Lielais nedarbs nu ir veikts...ēē...mm.. eh, atskaņas izdomājiet paši.

Staprāns, atkal.

Gandrīz mēnesi gandrīz bez datora&interneta - bet dzīva.
Atklāju TV priekus (trakoti intresanta izrādās, ka ir tā kaste, jedritvaimicīt!) , kārtoju māju, lasīju, lasīju, lasīju (100 vecie kriminālromāni un visi Hariji Poteri pieveikti), arī vēl kārtīgi pastrādāju, kā arī satiku savu Londonā dzīvojošo mīļo draudzeni - un aizvakar pabeidzām The Movie - Izlaiduma gadu. Svinēšana gan nebija tik vētraina, kā gaidīts, bet ļoti jauka gan.
Vakar no rīta modos ar īstu pēcballītes sajūtu (sajūta gan bija daudzkārt lielāka, nekā ballīte, kura to bija izraisījusi, mīklaini), bet pēc lēna dienas iesākuma pārējo laiku pavadīju ļoti patīkamā kompānijā un vieglā lieglaimē - un tā man gadās tik reti, ka to apzinoties, biju vēl lieglaimīgāka. Balts un pūkains, un ar lielām acīm, vienvārdsakot.

Diemžēl pašā, pašā vakarā pēc Canon Powrshot un Sony Cybershot nopietnas virtuālas izpētes un salīdzināšanas (nē, Stīna, Tev NEVAJAG jaunu fotoaparātu, NEVAJAG, lai cik viņš būtu mazs, bet tik sasodīti superīgs, lielisks un spējīgs, NEVAJAG!!! NEVAJAG!!!!! ) izdomāju sakārtot savu omystyle blogu - sen jau biju ieplānojusi tur iekārtot vairākas lapas/sadaļas. 3 stundas urbos, līdz, kā man likās, sapratu, kas jādara (angļu valoda man nav sveša, bet tiklīdz tur parādās ar datoriem/programmēšanu/ēē..datorēšanu saistīti termini, es vairs nesaprotu itin neko). Izdarīju. Un sapratu, ka, pirmkārt, tas nebija pareizi, otrkārt, es nespēju izdarīto izlabot. Nākamās 3 stundas pavadīju, izmisīgi tomēr mēģinot atgriezties vecajā sistēmā, bet neveiksmīgi. Tādad skaistas dienas uzvarošajā noslēgumā piebeidzu vienu savu bērnu, pardon, blogu.
Tātad, liekoties gulēt 6os no rīta man bija iznīcināts mīļš blogs, taču - labā ziņa - arī vairāki plāni, kā turpināt cīņu. Tā kā šodien bija citas lietas darāmas, tad gaidam "to be continued...", cerams, asinīm neslacītu.

Par spīti tam joprojām ir laba sajūta, jo šodien uzšuvu vienu dzimšanas dienas (ko, [protams, biju palaidusi garām, kā jau vienmēr) dāvanu un gandrīz pabeidzu vienu citu (Ziemassvētku dāvanu. Pagājušo Ziemassvētku, protams.) un tagad jāiet pucēties, lai to pabeigto varētu nogādāt īpašniecei, kura tuvākajās dienās pazudīs no zemes virsas Latvijas līdz pat jūnijam.

Gada statistika būs,
kāds nejauks, smieklīgs ieraksts arī (labs noskaņojums diemžēl neveicina man tik tīkamo melno/pusmelno joku rašanos),
izbaudu brīvību un plānoju dažādus nelielus un vidēja izmēra plānus.
Labi.