlamūri un tamlīdzīgi. Es saku, ka nē, tādas man riebjas. Gribu normālas - bet vieglas. Pardeveja pārgriež acis un prasa - kādas? Protams, viņai neienāk prātā vienkārši vilkt ārā visas gaišākās paciņas. Tā nu viņa man piedāvā dažādas paciņas ar 5-6x lielāku nikotīna un visu pārējo draņķu devu, nekā prasītais. Beidzot atrodas viena, kur viss ir minimālās robežās. Samaksāju, dodos sakrāmēt pirkumus somā - un aiz manis ir sastājusies 1 jūras jūdzi gara rinda.
Svētdiena ieies vēsturē kā:
1) diena, kad es iesēdos košļenē
2) diena, kad man piedāvāja būt par galveno grima mākslinieci pilnmetrāžas filmā.
Jodelēju aiz prieka visu dienu. Jo, protams, piekritu.
Šobrīd mēģinu žonglēt ar 4 filmēšanām vienlaikus. Īsti nesanāk.
Ir vērts tuvāk apstāstīt jau pieminēto filmēšanu nedēļas nogalē. Tā notika Liepājā un kopumā bija jauka - jo jauka komanda, jauks laiks, jauki aktieri. Bet bija divas epizodes, kas visa pasākuma maigos pasteļtoņus krietni vien paspilgtināja.
Pirmais (kas hronoloģiski gan ir otrais) - bija filmēšana Karostā. Silts vakars, garo brīvdienu sākums, 3 piecstāveņu pagalms, daudz bērnu. Grupa noparkojas, sāk izkrāmēties, uzliek sliedes. Bērni ir ieinteresēti, sāk sirot ap tehniku. Saprotot, ka labi nebūs, jo jau paši mazākie ir tērpti treniņbiksēs, ap ieņemto stūrīti tiek apvilkta drošības lente, piestiprināta pie oranžiem ceļa konusiem. Sīkie, protams, sāk ķimerēties arī ap to. Bērnu kļūst aizvien vairāk un nepieklājīgāki. Rauj lentes, bļaustās, gāž konusus, lec pāri sliedēm (kas principā ir ar nošaušanu sodāms noziegums). Ierodas aktieris, tiek saģērbts, izrauts no manām rokām, jo "būs kopplāns" (muļķības) un iesēdināts gaiši zilā opelītī. Izrādās, viņš neprot braukt (aktieris, ne opelis). Notiek kādi 5 treniņriņķi ap pagalmu. Bērni sajūsmā, bļaustās, ka aktieris neprot braukt. Nolemjam sākt filmēt, jo bērni neizklīst. Aktieris turpina riņķot ap pagalmu, nu jau kopā ar kameru. Bērni sajūsmā sāk vazāties pa kadru. Režisore ir vieglā panikā, taču, gods un slava, izmanto bērnus savā labā - ļauj būt kadrā, tikai liek darīt kaut ko neuzkrītošāku par blenšanu kamerā un sveicienu sūtīšanu mammai. Pārējie turpina bļaustīties, komentē un līst visur, kur nevajag. Aktieris opelī joprojām riņķo ap pagalmu. Pēc kādas 500 reizes tiek izlemts, ka kadrs ir uzfilmēts. Aleluja!!! Bet kalašņikovu man tur gribējās.
Otrā epizode (kas hronoloģiski ir pirmā) - kadrs autobusa pieturā. Galvenā varone iekāpj autobusa pieturā un aizbrauc. Izklausās vienkārši, vai ne?
Dublis viens: mēs ar producenti iekāpjam busā 2 pieturas iepriekš, viņa sagatavo šoferi, es - pasažierus. Pieturā, kur iekāpj aktrise, mēs, kā sarunāts, izkāpjam ārā un tēlojam vienkāršās iedzīvotājas, kas dodas mājup. Kadrs neder, jo mēs 1) esam pārāk silti saģērbušās (aktrisei ir plāna kleitiņa un maza jaciņa - mēs - satuntulējušās) 2) pārāk ļoti izskatāmies pēc filmēšanas grupas (DĀĀĀ!!!)
Dublis divi: Viss tāpat, iekāpjam ātrāk, sagatavojam šoferi un cilvēkus. Izkāpjam jau aizkadrā. Kadrs neder, jo šoferis nav atvēris visas durvis.
Dublis četri (izlaidu speciāli): Viss tāpat, viss ok, bet tā kā starp autobusiem ir 6 minūtes, skrienam uz dubli Nr5, jo nav laika uzzināt, ka dublis 4 ir ok.
Dublis 5: Uzfilmēts!
TOTIES dublis trīs: Iekāpjam ātrāk. Producente runā ar šoferi, es - ar pasažieriem. Diemžēl visas tantiņas izkāpj iepriekšējā pieturā, paliek tikai viena apmēram 17gadīga meitene. Stils - Blokmāju krievu Līsbete Salandere (Meitene ar pūķa tetovējumu). Izskaidroju viņai, ka lūdzam novilkt silto virsjaku un uzmest uz rokas un izkāpjot uzvesties dabiski. Viņa ļoti jauki lūdz izskaidrot to visu krieviski, jo nav droša, ka ir to visu sapratusi. Manas krievu valodas zināšanas nav spožas, bet šinī gadījumā pilnīgi pietiekošas - atkārtoju to visu pat bez ciešanām un sirdapziņas pārmetumiem par valsts nodevību - jo meitene šķiet jauka un kino vārdā esmu gatava uz varoņdarbiem. Izkāpjam aizkadrā - un apstulbstam, jo...
Izrādās, meitene, kāpjot ārā no autobusa:
1) ir pamājusi galvenajai varonei; "Privet!";
2) ir pamājusi arī kamerai: "Privet!!";
3) apskāvusi krūmemberu Juri, kas ir mēģinājis viņu ātri izvākt no kadra;
4) nodejojusi īpašu iedzimto deju, kas ir sastāvējusi no pāris klasiskajiem un pāris zemkājas fakučiem (kas, starp citu, modē nav jau gadus vismaz 10);
5) man izdevās redzēt uzvarošo noslēgumu - meitene pacēla savu krekliņu un parādīja puikām (un Madarai) savu sarkano krūšturi.
Grupa bez valodas un gar zemi, silts ieteikums man vairs nerunāt krieviski.
Spakojnij noč, mališi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru