Vīīī!
Šonedēļ staigāju saaukstējusies, tas ir, gāju uz darbu un izklaidēm, bet ne uz skolu. Kā arī dzeru nejēgā daudz zāļu tējas ar medu.
Kā redzams, esmu pārdzīvojusi Otello vienā gabalā. Labi, ka tā.
Un es esmu ielūgta uz vienu man ļooooti svarīgu ballīti, jē!!!
Tātad, par ballītēm:
Piektdien bija manas pamatskolas klases salidojums, kur ieradās tie paši cilvēki, kas parasti, vēl daži un pats galvenais - mūsu brīnišķīgā, lieliskā, sirsnīgā audzinātāja (un pats labākais - ar oranžām matu šķipsnām, kas ir gana netradicionāli (ex)"latviešu valodas un literatūras skolotājai" un tieši tāpēc vēl lieliskāk). Viens no tiem dažiem diezgan pamatīgi piedzērās un atvadoties meitenēm skūpstīja rokas. Man nemaz nemēģināja, varbūt uzpeldēja daži pārpalikušie vīrišķie operatora fluīdi. Sarokojāmies un miers. Pēc tam dzirdēju no viena cita mūsējā, ka pēcāk Studentu klubā roku skūpstītājs (lāga puisis, bet viņam noteikti neiet viegli, jo visi slepus zem galda par viņu iesmej) esot bijis piedzēries jau tā, ka līdz zemei. Skumji.
Toties vakars bija lielisks, ar foršajiem klasesbiedriem un Laimdotu 4 stundas paskrēja nemanot, pēc tam vēl divas un tad - vēl divas. Mans plāns bija parādīties tikai uz pāris stundām, sargājot savu veselību, bet, protams, mājās biju trijos. Naktī. Sākām 6os. Vakarā gan. Jo tā bija mākslas skola ar skolotājiem - personībām un nestandarta bērniem, no kuriem nūģi nemaz īsti nevar sanākt.
Pateicoties šai skolai esmu tas, kas tagad esmu, jo ja būtu turpinājusi mācīties Rīgas Franču licejā, kur nolauzu 7 gadus (oui, j'ai compris francais un peau) un kur nūģi bija gandrīz pilnīgi visi un noteikti tādi ir joprojām, man tas būtu beidzies trakonamā. Jo (atļaujos uzskatīt, ka man tādas piemīt) nestandarta smadzenes standarta smadzeņu katlā gluži vienkārši no apkārtesošā spiediena uzsprāgst.
Vakar vakarā toties bija paredzēta mana šķiršanās ballīte, kura jau ir tikusi pieminēta un plānota vismaz kopš februāra. (bija 3 posmi: apgriezt matus, izšķirties, nosvinēt to ar šķiršanās ballīti) Izšķīros jūnijā un, tā kā reizēm esmu tiešām lēna, sanāca, ka ballīte ir par godu šķiršanās pusgada jubilejai. Jāatzīst, laikam esmu diezgan oriģināla, jo neviens, kas par to uzzināja, ne par ko tamlīdzīgu pirms tam dzirdējis nebija. Plānots bija lielāks pasākums, kas sākas piecos pēcpusdienā un ap 11tiem jau nomierinājies (jo man ir traka kaimiņiene ar vājiem nerviem un policijas telefonu lieliem burtiem uzrakstītu pār savu telefona aparātu), bet tā kā vairāk kā pusei ielūgto bija darbs/vīramātes dzimšanas diena/vīra darba ballīte/viņas vispār neatbildēja uz ielūgumu/u.c. un pat tām, kas varēja ierasties, arī bija darbi līdz vakaram, ballīte kļuva par mierīgu minipasēdēšanu un tā nopietni sākās tikai ap desmitiem (kad vienīgā viešņa, kas ieradās piecos, jau bija paspējusi nolūzt manā dīvānā). Bet bija ieradušās tuvākās no tuvajām un foršākās no foršajām un vakars izvērtās lielisks - ar (mežonīgi daudz) suši, šampanieti, smiekliem, meiteņu sarunām smagā formā, mīļumu un prieku, prieku, prieku!
Un par nākamo pasākumu ir skaidrs, ka būs - lai tiek arī tās, kas netika, (atkal) pa mierīgo (nu neesmu es party animal - un nekad nebūšu, jedritvaikociņ, visiem takš tādiem nav jābūt!!!), ar tēju un kūkām un veseliem kaimiņienes nerviem! Un jau zinu dreskodu (kaut nu es to arī atcerētos...)!!!
Paldies par uzmanību, dodos taisīt tēju ar medu. Bet bez kūkām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru