Šodien nopirku zāģi! Cerams, ka to nepiemeklēs triecienurbja liktenis.
Bet zāģis ir vienkāršs metāla gabals, nevis sarežģits mehānisms ar kustīgām daļām, tādēļ ir drošībā. Nosacītā, protams.
Kad vairs nav jāappuišo puisis, var appuišot (piedošanu, apmājot) mājas. Tā nu šodien savilku midziņā visu nepieciešamo pāris plauktu uzurbšanai un uzsmukošanai. Un vēl visādi darbi padomā...
Šovakar mēģināšu zāģēt - nē, ne vīrieti (tas jau sazāģēts), ne zaru, uz kura sēžu (to dara pašam nemanāmi, tātad to nevar plānot), bet gan dēļus, kas rīt taps par plauktiņiem. Mēģināšu zāģēt tāpēc, ka pa ceļam uz būvmateriālu veikalu pazaudēju visu savu spēku.
Jāriteņo biežāk, sliņķe tāda!
Patiesībā ta jau riteņot nebūtu tik traki, bet velosipēdu pēc tam uzstiept 4. stāvā - tas nav joks! Un vēl jau sanāca šodien staigāt pa pilsētu daudzumdaudz un tukšā dūšā, līdz jau metās melns gar acīm un plecs bija līdz zemei (jo viņš turēja somu ar otām, kosmētiku no grima kursu nodarbības, biezu grāmatu lasīšanai tramvajā, 1001 sievietei ABSOLŪTI NEPIECIEŠAMU sīkumu, kas kopā sver 4kg + mans draugs čuguna kronšteins. Vienkārši tāpat).
Fūf, tagad jūs VISU par mani ziniet.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru