Visi amerikāņu blogeri šodien neblogo par godu Japānas nepatikšanām. Man šīs nepatikšanas arī ļoti skumdina un satrauc, bet par amerikāņu blogeriem man šodien nospļauties. Diez vai kāds japānis viņiem prasīja šodien paklusēt.
Tad nu par tām dusmām.
Vispirms biju dusmīga par Mazā Arkādijas parka domājamo likteni (aizbūvēt ciet pavisam un neglābjami) - īpaši, jo mans draugs dzīvo tam blakus - patiesībā tieši pa vidu starp Lielo un Mazo Arkādijas parku - 20 soļi uz vienu vai otru pusi.
Daži turienes iedzīvotāji aktīvi sāka darboties, lai to nepieļautu (šeku reku izveidotā mājaslapa par parku un ko vari darīt, lai palīdzētu arī Tu), kā rezultātā vakar uz parku atbrauca Rīgas mērs Nils un, par laimi, ir liela cerība, ka parks paliks parks un pat pēc pāris gadiem tiks sakopts. Labāk vēlāk nekā nekad, tagad tik jāizdrukā sabiedriskās apspriešanas anketas un jāiedod izpildīt visiem, ko varu pierunāt. Tā ir mūsu daļa, kas jāizpilda, lai Nils var izpildīt savējo.
Nu lūk, un pirms šī pasākuma parka mājaslapā bija šāds teksts "jo vairāk Jūsu būs, jo skaidrāk Nilam būs redzams, ka Jums nav vienalga". Diemžēl pati netiku (mācības), bet draugs gan. Trešdien pēc mazas stīvēšanās viņš piekrita aiziet. Bet, kad nākamajā dienā prasīju, vai Nils ir foršs, izrādijās, ka VIŅŠ (draugs, es domāju) NEBIJA AIZGĀJIS, JO NEREDZOT TAM JĒGU!!!
Mani satrieca šī drausmīgā sociālā bezatbildība + solījuma neturēšana.
Es piedraudēju, ka par to pastāstīšu visiem viņa draugiem, kas cīnijās par to parku, lai viņi uzskata, ka viņš vairs nav no Pārdaugavas (kas viņa acīs ir superduperkruta un līdz ar to arī viņš ir krutāks par, piemēram, mani, jo es esmu no "pareizās-nepareizās" Daugavas puses), jo vairs nav tās cienīgs . To es tomēr nedarīšu, bet tikai tādēļ, lai mani nenotur par histērisku maitu. Jo patiesībā reizēm tiešām esmu histēriska, maita arīdzan un principiāla vēl piedevām.
Tā nu jau trešo dienu zvēroju dusmās un vienlaicīgi cīnos ar skujām un vilšanos šinī cilvēkā. Nav ne pārāk patīkami, ne viegli.
Viņam vajadzētu kārtīgu atbildības mācīšanu - gan atbildību pret sevi, saviem tuvajiem cilvēkiem un arī pārējo sabiedrību, atbildību pret naudu, lietām un VIDI!!! Un vēl labu manieru kursus. Ļoti stingrus.
+ vēl mani skumdina un dusmina "maita krieva" un viņai līdzīgie, kas neciena Latviju, latviešus, valodu un nezina patieso šejienes vēsturi, jāatzīst, ka krieviem vispār patīk sļaudīties, gan ar semočku čaulītēm, gan uz latviešiem, es arī savas tautības dēļ esmu dabūjusi spļāvienus un lamas no vienas "ja že zģes raģilas";
+ valsts darbinieku un arī daudzu "man-ir-nauda-nu-es-valdu" bezatbildība (jā, mani laikam ļoti kaitina bezatbildība), egoisms, alkatība, raustkāre, kas redzama ik uz soļa. Sapņoju kļūt par Latvijas karalieni un visiem džekiem piešķirt algas 180Ls mēnesī, atņemt kompensācijas par dzīvokļiem un Šleseru iemest cietumā uz mūžu. Kaut gan mani sajūsmina arī ideja viņu pārdot uz ārzemēm. Ideālā gadījumā - uz kādu Sibīrijas nostūri, kur viņš varētu pilnā apmērā iepazīties ar kādreiz izsūtīto latviešu dzīvesveidu - ar salu, badu, nepietiekošu apģērbu, vājprātīgi smagu darbu un nepārtrauktiem pazemojumiem - un bez iespējas atgriezties - un arī bez iespējas atkal sākt kaut ko muhļīt.
Tā nu es esmu veiksmīgi atpakaļ uz drūmās nots,
lai dzīvo,
urā.
"Anna Karēņina" Nac. teātrī nav forša. Garlaicīga, nedzīva un stīva.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru