!

Izrādās, sestdien Ziemassvētki. Ups, gandrīz būtu palaidusi garām.

Tēja ar medu, ballīte, ballīte un atkal tēja.

Vīīī!
Šonedēļ staigāju saaukstējusies, tas ir, gāju uz darbu un izklaidēm, bet ne uz skolu. Kā arī dzeru nejēgā daudz zāļu tējas ar medu.
Kā redzams, esmu pārdzīvojusi Otello vienā gabalā. Labi, ka tā.
Un es esmu ielūgta uz vienu man ļooooti svarīgu ballīti, jē!!!

Tātad, par ballītēm:
Piektdien bija manas pamatskolas klases salidojums, kur ieradās tie paši cilvēki, kas parasti, vēl daži un pats galvenais - mūsu brīnišķīgā, lieliskā, sirsnīgā audzinātāja (un pats labākais - ar oranžām matu šķipsnām, kas ir gana netradicionāli (ex)"latviešu valodas un literatūras skolotājai" un tieši tāpēc vēl lieliskāk). Viens no tiem dažiem diezgan pamatīgi piedzērās un atvadoties meitenēm skūpstīja rokas. Man nemaz nemēģināja, varbūt uzpeldēja daži pārpalikušie vīrišķie operatora fluīdi. Sarokojāmies un miers. Pēc tam dzirdēju no viena cita mūsējā, ka pēcāk Studentu klubā roku skūpstītājs (lāga puisis, bet viņam noteikti neiet viegli, jo visi slepus zem galda par viņu iesmej) esot bijis piedzēries jau tā, ka līdz zemei. Skumji.

Toties vakars bija lielisks, ar foršajiem klasesbiedriem un Laimdotu 4 stundas paskrēja nemanot, pēc tam vēl divas un tad - vēl divas. Mans plāns bija parādīties tikai uz pāris stundām, sargājot savu veselību, bet, protams, mājās biju trijos. Naktī. Sākām 6os. Vakarā gan. Jo tā bija mākslas skola ar skolotājiem - personībām un nestandarta bērniem, no kuriem nūģi nemaz īsti nevar sanākt.
Pateicoties šai skolai esmu tas, kas tagad esmu, jo ja būtu turpinājusi mācīties Rīgas Franču licejā, kur nolauzu 7 gadus (oui, j'ai compris francais un peau) un kur nūģi bija gandrīz pilnīgi visi un noteikti tādi ir joprojām, man tas būtu beidzies trakonamā. Jo (atļaujos uzskatīt, ka man tādas piemīt) nestandarta smadzenes standarta smadzeņu katlā gluži vienkārši no apkārtesošā spiediena uzsprāgst.

Vakar vakarā toties bija paredzēta mana šķiršanās ballīte, kura jau ir tikusi pieminēta un plānota vismaz kopš februāra. (bija 3 posmi: apgriezt matus, izšķirties, nosvinēt to ar šķiršanās ballīti) Izšķīros jūnijā un, tā kā reizēm esmu tiešām lēna, sanāca, ka ballīte ir par godu šķiršanās pusgada jubilejai. Jāatzīst, laikam esmu diezgan oriģināla, jo neviens, kas par to uzzināja, ne par ko tamlīdzīgu pirms tam dzirdējis nebija. Plānots bija lielāks pasākums, kas sākas piecos pēcpusdienā un ap 11tiem jau nomierinājies (jo man ir traka kaimiņiene ar vājiem nerviem un policijas telefonu lieliem burtiem uzrakstītu pār savu telefona aparātu), bet tā kā vairāk kā pusei ielūgto bija darbs/vīramātes dzimšanas diena/vīra darba ballīte/viņas vispār neatbildēja uz ielūgumu/u.c. un pat tām, kas varēja ierasties, arī bija darbi līdz vakaram, ballīte kļuva par mierīgu minipasēdēšanu un tā nopietni sākās tikai ap desmitiem (kad vienīgā viešņa, kas ieradās piecos, jau bija paspējusi nolūzt manā dīvānā). Bet bija ieradušās tuvākās no tuvajām un foršākās no foršajām un vakars izvērtās lielisks - ar (mežonīgi daudz) suši, šampanieti, smiekliem, meiteņu sarunām smagā formā, mīļumu un prieku, prieku, prieku!

Un par nākamo pasākumu ir skaidrs, ka būs - lai tiek arī tās, kas netika, (atkal) pa mierīgo (nu neesmu es party animal - un nekad nebūšu, jedritvaikociņ, visiem takš tādiem nav jābūt!!!), ar tēju un kūkām un veseliem kaimiņienes nerviem! Un jau zinu dreskodu (kaut nu es to arī atcerētos...)!!!
Paldies par uzmanību, dodos taisīt tēju ar medu. Bet bez kūkām.

Hm.

Updeits par iepriekšējo ierakstu: ļāvos pierunāties un ar iepriekšminēto puisi svētdien eju uz teātri, mēģināšu pārvarēt bailes. Gan jau būs ok. Tikai izrāde tāda mazliet tematiska: Otello.

Pagājušā nedēļa bija peļņas nedēļa, šī - kultūras. Tikko atgriezos no baleta "Riekstkodis", pirms tam biju uz kino (nu labi, Tintina piedzīvojumi varbūt nav superduperkulturāli, taču es esmu tā devoted fan un smaidīju pusfilmu) un rīt, cerams, paspēšu uz izstādes atklāšanu. Un svētdien vēl viens kultūrvēsturiski nozīmīgs gājiens plānā. Līdzvaram - šodien nopirku želejas ieliknīšus, ko iebāzt krūšturī, jo pirmo reizi mūžā man ir izdevies nopirkt pupu mizas, kuras man par lielu.

Pensionāra ailīte: šodien ar draudzeni kopēji šausminājāmies par cilvēku stulbumu/lasītnepratni/nekaunību, kad lielveikala pārtikas nodaļas ātrās kases (līdz 3 pirkumiem) rindā stāv cilvēki ar līdz augšai piekrautiem groziņiem. WTF? Cieņas pret citiem nekādas.

Un otrs - jaunajos tramvajos biļetes var nopirkt biļešu automātos. Priekšā viss uzrakstīts, izlasi un spied pareizās podziņas, elementāri. Sev saprotamu valodu arī var izvēlēties, nekādas diskriminācijas. Bet cilvēki stāv un neko nesaprot, līdz ir iesaistījies pustramvajs un pēc 6 pieturām viena biļete laimīgi ir nopirkta. Un tad nāk nākamais tāds pats. un izskatās, ka viņi pat lepojas ar to, ka ir tādi...(cenzēts, aizstāts ar vārdu"lasītnepratēji"). Un ja tie būtu tikai pensionāri, kuriem ar mūsdienu tehnikām saprašana grūtāka, tad es neko neteiktu. Bet nē, visi, visos vecumos un arī ar augstākajām izglītībām.


Pikts arlabunakti.

Ja mani nogalinās, jūs zināsiet, kas.

Manai draudzenei ir uzradies pielūdzējs. Nu patiesībā viņi ir pazīstami jau ļoti sen, taču beidzot viņam ir atvērušās acis, cik viņa ir lieliska. Puisis, cik man nācies ar viņu saskarties, ir trīsreiz izklaidīgāks par mani, absolūti nesaprotams, bet kopumā šķiet jauks. Labojums - šķita. Jo ir sākušās atrakcijas ar viņu, mani un draudzenes dzīvokļa rezerves atslēgām.
Kādreiz tās atradās pie manis, jo viņas prombūtnēs es baroju kaķi, laistīju istabaugus un tamlīdzīgi.
Tad augstākminētais puisis ievācās viņai kaimiņos, savukārt es aizbraucu uz filmēšanu. Uz mēnesi. Tā nu ļoti loģiski atslēgas nonāca pie šī puiša. Viss bija skaisti un mierīgi līdz nesenam brīdim, kad:
1) šim puisim atvērās acis uz to, cik lieliska ir Karlīna (mana draudzene, par kuru ir šis stāsts),
2) atslēgas nonāca pie manis.

Atslēgas nonāca pie manis, jo es diezgan bieži mēdzu ciemoties pie Karlīnas un reizēm mēs aizrunājamies tik ilgi, ka man tur jāpaliek pa nakti, savukārt draudzene dienas gaitās dodas agri, taču es drīkstu gulēt krietni ilgāk. Tā nu vienā šādā reizē šonedēļ nolēmām, ka rezerves atslēgas vismaz šobrīd būtu noderīgākas pie manis (jo kaķis ir laukos un Karlīna pagaidām neceļo nekur tik tālu, kas būtu nāvējoši neaplaistītiem istabaugiem).
Pie tam jau minētajam puisim ir nepatīkams ieradums izmantot augstākminētās atslēgas visnegaidītākajos brīžos un reizēm, kad saimniece nav mājās, pārlaist nakti viņas gultā. Izklausās tā...jocīgi, vai ne? Principā gultas īpašniecei kā cilvēkam ar ļoti veselīgu uztveri pa lielam pret to nav iebildumu, tikai viens - liels - kaimiņš neņem līdzi savu gultasveļu un tādēļ katrreiz pēc šādām atrakcijām tā ir jāmaina. Mazliet apgrūtinoši un izklausās aizvien aizdomīgāk, if I may say.

Tātad, atslēgas pagaidām nonāca pie manis - bet ar domu, ka jāuztaisa vēl viens komplekts. Karlīna aizgāja darbos, es devos savos darbos. Miers un mīlestība, kad varēšu, atdošu atpakaļ puisim.
Un tad viņš sāka sūtīt man īsziņas ar jautājumiem, kad viņš var dabūt SAVAS atslēgas atpakaļ. Pēc iespējas drīzāk. Vēlams - momentā. Man tas sāka šķist pārāk aizdomīgi un slimīgi, tāpēc nemetos viņam tās atdot, bet pēc trešās histēriskās īsziņas konsultējos ar pasākuma vaininieci. Viņa saskaitās un sadeva puisim pa čaiņiku (manas priekšnieces izteiciens), lai beidz mani terorizēt. Šķita, ka būs iestājies miers.
Bet tad tas turpinājās ar telefona zvanu, kura saturs bija tieši tāds pats - atslēgas - un ātri. Tomēr vismaz sarunu sāka ar atvainošanos.
Taču nu jau es esmu ne pa jokam sakaitināta, kā arī man ir radies priekšstats, ka puisis ir nopietni slims ar galvu, ar 99.9% iespējamību, ka stalkero Karlīnu un mani noslepkavos, jo nākamajā telefona sarunā es atteikšos viņu satikt un tās #@$*ing sasodītās atslēgas atdot, bet viņš iedomāsies, ka es speciāli bremzēju viņu divu lielo, neprātīgo mīlu (kuras tur nav, varbūt vēl nav, bet varbūt nekad arī nebūs), kas ir nepiedodami un sodāmi. Gara acīm jau esmu redzējusi kā izklaidīgais, mierīgais puisis pārvēršas asinskārā maniakā un esmu vieglā panikā.

Tātad, ja mani nogalina tuvākajā laikā, pārlasiet šo stāstu un prasiet Karlīnai, kā sauc galveno aizdomās turamo;
vai, ja mani nogalina un pazūd šis ieraksts (jo varbūt puisis ar arī datorģēnijs, who knows), atcerieties to un prasiet Karlīnai, kā sauc aizdomās turamo. Karlīnu, jādomā, viņš nenogalinās.

Un vispār man tagad būtu jāgatavojas manai pirmajai lekcijai kā pasniedzējai - kas ir rīt. Tāpēc turiet īkšķus, bet es dodos ierakties informācijā.

.

Radio Naba reklāmas foto. Tērpi - manis salasīti - un daži arī manis šūti, fotogrāfs - neatceros, bet bija piedzēries. Es pati paslēpusies zem vārniņas maskas.

Jau nezkuro dienu pīpēt gribas. Un uz jogu iet arī gribas. Tāpēc laikam šovakar izvilkšu savu uz nezcik mēnešiem aizmirsto, saplacināto, nožēlojamā paskata, visvieglāko atrodamo cigarešu paciņu un ievilkšu 3 dūmus - tieši tik, lai paliktu slikti un negribētos to darīt atkal nākamos 4 mēnešus. Un uz jogu iešu rīt. Šitās lietas vienā dienā galīīīīīgi kopā neder (man tā sķiet, jo iepriekš nekad neesmu bijusi uz šādu atrakciju - jogas mācību video filmēšana, lai cik kvalitatīva, neskaitās).

Organizējas mana šķiršanās ballīte - un būs izdarītas visas 3 šogad plānotās lietas - plāni gan bija to visu darīt apmēram vienā laikā, bet sanāca izsēt pa visu gadu - tas ir,
pirmkārt, nogriezt matus - jā, februārī,
otrkārt, izšķirties no drauga (piedod, draugs) - darīts, jūnijā,
treškārt, sarīkot šķiršanās ballīti - datums ir nolikts, vieses ielūgtas, ēdienkarte pa lielam apsvērta.

Piektdien vakarā ar Karlīnu gājām uz franču kamermūzikas koncertu Bonērā (nē, es neesmu viena no TĀM vintagemeitenēm, bet tādēļ jau no tās iestādes nav jāizvairās). Tas beidzās ar to, ka mājās un gultā biju sestdien pusseptiņos no rīta - un ir plāns šopiektdien atkārtot. Cik var mājās sēdēt?

Starp citu, ideja virsrakstam no Daces - ar lielisku humora izjūtu, labām idejām un velniņa dzirksti apveltītas kolēģes. Viena otru iedvesmojam.

Krievu sezonas

Jugla pad. laikos. Tā "dekoratīvā" pannostaba atliekas vēl atceros. Bilde no Facebook.

Arī Jugla. Man šķiet, mana māja tur dziļāk, aiz tām, kas slīpi uzceltas. Bilde joprojām no Facebook, Karinas Grinenko albuma. Tikai tur pārāk daudzi "patīk" un aizdomīgi komentāri pie, piemēram, ļeņina pieminekļa. Esmu nacionāliste, jā.

The same Jugla, the same avots. Tagad tur reizēm aizeju pabarot pīles (kaut viņas no tādiem barotājiem jau gandrīz plīst aiz treknuma).

Turpat, no turpatienes. Kuģīti atceros, patika, vilināja.

Vienmēr domāju, ka man negaršo hurma. Garšo gan, izrādās!

Tā filmēšana, kurā parādos bezmaz katru dienu uz pāris stundām (un parasti lielākais darbs ir grima kofera staipīšana, un pat tas man ir jāprasa - lai justu vismaz kādu sevis lietderību) ir krievu seriāls. Tā ka nācās mēģināt atcerēties krievu valodu, jo vismaz puse komandas ir no Krievijas.Un to pusi es arī ne vienmēr saprotu. Bet toties tiku nopūderēt degunu un noglāstīt matus (un iedot kasti - nejautājiet kāpēc, sarežģīti) kādam viņu zvaigznonim.

Un vēl frizierskolā sākās griešanas nodarbības (un, protams, jau pirmajā reizē, pat ne stundu no pirmās šķēru paņemšanas rokās es jau sev tā kārtīgi iešņāpu. Nezinu, kas būs, kad sāksim mācīties filēt ar bārdasnazi - Kventin Tarantino, Tavs Kill Bill ar tā šķīstošo asiņu cisternām būs tikai bāla atblāzma no notiekošā blakus man). Un ļoti nepatīkams pārsteigums - jauniepazīstinātā pasniedzēja sāka runāt krieviski. Un tikai krieviski. Protams, sākās cepiens, ne tikai man, bet arī vairākām citām kursabiedrenēm, kuras tik labi nezina šo valodu.
Tad izrādās, ka meistare ir superduperūberkruta un solās runāt arī latviski, tikai pirmajā reizē sakautrējusies. Lai nu tā būtu, skatīsimies. Bet es tikmēr izmantošu iespēju un mēģināšu atgūt kaut kripatiņu no nekad-pārāk-labi-nezinātās-un-vēl-vairāk-aizmirstās valodas. Iespējas man tagad ir, ui, kā ir!

 Interesanti, ka man neizdevās iefiltrēties kino ne kā operatam, ne kā mākslai, kā tērpu mākslai arī īsti līdz galam ne pārāk. Bet ar grimu - nu ne gluži žviukts un gatavs, bet tā diezgan ātri esmu piekļuvusi kino sirdij. Hm, tad varbūt tiešām daru to, kas jādara?

Un es būšu skolotāja. Vienu murdziņu par to jau redzēju, gan jau drīz sekos nākamie... bet tomēr brīnos, kur man iekšas ko tādu uzņemties.

Sapņi, skaistie sapņi

Šonakt sapņoju par to, ka atkal piedalos "lielas" filmas uzņemšanā. Dienā piezvanīja un paprasīja, vai nevaru divu stundu laikā būt uz laukuma. Varēju. Pat sāku lēkāt dušā aiz prieka.

Vēl nesen sapņoju, ka man jāaizved uz Stokholmu akvārijs ar zivīm. Ar lidmašīnu.

Šo klausos gandrīz katru vakaru pirms gulētiešanas:



Arlabunakti!

Māja ir jābūvē uz stabilas un stipras klints, nevis uz smiltīm, kas jūk un brūk, lai arī cik skaistas un burvīgas tās būtu.

Life Goes Up and Up and Up! Up, Up!

Man ir uzradusies part time dzīvokļa biedrene. Viņa ir smalka, ļoti glīti rudi blonda, viņa maksā 23 latus, pārējā laikā dzīvo uz plaukta grim/frizierskolā un man nav ne jausmas kā viņu sauc. Pagaidām, jo tā ir friziertrenniņgalva no plastmasas ar dabīgajiem (droši vien indiešu grēknožēlotāju sieviešu) matiem un kādu dienu man viņa būs jānokristī. Ā, vispār, varbūt der Lindsija Lohana?

Šobrīd skatos romantisku komēdiju par vēzi mirstošu sievieti (jā, jūs nepārlasījāties un jā, man patīk romantiskas komēdijas), pa dienu noskatījos labu filmu ar (ne par) pasaules galu.
Man jau kādu laiku šķiet(iespējams, ļoti muļķīgi un vajadzības gadījumā izrādītos, ka tā galīgi nav tiesa), ka, ja es uzzinātu, ka mirstu vai strauji tuvojas neizbēgams planētas/cilvēces gals, es tā pārāk nesatrauktos (jā, izklausās galīgi stulbi). Tas ir, es (varbūt) nesāktu sērot par neizdarīto, nesāktu lūgties visiem augstākajiem spēkiem, lai tik mani atstāj dzīvu, nesāktu histēriski darīt muļķības, bet gan mēģinātu saglabāt šo iekšējās laimes sajūtu, kas manī ir un (jāatzīst, ar vieglām skumjām gan) mierīgi sagaidītu savu pēdējo stundiņu (protams, tikai tad, ja tā pienāktu maksimāli nesāpīgi).
Jo piekrītu, šķiet, kristiešu (par kuru lielāko daļu sajūsmā neesmu, bet šis tas prātīgs ir nācis pār viņu lūpām) teicienam, ka ir jāprot ar mieru pieņemt to, ko Tu nespēj mainīt, drosmi mainīt to, ko ir iespējams un gudrību atšķirt vienu no otra.
Vienīgā bēda par to, ka nav neviena mīļotā, kura rokās nomirt.

Starp citu, grimaskolas eksāmens nokārtots, piektdien būs izlaidums. Pusstundu pēc atgriešanās mājās no eksāmena devos uz topošas filmas tīzera filmēšanu, kas bija skaistā vietā, ar izcili foršu komandu (mīnus saldais pārītis - prātā sajucis kādreiz foršs operators ar fokuspuleri - neciešamu puiku ar foršu  frizūru) un dzīvošanu pie brīnišķīgiem cilvēkiem. Tikai miega pamaz un migrēna atkal pielavījās. Atbraucot mājās - bezspēks, kā ierasts, bet par spīti tam vēl tanī pašā dienā paspēju nogrimēt draudzeni Cosmopolitēnam, jē!
Un man nav bail no ondulācijām!

Šorīt izmēģināju vakar iegūtās iemaņas matu difūzerēšanā. Galarezultātu ieraugot spogulī, pār lūpām izlauzās šausmu pilns kliedziens. Jā, ar šo metodi var ļoti labi iegūt apjomu. Pat lieliski, ne tikai labi.

Un, ja padomā, es tiešām godīgi varu teikt, ka strādāju kino. Skaisti!

Esmu atgriezusies civilizācijā. Te ir lieliski, bet arī tur, mežos, purvos un laukos, bija brīnišķīgi. Un man ir lielisks darbs.
Arlabunakti!

Smukumdienas

Jau trešo dienu, trešo nakti rakstu savu grima skolas kvalifikācijas darbu. Tuvojos uzvarošajām beigām un ievadu, kā vienmēr, rakstu beigās. Bet tas izdevās tik iedvesmojošs (nu tā man vismaz šajā nakts stundā liekas), ka šķita, ka jāpadalās. Bet tā kā tas ir grima skolas kontekstā, tad iederas manā otrā, modīšstilmākslas blogā. Tā nu SPIED TE un lasi, kamēr es atgriežos pie drukāšanas - labi, palicis ir visu sakārtot, pārskatīt un piebeiKt satura rādītāju. Un PDFot, ja man tam pietiks pusaizmigušā saprāta.
Turiet īkšķus, ceturtdien eksāmens. Gala eksāmens. Oi.

Šausmas Stabu ielā, kas, izrādās, nemaz nav šausmas!

Šodien piecas stundas pavadīju humpalās. Ko tik cilvēki nedara kino vārdā!

Nu labi, mana kādreizējā bērnības humpaltrauma, šķiet, lēnām izzūd (toties sāku ieraudzīt viskautko foršu sev. Šausmas.), bet tiešām tikai mākslas vārdā es to varēju paciest TIK ilgi. Rīt no rīta atkal iešu - visu neatradām.

Staigājām četratā - es, filmas režisors - mans exkursabiedrs operatoros un tagdējais rež. mag. absolvents (ar viņu kopā ir ļoti patīkami strādāt, jo puisim piemīt tiešām laba gaume - un lieliskas manieres), kā arī galveno lomu tēlotāji - 15gadīga meitene un 11gadīgs puisis.
Jutos kā precēta sieviete, 2 bērnu māte. Un trakākais - bija forši!

London in my head

Tātad, mans lielais nedarbs bija Londona, lieliskas 6 dienas pilsētā, kur var apjukt pie tik vienkāršas lietas kā ielas pāriešana.
Biļetes bija iegādātas jau vasarā, lai svinētu savas šogad jau otrās grima skolas pabeigšanu (jo es nevarēju zināt, ka eksāmens būs tikai mēneša beigās un svinēt vēl nebūs iemesla) un galvenais - apciemotu savu senumsenu, labumlabu draudzeni, kura tur  (un viskautkur citur Eiropā) jau dzīvojas gadiem un nepeiklājīgi reti ir satiekama Rīgā.

Iepatikās man tur uzreiz, jo cilvēki ir laipni, mājas skaistas, ielas (nepārspīlēti) tīras, bodītes daudz un foršas, ko darīt - nepārtraukti.
Bija man vesela kaudze "pirmo reižu" lietu, galvenokārt ēšanas ziņā:
1) starbucks
2) chinatown apmeklējums
3) tur pamēģināju gan savu pirmo fortune cookie
4), 5) un 6)viņu pelmeņus, gan mazus, gan lielus un patiesībā ne pelmeņus, bet neatceros, kā tos sauc un bulciņu ar kaut ko melnu iekšā,
7) un 8) pearl drink (burvīgs, tikai man šķiet, ka ir labāk nezināt, no kā ir tās "pērles" tur iekšā) un kārtīgs, ass ingveralus,
9)virtulis (zinu, ka Rīgā ir - tagad varēšu izmēģināt un salīdzināt),
10)charity shop apmeklējums (esmu sajūsmā!),
11) biju skautu nodarbībā, turpināju savu plānu "pierast un iemīlēt bērnus",
12) turpat arī pirmo reizi mūžā dabūju tulznu no zīmuļu asināšanas,
13) īstas angļu brokastis, kuras ieraugot nodomāju, ka viņas mani piebeigs, tad (pēc 2arpus mēģinājumiem) es piebeidzu viņas (un tad viņas atkal piebeidza mani, jo pēc tāda eļļā mērcēta pārtikas daudzuma es nolūzu metro)
14) noteikti kaut kas ir piemirsts, bet gala beigās, pati Londona un UK vispār!

Ir pāris lietas, kas liecina, ka no manis sanāktu laba angliete:
mana mīļākā tēja (pat pēc darba Apsarā, kur varēju nomēģināt visdažādāko veidu tējas, arī ļoooti dārgas un smalkas) ir vienkāršā, parastā Earl Grey, kas, izrādās, ir arī viņu iecienītākā,
mēdzu atvainoties vietā un nevietā, kas tur ir norma,
esmu Agatas Kristi milzufans,
(izrādās, ka )angliski runāju gandrīz bez akcenta (un tas ir viegli labojams),
esmu dabīgi pabāla.

Muzeji Londonā ir lieliski (iesākumam biju trijos) - un daudzi PAR BRĪVU!!!, kas man kā muzejtrakai personai ir īpašs prieks, pat tik liels, ka sēžot Victoria and Albert's muzejā ar neprātīgi sāpošām kājām un mežonīgu izsalkumu, saprotu, ka esmu 100% laimīga,
suņi, pīles un vāveres te tālu nav jāmeklē,
katru dienu vari iepazīt aizvien jaunus cilvēkus no visdažādākajām pasaules malām,
un metro man vienmēr ir paticis.

Kamdentauna ļooooooti patika, Portobello un Oksfordstrīta nepatika (jo pēdējām divām izvēlējos nepareizo laiku apmeklējumam - sestdienu, kad ir visvairāk cilvēku).
Londonas aci apmeklēju tikai tādēļ, ka tur strādā burvīgā Ingas draudzene itāliete Džesika un ielaida mūs par brīvu. Bet glīti.

Nākamreiz (jo esmu pārliecināta, ka tāda būs) braukšu uz bišķi ilgāku laiku, ar lielāku koferi, krietni vairāk naudas, aplūkošu vēl vismaz 3 muzejus (un tad jau būs apmeklēta gandrīz puse no "lielajiem" muzejiem) un vedīšu mājās cepures. Piemēram tophat. Un katliņu. Un tādu ar spalvām mednieku stilā.

Šoreiz jau arī aizbraucu tikai ar to, kas mugurā un veļu nomaiņai (un 3kg Laimas konfekšu, 2 klaipiem rupjmaizes, un Jāņu sieru ciemakukulī, tāpēc koferis svēra tieši atļautos 10kg), atpakaļ gan ar medījumiem sev un māmiņai tas bija piebāzts tā, ka redzot, kā lidostā meitenēm vienai pēc otras liek maksāt 40 mārciņas par kofera svara/izmēra neatbilstību, sāku neuzkrītoši bāzt smagākās lietas mēteļa kabatās un siet visus lakatus ap kaklu un gurniem. Par laimi spīdzinot tās meitenes viņi bija iekavējuši un uz manu piestūķēto ceļasomu (kas PIRMS Tax Free zonas svēra 9.85kg, bet PĒC TAM es iegādājos Vogue žurnālu (sver kā kārtīgs ķieģelis) un (diētisko!!!!) ķiršu kolu) pat nepaskatījās.

Tātad resume par ceļojumu - brīnišķigs!!! (pie tam Inga ir lieliska namamāte), tikai pašā pilsētā (vismaz es) sajutu par daudz nepiepildītu sapņu un cerību gaisā.

!

Mans tizlums šodien ir lipīgs:
nonākot man blakus pat friziermākslas pasniedzēja aizmirsa kā jātaisa karstās ondulācijas
un
tautiņdejās partneris mani ietrieca sienā.

Bet vispār man iet ļoti labi, lai arī katru dienu notiek pa kādam negadījumam (piemēram, izlēju somā puslitru ūdens vai dators nobeidzas tā, ka ir milzu iespēja, ka visa tur esošā info ir aizgājusi pie saviem kibertēviem virtuālajās debesīs).
Un man atkal ir šādi tādi nedarbi padomā!
Piemēram, vakar nopirku 3 kg konfekšu. Kāpēc? Mmm..gan jau pastāstīšu...nākamreiz!

Aktrise Maria Bonnevie filmai I AM Dina.

No spoka var atbrīvoties tikai nosaucot viņu vārdā.