Statistika 2011

Šorīt pamodos totālā negarastāvoklī, acis knapi atlīmēju, nelaimīga kā pilns lietusmākonis. Aizbraucu uz lielo muzeju, izstaigāju, atvadījos no savas ģimenes (jo daži man tur ir ģimene, daži - tik mīļi kā ģimene un par dažiem dzirdēts tik daudz, ka jau kļuvuši par ģimeni) - jo muzeju taisa uz 2 gadiem ciet. Remontēs. Tas, ka būs atkal skaists un vesels muzejs, labi. Tas, ka neredzēšu savējos - bēdīgi. Jo viņi mani iedvesmo, liek domāt, just vēl vairāk, liek terpentīnam manās asinīs ritēt straujāk.

Un te statistika (noteikti, ka nepilna, kā vienmēr, neko neatceros):

Gulēju graudos: 1x. Virs 5m bieza graudu slāņa. Jocīga sajūta - it kā ir pamats, dzīvības esence - bet patiesībā 5 metri tukšuma zem tevis.

Izšķīros: apmēram divreiz un vēl mazliet. Abas reizes veiksmīgi (viena no šīm divām reizēm sastāv no divām pusreizēm – vienas 95%izdevušās šķiršanās no īstām attiecībām un vienas „it kā” šķiršanās no pusattiecībām. Un vēl vienas totally weird šķiršanās, kuru būtu ļoti grūti izskaidrot. Un, gala beigās, vienas "tās īstās".).

Laimīgas mīlestības: 0gb

Nelaimīgas mīlestības: 1gb

Nelaimīgas beigas: 1gb (bet tur, kur normāls cilvēks tās uztvertu par laimīgām)

Laimīgas beigas: 1gb (bet tur, kur normāls cilvēks tās uztvertu par nelaimīgām)

Sapņi: 9 999 999 999 999gb

Pabeigtās grima skolas: 2gb

Iesāktās frizierskolas: 1gb

Pazaudētās ķemmes: 3gb

Aizmirstās lietas: 1000000000000gb

Dusmas par Latvijas politiskajos laukos notiekošo: ļoooooti daudz un smacējošas

"Ievilktie" blogi: 1gb (jā, man ar diviem nepietiek)

Savainojumi: ~20gb (paši jocīgākie no tiem - tulznas no zīmuļu asināšanas)

Bumbu trauksmes: 1gb

Bumbu eksplozijas: ~500gb

Gleznošana: ir (bet bišķi, nākamgad vajag vairāk)

Lielās filmas: 1 un 1/30daļa

„Lielie” seriāli: 4/60 no viena.

Kārtība mājās: aizvien biežāk

Noskatītās romantiskās filmas: 1000 (nu varbūt mazliet pārspīlēju)

No tām labas: ~10gb

Raudieni romantisko filmu laikā: 2000gb

Noskatītās labas filmas: 15 (10 labās romantiskās ieskaitītas) (un laikam atkal nedaudz pārspīlēju, gan jau bija vēl...kāda)

Sarīkotās ballītes: 2gb

Izrautie sirmie mati: 5gb

Jaunās grumbas: 2gb, toties garas un pašā pieres vidū

Nolasītās lekcijas: 108 (7 par modes un grima vēsturi, 1 - par (to daudzkārt ar sliktiem vārdiem pieminēto) bodīārtu, 1 santehniķim par atkritumu šķirošanu un, ka mums jādara kaut mazākie sīkumiņi, lai pasaule kļūtu labāka, 99 - tētim, lai netaisās mirt)

Gulēšana tramvajā: atgriezusies ar jaunu spēku

Ceļojumi uz civilizētām valstīm: 2 (un 1 uz Krieviju)

Iegūtie kausi: 1gb
Pazaudētie nervi: nu tā, pieklājīgi
Pazaudētie kilogrami:4
Uzbarotie kilogrami: 5 (pie tā īpaši piestrādāts tiek šobrīd)
Vēlme nēsāt mežģīnes: jā, beidzot!
Bērnu patikšana: mulsinoši palielinās ar katru dienu
Brīnišķīgi cilvēki apkārt: aizvien vairāk
Pumpas: arī aizvien vairāk, diemžēl
Iekšējā harmonija: nāk uz palikšanu
Prāts: ....sāk parādīties
Neprāts: 1gb
Laime: vairāk, nekā parasti
Skumjas: mazāk, nekā parasti, bet šobrīd aktīvi uzlido
Izrunātie meli: šķiet, ka 0
Pateiktā patiesība: visa, kas man ir.


Lai gaisma ar mums, lai mīlestība, lai miers.

Prļļļ...

Man ir smagi (gada beigu, bet varbūt vienkārši, ar datumiem nesaistīti) melnie. Negribas nekur iet, ķemmēties, mazgāties, ģērbties, satikt cilvēkus (arī tos foršos un mīļos), socializēties. Gribas - ieritināties gultā uz mūžīgiem laikiem, truli blenzt zilā ekrānā un pīpot.
+ vecā draudzene vientulība klāt, gluži vai visi sapārojušies, bet man sirsniņa tukša. Pie tam apkārt neredzās neviens, kurš tur varētu iekrist un tad vecās, jau izsāpētās sāpes ceļas augšā un cenšas mani izklaidēt. Neveiksmīgi, protams.

Bet vismaz viena maza jautrība: vakar pirku vīnu (jo gāju uz kinošņiku ballīti, es vismaz cenšos socializēties - un tur bija bariņš burvīgu cilvēku), tā sapriecājos par to, ka man paprasīja dokumentus, ka gandrīz aizmirsu samaksāt. Un otra jautrība - ballītē satiku manas mīļās priekšnieces Ziemassvētku dāvanu pašai sev: rotaļu cūku, kura nepārtraukti smejas. Arī nopietnu sarunu laikā un tad skumjas vairs nešķiet tik pelēkas un biezas.

Gada statistika būs. Šodien vai rīt. Tagad jādodas darbos (lai arī saritināšanās gultā un necelšanās vismaz līdz vasarai šķiet tiiiik vilinoša...)

Nav ko ņemties.

Šodien darbā nolēmu nomazgāt tāfeli ar speciālo līdzekli. Tāfele kļuva netīrāka, nosmērējās arī galds, uz kura tā atstutēta, gandrīz nosmaku no speciālā tīrīšanas līdzekļa smakas un bezmaz uzgāzu to tāfeli sev uz galda. Morāle? Pārāk liela cītība nav veselīga(to apstiprina arī tas, ka pēc sava dzīvokļa ārdurvju vairākkārtējas mazgāšanas tās ir sākušas rūsēt).

!

Izrādās, sestdien Ziemassvētki. Ups, gandrīz būtu palaidusi garām.

Tēja ar medu, ballīte, ballīte un atkal tēja.

Vīīī!
Šonedēļ staigāju saaukstējusies, tas ir, gāju uz darbu un izklaidēm, bet ne uz skolu. Kā arī dzeru nejēgā daudz zāļu tējas ar medu.
Kā redzams, esmu pārdzīvojusi Otello vienā gabalā. Labi, ka tā.
Un es esmu ielūgta uz vienu man ļooooti svarīgu ballīti, jē!!!

Tātad, par ballītēm:
Piektdien bija manas pamatskolas klases salidojums, kur ieradās tie paši cilvēki, kas parasti, vēl daži un pats galvenais - mūsu brīnišķīgā, lieliskā, sirsnīgā audzinātāja (un pats labākais - ar oranžām matu šķipsnām, kas ir gana netradicionāli (ex)"latviešu valodas un literatūras skolotājai" un tieši tāpēc vēl lieliskāk). Viens no tiem dažiem diezgan pamatīgi piedzērās un atvadoties meitenēm skūpstīja rokas. Man nemaz nemēģināja, varbūt uzpeldēja daži pārpalikušie vīrišķie operatora fluīdi. Sarokojāmies un miers. Pēc tam dzirdēju no viena cita mūsējā, ka pēcāk Studentu klubā roku skūpstītājs (lāga puisis, bet viņam noteikti neiet viegli, jo visi slepus zem galda par viņu iesmej) esot bijis piedzēries jau tā, ka līdz zemei. Skumji.

Toties vakars bija lielisks, ar foršajiem klasesbiedriem un Laimdotu 4 stundas paskrēja nemanot, pēc tam vēl divas un tad - vēl divas. Mans plāns bija parādīties tikai uz pāris stundām, sargājot savu veselību, bet, protams, mājās biju trijos. Naktī. Sākām 6os. Vakarā gan. Jo tā bija mākslas skola ar skolotājiem - personībām un nestandarta bērniem, no kuriem nūģi nemaz īsti nevar sanākt.
Pateicoties šai skolai esmu tas, kas tagad esmu, jo ja būtu turpinājusi mācīties Rīgas Franču licejā, kur nolauzu 7 gadus (oui, j'ai compris francais un peau) un kur nūģi bija gandrīz pilnīgi visi un noteikti tādi ir joprojām, man tas būtu beidzies trakonamā. Jo (atļaujos uzskatīt, ka man tādas piemīt) nestandarta smadzenes standarta smadzeņu katlā gluži vienkārši no apkārtesošā spiediena uzsprāgst.

Vakar vakarā toties bija paredzēta mana šķiršanās ballīte, kura jau ir tikusi pieminēta un plānota vismaz kopš februāra. (bija 3 posmi: apgriezt matus, izšķirties, nosvinēt to ar šķiršanās ballīti) Izšķīros jūnijā un, tā kā reizēm esmu tiešām lēna, sanāca, ka ballīte ir par godu šķiršanās pusgada jubilejai. Jāatzīst, laikam esmu diezgan oriģināla, jo neviens, kas par to uzzināja, ne par ko tamlīdzīgu pirms tam dzirdējis nebija. Plānots bija lielāks pasākums, kas sākas piecos pēcpusdienā un ap 11tiem jau nomierinājies (jo man ir traka kaimiņiene ar vājiem nerviem un policijas telefonu lieliem burtiem uzrakstītu pār savu telefona aparātu), bet tā kā vairāk kā pusei ielūgto bija darbs/vīramātes dzimšanas diena/vīra darba ballīte/viņas vispār neatbildēja uz ielūgumu/u.c. un pat tām, kas varēja ierasties, arī bija darbi līdz vakaram, ballīte kļuva par mierīgu minipasēdēšanu un tā nopietni sākās tikai ap desmitiem (kad vienīgā viešņa, kas ieradās piecos, jau bija paspējusi nolūzt manā dīvānā). Bet bija ieradušās tuvākās no tuvajām un foršākās no foršajām un vakars izvērtās lielisks - ar (mežonīgi daudz) suši, šampanieti, smiekliem, meiteņu sarunām smagā formā, mīļumu un prieku, prieku, prieku!

Un par nākamo pasākumu ir skaidrs, ka būs - lai tiek arī tās, kas netika, (atkal) pa mierīgo (nu neesmu es party animal - un nekad nebūšu, jedritvaikociņ, visiem takš tādiem nav jābūt!!!), ar tēju un kūkām un veseliem kaimiņienes nerviem! Un jau zinu dreskodu (kaut nu es to arī atcerētos...)!!!
Paldies par uzmanību, dodos taisīt tēju ar medu. Bet bez kūkām.

Hm.

Updeits par iepriekšējo ierakstu: ļāvos pierunāties un ar iepriekšminēto puisi svētdien eju uz teātri, mēģināšu pārvarēt bailes. Gan jau būs ok. Tikai izrāde tāda mazliet tematiska: Otello.

Pagājušā nedēļa bija peļņas nedēļa, šī - kultūras. Tikko atgriezos no baleta "Riekstkodis", pirms tam biju uz kino (nu labi, Tintina piedzīvojumi varbūt nav superduperkulturāli, taču es esmu tā devoted fan un smaidīju pusfilmu) un rīt, cerams, paspēšu uz izstādes atklāšanu. Un svētdien vēl viens kultūrvēsturiski nozīmīgs gājiens plānā. Līdzvaram - šodien nopirku želejas ieliknīšus, ko iebāzt krūšturī, jo pirmo reizi mūžā man ir izdevies nopirkt pupu mizas, kuras man par lielu.

Pensionāra ailīte: šodien ar draudzeni kopēji šausminājāmies par cilvēku stulbumu/lasītnepratni/nekaunību, kad lielveikala pārtikas nodaļas ātrās kases (līdz 3 pirkumiem) rindā stāv cilvēki ar līdz augšai piekrautiem groziņiem. WTF? Cieņas pret citiem nekādas.

Un otrs - jaunajos tramvajos biļetes var nopirkt biļešu automātos. Priekšā viss uzrakstīts, izlasi un spied pareizās podziņas, elementāri. Sev saprotamu valodu arī var izvēlēties, nekādas diskriminācijas. Bet cilvēki stāv un neko nesaprot, līdz ir iesaistījies pustramvajs un pēc 6 pieturām viena biļete laimīgi ir nopirkta. Un tad nāk nākamais tāds pats. un izskatās, ka viņi pat lepojas ar to, ka ir tādi...(cenzēts, aizstāts ar vārdu"lasītnepratēji"). Un ja tie būtu tikai pensionāri, kuriem ar mūsdienu tehnikām saprašana grūtāka, tad es neko neteiktu. Bet nē, visi, visos vecumos un arī ar augstākajām izglītībām.


Pikts arlabunakti.

Ja mani nogalinās, jūs zināsiet, kas.

Manai draudzenei ir uzradies pielūdzējs. Nu patiesībā viņi ir pazīstami jau ļoti sen, taču beidzot viņam ir atvērušās acis, cik viņa ir lieliska. Puisis, cik man nācies ar viņu saskarties, ir trīsreiz izklaidīgāks par mani, absolūti nesaprotams, bet kopumā šķiet jauks. Labojums - šķita. Jo ir sākušās atrakcijas ar viņu, mani un draudzenes dzīvokļa rezerves atslēgām.
Kādreiz tās atradās pie manis, jo viņas prombūtnēs es baroju kaķi, laistīju istabaugus un tamlīdzīgi.
Tad augstākminētais puisis ievācās viņai kaimiņos, savukārt es aizbraucu uz filmēšanu. Uz mēnesi. Tā nu ļoti loģiski atslēgas nonāca pie šī puiša. Viss bija skaisti un mierīgi līdz nesenam brīdim, kad:
1) šim puisim atvērās acis uz to, cik lieliska ir Karlīna (mana draudzene, par kuru ir šis stāsts),
2) atslēgas nonāca pie manis.

Atslēgas nonāca pie manis, jo es diezgan bieži mēdzu ciemoties pie Karlīnas un reizēm mēs aizrunājamies tik ilgi, ka man tur jāpaliek pa nakti, savukārt draudzene dienas gaitās dodas agri, taču es drīkstu gulēt krietni ilgāk. Tā nu vienā šādā reizē šonedēļ nolēmām, ka rezerves atslēgas vismaz šobrīd būtu noderīgākas pie manis (jo kaķis ir laukos un Karlīna pagaidām neceļo nekur tik tālu, kas būtu nāvējoši neaplaistītiem istabaugiem).
Pie tam jau minētajam puisim ir nepatīkams ieradums izmantot augstākminētās atslēgas visnegaidītākajos brīžos un reizēm, kad saimniece nav mājās, pārlaist nakti viņas gultā. Izklausās tā...jocīgi, vai ne? Principā gultas īpašniecei kā cilvēkam ar ļoti veselīgu uztveri pa lielam pret to nav iebildumu, tikai viens - liels - kaimiņš neņem līdzi savu gultasveļu un tādēļ katrreiz pēc šādām atrakcijām tā ir jāmaina. Mazliet apgrūtinoši un izklausās aizvien aizdomīgāk, if I may say.

Tātad, atslēgas pagaidām nonāca pie manis - bet ar domu, ka jāuztaisa vēl viens komplekts. Karlīna aizgāja darbos, es devos savos darbos. Miers un mīlestība, kad varēšu, atdošu atpakaļ puisim.
Un tad viņš sāka sūtīt man īsziņas ar jautājumiem, kad viņš var dabūt SAVAS atslēgas atpakaļ. Pēc iespējas drīzāk. Vēlams - momentā. Man tas sāka šķist pārāk aizdomīgi un slimīgi, tāpēc nemetos viņam tās atdot, bet pēc trešās histēriskās īsziņas konsultējos ar pasākuma vaininieci. Viņa saskaitās un sadeva puisim pa čaiņiku (manas priekšnieces izteiciens), lai beidz mani terorizēt. Šķita, ka būs iestājies miers.
Bet tad tas turpinājās ar telefona zvanu, kura saturs bija tieši tāds pats - atslēgas - un ātri. Tomēr vismaz sarunu sāka ar atvainošanos.
Taču nu jau es esmu ne pa jokam sakaitināta, kā arī man ir radies priekšstats, ka puisis ir nopietni slims ar galvu, ar 99.9% iespējamību, ka stalkero Karlīnu un mani noslepkavos, jo nākamajā telefona sarunā es atteikšos viņu satikt un tās #@$*ing sasodītās atslēgas atdot, bet viņš iedomāsies, ka es speciāli bremzēju viņu divu lielo, neprātīgo mīlu (kuras tur nav, varbūt vēl nav, bet varbūt nekad arī nebūs), kas ir nepiedodami un sodāmi. Gara acīm jau esmu redzējusi kā izklaidīgais, mierīgais puisis pārvēršas asinskārā maniakā un esmu vieglā panikā.

Tātad, ja mani nogalina tuvākajā laikā, pārlasiet šo stāstu un prasiet Karlīnai, kā sauc galveno aizdomās turamo;
vai, ja mani nogalina un pazūd šis ieraksts (jo varbūt puisis ar arī datorģēnijs, who knows), atcerieties to un prasiet Karlīnai, kā sauc aizdomās turamo. Karlīnu, jādomā, viņš nenogalinās.

Un vispār man tagad būtu jāgatavojas manai pirmajai lekcijai kā pasniedzējai - kas ir rīt. Tāpēc turiet īkšķus, bet es dodos ierakties informācijā.