Manas balsis galvā šobrīd nesaka neko. Pirms nedēļas toties viņas izmēdija rāciju tik skaļi, ka nebija iespējams pagulēt.
Esmu laimīgi atgriezusies no Briseles, atgriezusies no otrā pasaules kara (šeit noteikti kaut kas bija jāraksta ar lielajiem burtiem, vai ne?), aizgājusi no drauga un lēnām sāku atcerēties, kā jālieto dators.
Vakar pārsmējos (gandrīz līdz vārtīšanās pa zemi stadijai), lasot svešu testamentu. Man šķiet, smiešanās par testamentu varētu būt viens no septiņiem nāves grēkiem.
Šito atbalstu 100%, pati esmu par līdzīgām lietām te cepusies. Pie tam lasot atkal sasmējos pa zemi vārtāmā kondīcijā. Tā kā manī kopā ar pilsētas ritmu atgriežas iedzimtais drūmums, novērtēju katru smiekla molekulu galvā/acīs/sirdī.
Augšā bilde no jau minētā Otrā pasaules kara (lielais burts te tiešām viens ir), kur katru dienu smērēju līdz pat 200 vīriešiem ar putekļiem un asinīm, salu, cepos saulē, ieguvu ļoooti dīvainu formu un pāreju iedegumu, iepazinos ar kaudzīti lielisku cilvēku, izpeldējos negaisa laika jūrā (visas filmēšanas grupas priekšā, seksī peksī), saaukstējos, izsmējos, mazliet papīpoju, mazliet izkāmēju (tagad neveiksmīgi cenšos uzbaroties atpakaļ), pieradu pie sprādzieniem un šāvieniem, nolamāju dažus memmīšus un nepadarīju traku Ilonu.
I want more (t.i., filmēšanas ir tādas padarīšanas, ka, ja Tev iepatīkas, tad uz mūžu)!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru