Riteņi un zāģi un traks nogurums.

Šodien nopirku zāģi! Cerams, ka to nepiemeklēs triecienurbja liktenis.
Bet zāģis ir vienkāršs metāla gabals, nevis sarežģits mehānisms ar kustīgām daļām, tādēļ ir drošībā. Nosacītā, protams.

Kad vairs nav jāappuišo puisis, var appuišot (piedošanu, apmājot) mājas. Tā nu šodien savilku midziņā visu nepieciešamo pāris plauktu uzurbšanai un uzsmukošanai. Un vēl visādi darbi padomā...

Šovakar mēģināšu zāģēt - nē, ne vīrieti (tas jau sazāģēts), ne zaru, uz kura sēžu (to dara pašam nemanāmi, tātad to nevar plānot), bet gan dēļus, kas rīt taps par plauktiņiem. Mēģināšu zāģēt tāpēc, ka pa ceļam uz būvmateriālu veikalu pazaudēju visu savu spēku.
Jāriteņo biežāk, sliņķe tāda!

Patiesībā ta jau riteņot nebūtu tik traki, bet velosipēdu pēc tam uzstiept 4. stāvā - tas nav joks! Un vēl jau sanāca šodien staigāt pa pilsētu daudzumdaudz un tukšā dūšā, līdz jau metās melns gar acīm un plecs bija līdz zemei (jo viņš turēja somu ar otām, kosmētiku no grima kursu nodarbības, biezu grāmatu lasīšanai tramvajā, 1001 sievietei ABSOLŪTI NEPIECIEŠAMU sīkumu, kas kopā sver 4kg + mans draugs čuguna kronšteins. Vienkārši tāpat).

Fūf, tagad jūs VISU par mani ziniet.

Patiesībā jau nemaz neesmu lietuviešrasiste.

Kārtoju neprātīgo bardaku mājās, gaidu savu milzu plauktu kā jauno Mesiju un atradu lapiņu, kas domāta pārrakstīšanai šeit.

EXT, vēla pēcpusdiena
filmēšanas laukums, kas atveido vāciešu nocietinājumus Normandijā.

(krievu valodā )sarunājas divi cilvēki, blonda, gara, slaida, superskaista meitene Ilona un paliels, paresns lietuvietis.
Lietuvietis (tā gan nedara, bet ja varētu, tad noteikti darītu), urbinot zemi ar kāju, mēģina piecirst kanti Ilonai. Sarunas laikā lietuvietis sāk interesēties, kur tad meitene dzīvo.. ar cik cilvēkiem kopā un tā..

Ilona, lai arī blonda, taču ne dumja, stāsta:
Mēs mājiņā esam 6 cilvēki. Un vēl bērns. Un suns! Nu tāds: Rrrrrrrrrrrrrr!!!!!!!!!!!!! Un savelk seju ļoti niknā izteiksmē.
Lietuvietim ieplešas acis: Zloj?
Jā, očeņ zloj, Ilona nosodoši apstiprina.
Lietuvietis atvadās un izliekas, ka dodas strādāt.

Skarbā patiesība:
Mājiņā todien tiešām bijām 6 cilvēki un suns. Bērns ietilpa ciparā 6 un suns bija īsts mīļumuņš un smukumiņš. Pārējā laikā dzīvojām trijatā un pēdējo nedēļu pat tikai mēs ar Ilonu saldā divvientulībā.

Morāle: igauņi ir foršāki nekā lietuvieši, bet visforšākie ir latviešu puiši!
Leiši, nesienās klāt, skaidrs?


Un, lai arī neesmu šīs popzvaigznes fane, dziesma gan iedod pa aknām Un tas (un rock'n'roll arīdzan!!!)gan man patīk!

\

No, no, no.

Gribiet zināt, ko es šodien esmu uzrakstījusi? Gribiet! Un vakar? Arī?
Nifiga, visu paturēšu sev un vēl uzpīpošu pa virsu.
Bet jūs varat papriecāties par bildītēm.

Tā notiek ar meitenēm

Vakar ar mammu gājām uz izstādi.
Pa ceļam iegriezāmies Rīgas visvēsturiskākajā lielveikalā, lai iegādātos ciemakukuli izstādes autoram, grāmatu tētim un lakatu man.
Balzamu dabūjām, grāmata ir tik svaiga, ka vēl nav grāmatnīcās, lakats bija izpirkts (skāde), toties no veikala iznācām pēc pusotras stundas un katra ar savu jaunu apavu pāri.

Izstāde? Ā, izstāde bija lieliska.

Šodien ar tēti izjaucām un ieeļļojām pumpi, piempumpēju sava otra kvēli mīļotā riteņa riepas un triecienā ieņēmu mežu. Atgriezos ar mēli pār plecu un vieglām
infarkta pazīmēm.

The War is Over

Manas balsis galvā šobrīd nesaka neko. Pirms nedēļas toties viņas izmēdija rāciju tik skaļi, ka nebija iespējams pagulēt.

Esmu laimīgi atgriezusies no Briseles, atgriezusies no otrā pasaules kara (šeit noteikti kaut kas bija jāraksta ar lielajiem burtiem, vai ne?), aizgājusi no drauga un lēnām sāku atcerēties, kā jālieto dators.

Vakar pārsmējos (gandrīz līdz vārtīšanās pa zemi stadijai), lasot svešu testamentu. Man šķiet, smiešanās par testamentu varētu būt viens no septiņiem nāves grēkiem.

Šito atbalstu 100%, pati esmu par līdzīgām lietām te cepusies. Pie tam lasot atkal sasmējos pa zemi vārtāmā kondīcijā. Tā kā manī kopā ar pilsētas ritmu atgriežas iedzimtais drūmums, novērtēju katru smiekla molekulu galvā/acīs/sirdī.

Augšā bilde no jau minētā Otrā pasaules kara (lielais burts te tiešām viens ir), kur katru dienu smērēju līdz pat 200 vīriešiem ar putekļiem un asinīm, salu, cepos saulē, ieguvu ļoooti dīvainu formu un pāreju iedegumu, iepazinos ar kaudzīti lielisku cilvēku, izpeldējos negaisa laika jūrā (visas filmēšanas grupas priekšā, seksī peksī), saaukstējos, izsmējos, mazliet papīpoju, mazliet izkāmēju (tagad neveiksmīgi cenšos uzbaroties atpakaļ), pieradu pie sprādzieniem un šāvieniem, nolamāju dažus memmīšus un nepadarīju traku Ilonu.
I want more (t.i., filmēšanas ir tādas padarīšanas, ka, ja Tev iepatīkas, tad uz mūžu)!

Citēju pati sevi, kur citēju kādu citu:

Ja balsis galvā apgalvo, ka tev nav šizofrēnijas, tad tā arī ir.

I'll be back. May be.

Meklēju princi! Var bez zirga vai mersedesa.

Tikko noskatījos filmu "Princess of Thieves", kur Keira Naitlija spēlē Robina Huda meitu. Protams, kā nu bez mīlas, pie tam - zilasiņu - prinča Kāviņtursauc. Frederika? Ai, nē, Filipa.

Un tā nu mana sirds notrīsēja skumjās, ka tādu īstu prinču ir maz un diez vai viņi ar' ir tādi, kā filmās rāda - visa labā un cēlā iemiesojums. Bet tā gribas tādu stipru, krietnu, cēlu un tikumīgu, drosmīgu un skaistu ( ja vēl arī bagāts - tas nu neatbaidītu) princi, kas manī lūkojas mirdzošām acīm (kurās pulsē sarkanas sirsniņas), krīt zemē uz viena ceļa un sola mūžīgu mīlu, eh...

Vēl priekšā piektdienas GB prinča Viljama kāzas, tātad par vienu kandidātu mazāk, Harijs pēc vecuma un izskata gan derētu, bet man šķiet, ka viņš nav gluži tāds, kādi ir filmu prinči (ne jau rudajos matos vaina, bet sajūtā, ka viņš mierīgi varētu iederēties tajos pretīgo, pārdzērušamies britu bariņos, kas brauc uz Rīgu izjārēties (my appologies)).

Kur lai atrod īstu princi? Vai vardes sākt bučot? Grūti noķert un zoodārza tropu mājā var saķert kādu indīgu, nomiršu vēl savu princi meklējot.

Paredzētais teātra apmeklējums nenotika, tā vietā notika Long Island Iced Tea (kurā, kā man pateica PĒC tam, kad kājas bija kļuvušas mīkstas, ir GAN rums, GAN tekila, GAN šņabis, GAN džins) un iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem, telpu futbols Zirgu pastā ar jaunajiem Nac. teātra aktieriem un sarunas ar saskrūvētu (šņabis + fanta)ex-aktieri - baletdejotāju.
Nu tāda jauka, bet neizdevusies bohēma.
Un man prieks, ka vēl atceros Zirgu pasta vārtu kodu.
Un šodien biju īsts zaķis. Noguru. Un aiz pārguruma nopirku 3 pārus auskaru. Stulbi gan, ka jāpērk abi, lai gan nēsāju vienmēr tikai vienā ausī. Līdzsvaram.

Ir iedvesma, spēks un nauda, prieks arī vienu, divus, trīs brīžus bija.

Gribu tādu galvasrotu, kā bildē.

Pered dz.d. neražas

Šodien bija melnā diena. Vakar vakarā atkal bezmiegs mēģināja pielavīties, centos piebeigt viņu ar 2 tabletēm miega ripu. Nelīdzēja. Iešāvu vēl divas, bet no rīta jutos kā zombijs. Grima kursos vienai meitenei uzskatāmi trīcēja rokas no paģirām, es uzskatāmi lūzu nost.

Vedām ar režisoru Didzi mantas atpakaļ uz nomām ( no piektdienas darbiņa aizsēdējušās). Viena noma pirmdienās ciet, ko bijām piemirsuši, no humpalām, kur jau kopš pagājušās trešdienas medīju oficiālu dokumentu par nopirkto tērpu (arī piektdienai), jau nezkuro reizi solītais čeks ar štampu uc utt utjpr - uz šodienu - NAV. Īpašnieks aizmirsis. Pateicu visu, ko par viņu domāju (jo tā iestāde gluži nav man pa ceļam) un nometu trubu.

Vakarā otri grima kursi. Nāču ar draņķīgu omu, pat tā bišķi ar domu par pinkšķi, jo te visādi strīdiņi jau nezkuro dienu gaisā virmo. Atnesu konfektes. Vēl viena meitene sakarā ar savu dz.d. atnesa klinģeri. Smuki salikām uz šķīvjiem, apsēdāmies rakstīt ieskaiti.

Un tad es nogāzu galdu, kur bija tas viss + divas svaigas, karstas, karstas tējas. Viena no tējām, protams, man uz rokas.

Kamēr es turēju roku zem auksta ūdens, sapūtu ar pretapdeguma putām (un viss ir daudz maz ok), tikmēr meitenes saslaucīja kliņģeri un lauskas no grīdas, bet garastāvokli, jāatzīst, tas neuzlaboja.
Un(tam pašam sapņos ik pa laikam mirstošajam) tētim jaunas, biedējošas veselības problēmas parādījušās.

Sēžu un pīpoju. Un to daru tiešām reti un kad ir tiešām draņķīgi. Dienās būšu šarmants, dzeltens, sažuvis līķis, he he.


Rīt (nu oficiāli jau šodien) taču būs labāk?
Dāvanā gribu kaut ko nepraktisku. Sarkanas bikses, dzeltenu žaketi vai zaļas kurpes ar vardītēm. Nu kaut kā tā.

Papildinājums: vai sniegabumbu, vai diskobumbu (šitādu man tikko) uzdāvināja:

Par traukiem, teātri un vēl šo to.

Vispirms par šo un to.

Vakar gāju pa Rīgu un laukumā pie brīvības pieminekļa skatos - divi puikas, tā ap 10 gadus veci viens guļ zemē, otrs viņam sper, vienreiz, otrreiz, cilvēki bariem iet garām, nereaģē vai pat pasmaida. Man laikam vienīgajai tas gluži normāli nelikās, es piegāju un teicu, lai izbeidz draugam spert (nav tā labākā metode laikam, bet citu man nav). Garāmejošs 16gadīgu puišu bariņš par mani nosmējās, nebrīnītos, ja viņi mani par to sāktu spārdīt).

Puika attrauc, ka tas nav viņa draugs , bet brālis! (Tādēļ laikam tā darīt drīkst? Zinu jau, ka brāļu un māsu attiecības bieži līdz zināmam vecumam ir naidpilnas..nu bet šitā...hm.) Paliku bez valodas un, tā kā bija jāsteidzas, devos tālāk, lai gan pareizi būtu bijis spārdāmo puiku piecelt un tam otram kārtīgi sadot pa ausīm. Bet par to noteikti abu mamma mani iesūdzētu par pedofīliju. Tā ka varbūt labi, ka aizgāju. Bet situācija...interesanta.

Par teātri - tikko atgriezos no Nac.teātra izrādes "Leo Kokle". Tā kā 8 minūtes nokavēju (jo krāsojos par ilgu, jo biju neomā), zālē mani neielaida, skatījos tiešraidi teātra spoguļzālē. Varbūt tādēļ, ka vispār man teātris nepatīk (pārāk teatrāls, tā lūk), varbūt tādēļ, ka tiešraides kvalitāte stipri atgādināja veļasmašīnā izmazgātu 80to gadu VHS kaseti, pirmais cēliens man ļoooooti nepatika. Klusībā nosaucu sevi par Jauno Teātrnīdi. Taču otrais cēliens, kuru redzēju no savas partera 6.rindas vidus vietas, man patika! Bija dzīvums, bija miers un skumjas, bija mīla, bija glīti tērpi un uzkasītas frizūras (Čau, Ilončik!), bija vienkāršas, bet vairāknemaznevajag dekorācijas. Skatījos, domāju līdzi stāstam, cilvēkiem un attiecībām tajā, atcerējos, ka tētis stāstija, ka Kokles sieva esot bijusi...nu, maigi sakot, neforša,

skatījos uz aktieriem, domāju par cilvēkiem viņos,

par to, kā cilvēka rīcība ietekmē viņa izskatu - ne fizisko, bet to, ko redz kāds, kas zina kaut ko par otru - par labiem darbiem kļūsti skaistāks, par ne tik labiem - zaudē savu starojumu,

par viņu domām, vārdiem un to, cik viņu darbi atbilst vārdiem,

par to, kam jānotiek galvā, lai izlemtu "es gribu būt aktieris!" un visu atlikušo mūžu spēlēt kādu citu, daudzus citus.

Manuprāt tur nav jābūt līdz galam normālam, lai izvēlētos tā dzīvot. Bet es uzskatu, ka tiem, kuri kļūst par grāmatvežiem etc, arīdzan nav pilns simts, kā arī pati jau arī vienmēr esmu bijusi dīvaina, tā ka te nu mani var neņemt vērā.

Un līdz ausīm smaidīju līdzi aplausiem (un plaukšķināju arī!) vērojot, kam tika aplaudēts daudz un kam - pāri par malām (man gan liekas, ka Ugunsgrēks aplausu sadalījumā arī ir mazliet pie vainas). Un baigās visi plaukšķināja kājās stāvot, par to gan gandrīz apraudājos. Par to, kā mēs tomēr mīlam tos trakos aktierus!

Un visbeidzot par traukiem.

Izrādes pirmo cēlienu, kā jau minēju, skatījos spoguļzālē. Tur bija arī galds, kur iegādāties atspirdzinājumus un iedvesmojumus. Tur, protams, rosijās darbinieki, kārtoja, nesa, gatavojās.

Tā nu viens viesmīlis nesa tīras kafijas krūzītes uz paplātes, lielu kaudzi. Un piepeši - blīkšķis! Puisis nokritis ar visu paplāti, krūzītes gabalos un viens gabals puisim elkonī. Visi kavētāji (kādu nebija mazums) šausmās. Lēnām visi atgriežas pie izrādes vērošanas, tiek slaucītas lauskas, atgriežas miers un kārtība.

Bet še tev miers- pēc 7 minūtēm nokrīt arī nākamās krūzīšu porcijas nesējs, gan ne tik skaļi un traumējoši, bet atkal ir jaunas lauskas, ko slaucīt. Publika pasmaida.

Kad suķes savāktas, tiek nestas glāzes. Puisis paslīd un sazvārojas, glāzes nodžinkst, publika viegli iesmejas.

Cēliens tuvojas beigām un gala beigās arī viesmīļmeitene nomet kafijas krūzīti. Osiņa nost, publika lokās smieklos.

Cēliena beigas, priekškars.

He he!

Šorīt izdevās aizmigt tikai pēc pieciem rītā, stilīgi!

Tikko atbraucu no vienām mājām uz otrām mājām. Autobusā vienā pusē tante itin atklāti klunkšķināja iekšā gaišo alu no 2l pudeles, otrā pusē vīrietis ik pa laikam paslepus no azotes izvilka ruma kokteilīša pudeli. Ko es? Man, savukārt, somā šņabja, šampanieša u.c. glāzes šķindēja, ko vedu no augstākminētajām pirmajām mājām, domātas piektdienas filmēšanas dzeršanas ainai! No vienas puses slikti sametās, no otras - sasmējos.

Hm vol.2

Mocos ar galvassāpēm, bezmiegu (ir bez 10 minūtēm 4 naktī, kakao nelīdzēja, ceru, ka miega + pretsāpju zāles līdzēs), spēlēju burbuļšāvējspēli un piepēši man iešāvās arī galvā - bet man taču arī tā ir!

Kā ir?

Šodien, gatavojoties vienam darbiņam, satiku Hēliju, kas, tāpat, pat vairāk kā es, ir saistīta ar kino aprindām. Runājām par šo un to, un visa šā un tā starpā viņa ieminējās, ka ir cilvēki, kas viņai zvana un aicina palīdzēt tikai filmēšanās, kur nav budžeta un nevar viņai samaksāt. Kad šie paši cilvēki dara kaut ko, kur naudiņa ir, viņi zvana citiem cilvēkiem.

Es to noklausījos, piekritu, ka tas ir draņķīgi un nesmuki (kā tas tiešām arī ir) UN TIKAI TAGAD MAN PIELĒCA, ka arī man ir viens tāds komplekts. Stulbākais ir tas, ka tie ir kopumā forši puiši.

Fui. Arī man, ka esmu tik dumja.

Labi, jāmēģina atkal līst gultiņā un aizmigt. Rīt daudz kas darāms. Un parīt. Un piektdien. Sestdien arī. Par svētdienu vēl nezinu, bet spokojas vismaz viena lieta.

Bet vismaz par šito man samaksās, jē.

Un jāklausās tanī, ko saka augstākesošā bilde(patiesībā lieliski atbilst maniem šībrīža uzstādījumiem un atklāsmēm). Vot.

Pavasaris!

Vakar sapratu, ka te jāsāk stāstīt arī mazie stāsti.

Mans televizors šobrīd kaprizējas un rīt nāks ārsts (TV meistars) un mēģinās simulantu vest pie prāta. Neblenžu zilajā ekrānā katru dienu, bet CSI un trešdienu pārvērtību bloks mani interesē.

Šobrīd man blakus Vita uzklausa Ausmas Kantānes vēlmes par savas dzīvojamās istabas izskatu (līdz aparāc atkal nesaniķosies un vienkārši ņems un izslēgsies). Skatoties uz aktrisi, atcerējos sen sen redzētu izrādi, kas man ļoooti patika - viņa tēloja muzeja gidi, kas katrai grupai stāstīja citu stāstu, katru nākamo aizraujošāku, krāsaināku, traģiskāku par iepriekšējo. Varbūt tā bija komēdija (pēc atstāsta tā var šķist), bet man izrāde likās ļoti skumja, bet ļoti skaista.

Šobrīd piestrādāju pie atmiņu ieseifošanas - savas bildes iekonservēju interneta bilžu uzglabāšanas lapā. Jo dators arī ir sācis gļukot un manu fotokameru saturs ir tikai tur. Zinot mani, šāda piesardzība ir absolūti ne-pie-cie-ša-ma. Jo, ja manos elektroiskajos rīkos kaut kas var nojūgties, tas to izdarīs. To vislabāk pierāda mani piedzīvojumi, mācoties operatoros, mums abām ar kursabiedreni Lauru vienmēr kaut kas nogāja greizi, lai gan darījām visu tāpat kā visi pārējie. Laurai vienmēr nevietā lēkāja pikseļi un neona krāsu uguņošanas, es pamanījos dabūt titrus filmas vidū. Pats trakākais bija pirms diplomdarba filmas rādīšanas. Iedomājieties, nedēļu gara filmēšana, 9 cilvēku komanda, diplomfilma galu galā - jārīkojas atbildīgi. Samontēto galarezultātu ar vislielāko rūpību, cītīgi sekojot, lai visu darītu pareizi, iedzinu kasetītēs. Nevis vienā, kā iepriekš, bet drošības pēc - divās. Pārbaudu - viss kārtībā, iet, titri beigās, pikseļi nelēkā, skaņa ir, krāsa ir. Trešo, tukšo kasetīti, paņēmu līdzi. Un vēl - ja nu kas - vēl arī kopiju pārnēsamajā cietajā diskā. Aizbraucu uz skolu, arī drošības pēc - krietnu laiku agrāk, nekā vajag. Un labi, ka tā, jo - ieliekot gan vienu, gan otru (mini DV) kasetīti atskaņotājā, redzams skaists, burvīgs - "sniedziņš"! Visu filmas garumu.

Pateicoties līdzpaņemtajam cietajam un papildus kasetītei +rezerves laikam, viss beidzās laimīgi.

BET PASAKIET VĒL, KA TAS NAV ĪPAŠS TALANTS!

Viss kārtībā, esmu atkal dusmīga (un skumja un vīlusies, un vīlusies (,) un skumja)

Visi amerikāņu blogeri šodien neblogo par godu Japānas nepatikšanām. Man šīs nepatikšanas arī ļoti skumdina un satrauc, bet par amerikāņu blogeriem man šodien nospļauties. Diez vai kāds japānis viņiem prasīja šodien paklusēt.

Tad nu par tām dusmām.

Vispirms biju dusmīga par Mazā Arkādijas parka domājamo likteni (aizbūvēt ciet pavisam un neglābjami) - īpaši, jo mans draugs dzīvo tam blakus - patiesībā tieši pa vidu starp Lielo un Mazo Arkādijas parku - 20 soļi uz vienu vai otru pusi.

Daži turienes iedzīvotāji aktīvi sāka darboties, lai to nepieļautu (šeku reku izveidotā mājaslapa par parku un ko vari darīt, lai palīdzētu arī Tu), kā rezultātā vakar uz parku atbrauca Rīgas mērs Nils un, par laimi, ir liela cerība, ka parks paliks parks un pat pēc pāris gadiem tiks sakopts. Labāk vēlāk nekā nekad, tagad tik jāizdrukā sabiedriskās apspriešanas anketas un jāiedod izpildīt visiem, ko varu pierunāt. Tā ir mūsu daļa, kas jāizpilda, lai Nils var izpildīt savējo.

Nu lūk, un pirms šī pasākuma parka mājaslapā bija šāds teksts "jo vairāk Jūsu būs, jo skaidrāk Nilam būs redzams, ka Jums nav vienalga". Diemžēl pati netiku (mācības), bet draugs gan. Trešdien pēc mazas stīvēšanās viņš piekrita aiziet. Bet, kad nākamajā dienā prasīju, vai Nils ir foršs, izrādijās, ka VIŅŠ (draugs, es domāju) NEBIJA AIZGĀJIS, JO NEREDZOT TAM JĒGU!!!

Mani satrieca šī drausmīgā sociālā bezatbildība + solījuma neturēšana.

Es piedraudēju, ka par to pastāstīšu visiem viņa draugiem, kas cīnijās par to parku, lai viņi uzskata, ka viņš vairs nav no Pārdaugavas (kas viņa acīs ir superduperkruta un līdz ar to arī viņš ir krutāks par, piemēram, mani, jo es esmu no "pareizās-nepareizās" Daugavas puses), jo vairs nav tās cienīgs . To es tomēr nedarīšu, bet tikai tādēļ, lai mani nenotur par histērisku maitu. Jo patiesībā reizēm tiešām esmu histēriska, maita arīdzan un principiāla vēl piedevām.

Tā nu jau trešo dienu zvēroju dusmās un vienlaicīgi cīnos ar skujām un vilšanos šinī cilvēkā. Nav ne pārāk patīkami, ne viegli.

Viņam vajadzētu kārtīgu atbildības mācīšanu - gan atbildību pret sevi, saviem tuvajiem cilvēkiem un arī pārējo sabiedrību, atbildību pret naudu, lietām un VIDI!!! Un vēl labu manieru kursus. Ļoti stingrus.

+ vēl mani skumdina un dusmina "maita krieva" un viņai līdzīgie, kas neciena Latviju, latviešus, valodu un nezina patieso šejienes vēsturi, jāatzīst, ka krieviem vispār patīk sļaudīties, gan ar semočku čaulītēm, gan uz latviešiem, es arī savas tautības dēļ esmu dabūjusi spļāvienus un lamas no vienas "ja že zģes raģilas";

+ valsts darbinieku un arī daudzu "man-ir-nauda-nu-es-valdu" bezatbildība (jā, mani laikam ļoti kaitina bezatbildība), egoisms, alkatība, raustkāre, kas redzama ik uz soļa. Sapņoju kļūt par Latvijas karalieni un visiem džekiem piešķirt algas 180Ls mēnesī, atņemt kompensācijas par dzīvokļiem un Šleseru iemest cietumā uz mūžu. Kaut gan mani sajūsmina arī ideja viņu pārdot uz ārzemēm. Ideālā gadījumā - uz kādu Sibīrijas nostūri, kur viņš varētu pilnā apmērā iepazīties ar kādreiz izsūtīto latviešu dzīvesveidu - ar salu, badu, nepietiekošu apģērbu, vājprātīgi smagu darbu un nepārtrauktiem pazemojumiem - un bez iespējas atgriezties - un arī bez iespējas atkal sākt kaut ko muhļīt.

Tā nu es esmu veiksmīgi atpakaļ uz drūmās nots,

lai dzīvo,

urā.

"Anna Karēņina" Nac. teātrī nav forša. Garlaicīga, nedzīva un stīva.

