09 marts, 2011

Optimistiska ziņa! Vai tā var būt? Jā!


Aizvakar smaidīju visu dienu!

Otrdien pie manis notika meiteņu ballīte par godu 8.martam (kaut gan mani nesajūsmina šis datums).
Mana best friend Daiga, kura ik pa laikam pie manis ciemojas, ierosināja satikties šinī datumā. Iespējams, uzaicināt arī Jūliju. Varbūt vēl kādu manu draudzeni. Es ar sajūsmu piekritu un piezvanīju četrām savām draudzenēm. Viena no viņām ierosināja taisīt suši ballīti - un, voila - mums bija datums, tēma un 7 meitenes - ballētājas!
Pats sāpīgākais bija sakārtot māju (un es esmu bardaka karaliene ar histēristu uzglabāšanas vietas un mēbeļu trūkumu), jo darīt visu pārējo - sagatavot apēdamā krājumus - pieteicās Karlīna.
Vieses man diemžēl bija jāved pa pēc suņu kakām smirdošajām takām (gandrīz vai dzeja sanāca, vismaz atskaņas ir!), sušī bija lielisks un DAUDZ, interesantas sarunas, mazliet vīna, mazliet šampanieša, tēja un bezē cepumi, cik-rīga-ir-maza atklājumi, mūzika, papīra lidmašīnīšu laišana no balkona, tulpes, rozes un smaidi. Vismaz mans smaids bija platumā no vienas auss līdz otrai!
Nākamajā dienā, protams, atklājās, ka kāda kaut ko ir aizmirsusi pie manis, ar ko es esmu aizmirsusi pacienāt un izklaidēt, bet kāda viešņa nejauši promejot samainījusi savu ādas jaciņu pret manējo. Tā kā sarunāts tika arī drīzumā iet kopā ballēties, vismaz zināšu, ko noteikti vilkt mugurā!

Bija tikai divas bēdas:

- ballītes ierosinātāja Daiga dienu pirms pasākuma man piezvanīja un paziņoja, ka nebūs. Gripa.
- mana apakšējā kaimiņiene joprojām nav pieskaiāma, toties ir iedzinusi man trokšņparanoju (pagājušogad manas un R. dzimšanas dienas laikā viņa izsauca policiju), tā nu vakara beigu daļā mēs mūziku nevis klausijāmies, bet mēģinājām saklausīt. Tādēļ neuzaicināju vēl pāris jaunkundzes, kuras es būtu vēlējusies redzēt.
Bet gala beigās visas mēs bijām priecīgas un apmierinātas ar vakaru, aha!

Tagad gan man ir piezagusies saaukstēšanās, kas progresē ar katru dienu (bet šovakar uz teātri taisos vilkties kaut pusdzīva, jānopēr tikai kaut kas pret klepu, lai mani par trokšņošanu neizsviež ārā - un liels salvešu daudzums tekošā deguna savaldīšanai).
Vēl vakar, pēc stundas cīniņa ar ryanair, iegādājos biļetes uz Briseli (kur tiši tad būs izstāde par Kārtera atklātajām Tutanhamona kapenēm, jēee!, kādreiz gribēju kļūt par ēģiptes arheoloģi visu šito faraonu dēļ) un pirmoreiz mūžā iepirkos internetā (lidmašīnu biļetes neskaitās)!!! Beidzot būs man visādas smukas krāsiņas, ko zieķēt uz meiteņu sejām!
Tā nu jūtos priekšzīmīga, joprojām kārtīgā mājā, godprātīgi saskaitījusies, ēdu maz, bet šķidrumu lietoju neprātīgi daudz,lasu, pildu mājasdarbus un laistu (nokaltušos un pusdzīvos) istabas augus.

Sapņoju par krāsām un tālām zemēm, caur logu sildos pavasara saulē un priecājos par dzīvi. Žēl, ka tā nav biežāk.

Smukas lūpas, vai ne? Mmmm!

Nav komentāru: