Man ir uzradusies part time dzīvokļa biedrene. Viņa ir smalka, ļoti glīti rudi blonda, viņa maksā 23 latus, pārējā laikā dzīvo uz plaukta grim/frizierskolā un man nav ne jausmas kā viņu sauc. Pagaidām, jo tā ir friziertrenniņgalva no plastmasas ar dabīgajiem (droši vien indiešu grēknožēlotāju sieviešu) matiem un kādu dienu man viņa būs jānokristī. Ā, vispār, varbūt der Lindsija Lohana?
Šobrīd skatos romantisku komēdiju par vēzi mirstošu sievieti (jā, jūs nepārlasījāties un jā, man patīk romantiskas komēdijas), pa dienu noskatījos labu filmu ar (ne par) pasaules galu.
Man jau kādu laiku šķiet(iespējams, ļoti muļķīgi un vajadzības gadījumā izrādītos, ka tā galīgi nav tiesa), ka, ja es uzzinātu, ka mirstu vai strauji tuvojas neizbēgams planētas/cilvēces gals, es tā pārāk nesatrauktos (jā, izklausās galīgi stulbi). Tas ir, es (varbūt) nesāktu sērot par neizdarīto, nesāktu lūgties visiem augstākajiem spēkiem, lai tik mani atstāj dzīvu, nesāktu histēriski darīt muļķības, bet gan mēģinātu saglabāt šo iekšējās laimes sajūtu, kas manī ir un (jāatzīst, ar vieglām skumjām gan) mierīgi sagaidītu savu pēdējo stundiņu (protams, tikai tad, ja tā pienāktu maksimāli nesāpīgi).
Jo piekrītu, šķiet, kristiešu (par kuru lielāko daļu sajūsmā neesmu, bet šis tas prātīgs ir nācis pār viņu lūpām) teicienam, ka ir jāprot ar mieru pieņemt to, ko Tu nespēj mainīt, drosmi mainīt to, ko ir iespējams un gudrību atšķirt vienu no otra.
Vienīgā bēda par to, ka nav neviena mīļotā, kura rokās nomirt.
Starp citu, grimaskolas eksāmens nokārtots, piektdien būs izlaidums. Pusstundu pēc atgriešanās mājās no eksāmena devos uz topošas filmas tīzera filmēšanu, kas bija skaistā vietā, ar izcili foršu komandu (mīnus saldais pārītis - prātā sajucis kādreiz foršs operators ar fokuspuleri - neciešamu puiku ar foršu frizūru) un dzīvošanu pie brīnišķīgiem cilvēkiem. Tikai miega pamaz un migrēna atkal pielavījās. Atbraucot mājās - bezspēks, kā ierasts, bet par spīti tam vēl tanī pašā dienā paspēju nogrimēt draudzeni Cosmopolitēnam, jē!
Un man nav bail no ondulācijām!
Šorīt izmēģināju vakar iegūtās iemaņas matu difūzerēšanā. Galarezultātu ieraugot spogulī, pār lūpām izlauzās šausmu pilns kliedziens. Jā, ar šo metodi var ļoti labi iegūt apjomu. Pat lieliski, ne tikai labi.
Un, ja padomā, es tiešām godīgi varu teikt, ka strādāju kino. Skaisti!
6 komentāri:
vispaar taa gudraa domu ko piedeeveeji kristieshiem naak no vonneguuta apcirkniem ;)
jaa, un ko vispaar dari? :))
Jā, man nezkapēc likās, ka Vonnegūts tur ir iesaistīts, bet pārbaudot izteiciena precizitāti avotos (t.i. googlē, he, he) visur uzrādijās Dievs, ne Vonnegūts un tā es nonācu līdz kristiešiem.
Ko es daru? Mācos, māksloju, slinkoju un kino-oju!
mirt taisies?
Ne pārāk pieklājīgi uzdots jautājums, bet vispār taisos, jā. Kad laiks būs pienācis - un kad tas būs, neviens nezina.
tikai gribēju piedāvāt savas rokas :DDD
Paldies par, hm, pašaizliedzīgo piedāvājumu, es gan labprātāk izvēlos dabīgu nāvi.
Bet, ja pārdomāšu, zināšu, kam lūgt palīdzību.
Vai es Tevi pazīstu?
Ierakstīt komentāru