Optimistiska ziņa! Vai tā var būt? Jā!

Aizvakar smaidīju visu dienu!

Otrdien pie manis notika meiteņu ballīte par godu 8.martam (kaut gan mani nesajūsmina šis datums).

Mana best friend Daiga, kura ik pa laikam pie manis ciemojas, ierosināja satikties šinī datumā. Iespējams, uzaicināt arī Jūliju. Varbūt vēl kādu manu draudzeni. Es ar sajūsmu piekritu un piezvanīju četrām savām draudzenēm. Viena no viņām ierosināja taisīt suši ballīti - un, voila - mums bija datums, tēma un 7 meitenes - ballētājas!

Pats sāpīgākais bija sakārtot māju (un es esmu bardaka karaliene ar histēristu uzglabāšanas vietas un mēbeļu trūkumu), jo darīt visu pārējo - sagatavot apēdamā krājumus - pieteicās Karlīna.

Vieses man diemžēl bija jāved pa pēc suņu kakām smirdošajām takām (gandrīz vai dzeja sanāca, vismaz atskaņas ir!), sušī bija lielisks un DAUDZ, interesantas sarunas, mazliet vīna, mazliet šampanieša, tēja un bezē cepumi, cik-rīga-ir-maza atklājumi, mūzika, papīra lidmašīnīšu laišana no balkona, tulpes, rozes un smaidi. Vismaz mans smaids bija platumā no vienas auss līdz otrai!

Nākamajā dienā, protams, atklājās, ka kāda kaut ko ir aizmirsusi pie manis, ar ko es esmu aizmirsusi pacienāt un izklaidēt, bet kāda viešņa nejauši promejot samainījusi savu ādas jaciņu pret manējo. Tā kā sarunāts tika arī drīzumā iet kopā ballēties, vismaz zināšu, ko noteikti vilkt mugurā!

Bija tikai divas bēdas:

- ballītes ierosinātāja Daiga dienu pirms pasākuma man piezvanīja un paziņoja, ka nebūs. Gripa.

- mana apakšējā kaimiņiene joprojām nav pieskaiāma, toties ir iedzinusi man trokšņparanoju (pagājušogad manas un R. dzimšanas dienas laikā viņa izsauca policiju), tā nu vakara beigu daļā mēs mūziku nevis klausijāmies, bet mēģinājām saklausīt. Tādēļ neuzaicināju vēl pāris jaunkundzes, kuras es būtu vēlējusies redzēt.

Bet gala beigās visas mēs bijām priecīgas un apmierinātas ar vakaru, aha!

Tagad gan man ir piezagusies saaukstēšanās, kas progresē ar katru dienu (bet šovakar uz teātri taisos vilkties kaut pusdzīva, jānopēr tikai kaut kas pret klepu, lai mani par trokšņošanu neizsviež ārā - un liels salvešu daudzums tekošā deguna savaldīšanai).

Vēl vakar, pēc stundas cīniņa ar ryanair, iegādājos biļetes uz Briseli (kur tiši tad būs izstāde par Kārtera atklātajām Tutanhamona kapenēm, jēee!, kādreiz gribēju kļūt par ēģiptes arheoloģi visu šito faraonu dēļ) un pirmoreiz mūžā iepirkos internetā (lidmašīnu biļetes neskaitās)!!! Beidzot būs man visādas smukas krāsiņas, ko zieķēt uz meiteņu sejām!

Tā nu jūtos priekšzīmīga, joprojām kārtīgā mājā, godprātīgi saskaitījusies, ēdu maz, bet šķidrumu lietoju neprātīgi daudz,lasu, pildu mājasdarbus un laistu (nokaltušos un pusdzīvos) istabas augus.

Sapņoju par krāsām un tālām zemēm, caur logu sildos pavasara saulē un priecājos par dzīvi. Žēl, ka tā nav biežāk.

Smukas lūpas, vai ne? Mmmm!