Manai draudzenei ir uzradies pielūdzējs. Nu patiesībā viņi ir pazīstami jau ļoti sen, taču beidzot viņam ir atvērušās acis, cik viņa ir lieliska. Puisis, cik man nācies ar viņu saskarties, ir trīsreiz izklaidīgāks par mani, absolūti nesaprotams, bet kopumā šķiet jauks. Labojums - šķita. Jo ir sākušās atrakcijas ar viņu, mani un draudzenes dzīvokļa rezerves atslēgām.
Kādreiz tās atradās pie manis, jo viņas prombūtnēs es baroju kaķi, laistīju istabaugus un tamlīdzīgi.
Tad augstākminētais puisis ievācās viņai kaimiņos, savukārt es aizbraucu uz filmēšanu. Uz mēnesi. Tā nu ļoti loģiski atslēgas nonāca pie šī puiša. Viss bija skaisti un mierīgi līdz nesenam brīdim, kad:
1) šim puisim atvērās acis uz to, cik lieliska ir Karlīna (mana draudzene, par kuru ir šis stāsts),
2) atslēgas nonāca pie manis.
Atslēgas nonāca pie manis, jo es diezgan bieži mēdzu ciemoties pie Karlīnas un reizēm mēs aizrunājamies tik ilgi, ka man tur jāpaliek pa nakti, savukārt draudzene dienas gaitās dodas agri, taču es drīkstu gulēt krietni ilgāk. Tā nu vienā šādā reizē šonedēļ nolēmām, ka rezerves atslēgas vismaz šobrīd būtu noderīgākas pie manis (jo kaķis ir laukos un Karlīna pagaidām neceļo nekur tik tālu, kas būtu nāvējoši neaplaistītiem istabaugiem).
Pie tam jau minētajam puisim ir nepatīkams ieradums izmantot augstākminētās atslēgas visnegaidītākajos brīžos un reizēm, kad saimniece nav mājās, pārlaist nakti viņas gultā. Izklausās tā...jocīgi, vai ne? Principā gultas īpašniecei kā cilvēkam ar ļoti veselīgu uztveri pa lielam pret to nav iebildumu, tikai viens - liels - kaimiņš neņem līdzi savu gultasveļu un tādēļ katrreiz pēc šādām atrakcijām tā ir jāmaina. Mazliet apgrūtinoši un izklausās aizvien aizdomīgāk, if I may say.
Tātad, atslēgas pagaidām nonāca pie manis - bet ar domu, ka jāuztaisa vēl viens komplekts. Karlīna aizgāja darbos, es devos savos darbos. Miers un mīlestība, kad varēšu, atdošu atpakaļ puisim.
Un tad viņš sāka sūtīt man īsziņas ar jautājumiem, kad viņš var dabūt SAVAS atslēgas atpakaļ. Pēc iespējas drīzāk. Vēlams - momentā. Man tas sāka šķist pārāk aizdomīgi un slimīgi, tāpēc nemetos viņam tās atdot, bet pēc trešās histēriskās īsziņas konsultējos ar pasākuma vaininieci. Viņa saskaitās un sadeva puisim pa čaiņiku (manas priekšnieces izteiciens), lai beidz mani terorizēt. Šķita, ka būs iestājies miers.
Bet tad tas turpinājās ar telefona zvanu, kura saturs bija tieši tāds pats - atslēgas - un ātri. Tomēr vismaz sarunu sāka ar atvainošanos.
Taču nu jau es esmu ne pa jokam sakaitināta, kā arī man ir radies priekšstats, ka puisis ir nopietni slims ar galvu, ar 99.9% iespējamību, ka stalkero Karlīnu un mani noslepkavos, jo nākamajā telefona sarunā es atteikšos viņu satikt un tās #@$*ing sasodītās atslēgas atdot, bet viņš iedomāsies, ka es speciāli bremzēju viņu divu lielo, neprātīgo mīlu (kuras tur nav, varbūt vēl nav, bet varbūt nekad arī nebūs), kas ir nepiedodami un sodāmi. Gara acīm jau esmu redzējusi kā izklaidīgais, mierīgais puisis pārvēršas asinskārā maniakā un esmu vieglā panikā.
Tātad, ja mani nogalina tuvākajā laikā, pārlasiet šo stāstu un prasiet Karlīnai, kā sauc galveno aizdomās turamo;
vai, ja mani nogalina un pazūd šis ieraksts (jo varbūt puisis ar arī datorģēnijs, who knows), atcerieties to un prasiet Karlīnai, kā sauc aizdomās turamo. Karlīnu, jādomā, viņš nenogalinās.
Un vispār man tagad būtu jāgatavojas manai pirmajai lekcijai kā pasniedzējai - kas ir rīt. Tāpēc turiet īkšķus, bet es dodos ierakties informācijā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru