Man ir smagi (gada beigu, bet varbūt vienkārši, ar datumiem nesaistīti) melnie. Negribas nekur iet, ķemmēties, mazgāties, ģērbties, satikt cilvēkus (arī tos foršos un mīļos), socializēties. Gribas - ieritināties gultā uz mūžīgiem laikiem, truli blenzt zilā ekrānā un pīpot.
+ vecā draudzene vientulība klāt, gluži vai visi sapārojušies, bet man sirsniņa tukša. Pie tam apkārt neredzās neviens, kurš tur varētu iekrist un tad vecās, jau izsāpētās sāpes ceļas augšā un cenšas mani izklaidēt. Neveiksmīgi, protams.
Bet vismaz viena maza jautrība: vakar pirku vīnu (jo gāju uz kinošņiku ballīti, es vismaz cenšos socializēties - un tur bija bariņš burvīgu cilvēku), tā sapriecājos par to, ka man paprasīja dokumentus, ka gandrīz aizmirsu samaksāt. Un otra jautrība - ballītē satiku manas mīļās priekšnieces Ziemassvētku dāvanu pašai sev: rotaļu cūku, kura nepārtraukti smejas. Arī nopietnu sarunu laikā un tad skumjas vairs nešķiet tik pelēkas un biezas.
Gada statistika būs. Šodien vai rīt. Tagad jādodas darbos (lai arī saritināšanās gultā un necelšanās vismaz līdz vasarai šķiet tiiiik vilinoša...)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru