Ieraksts man pašai - atgādinājumam.

Atceries, Stīna, Tu reiz tepat rakstīji par labo un ļauno pasauli, par to cīņu.
Atceries, ir bijuši brīži, kad tam tici un brīži, kad tomēr galīgi nē.
Atceries domu par enerģiju plūsmām, savstarpēji noslēgtiem līgumiem, manipulācijām un matricēm?
Atceries, ka vakar rastīji, kā aizmigi autobusā?
Un Tu zini, ka aizmigi tur pēc kāda konkrēta apciemojuma? Un zini arī to, ka naktī Tevi piemeklēja bezmiegs, slikta dūša un šodien visu dienu staigā tik jocīga, ka pat uz skolu nevari aizvilkties. Un pēc tās mājas apciemojuma tā ir bijis arī iepriekš, tieši, tieši, TIEŠI tāpat.

Tad: 1) neej vairs ciemos uz turieni!
2) kad nākamreiz šaubies par visām šīm lietām, izlasi šo ierakstu!!!

Bilde augšā - Staprāns, protams.

Life in Džugla

Šodien nolūzu 21.autobusā. Trīsreiz. Katru reizi pamodos no tā, ka atsitu galvu pret stiklu.
Nepatīkami.

Pamodusies izkāpu savā rajonā - Džuglā - un iegāju veikalā pēc piena. Rindā pie kases man priekšā stāvēja vīrs, kura pirkums bija mazā, plakanā (~250ml?) vodkas pudelīte un Chesterfield paciņa. Bet tas nebija galvenais. GALVENAIS bija tas, ka (īsajā) rindā stāvot, viņš lasīja pabiezu daiļliteratūras grāmatu krievu valodā.
Aiz manis vīrietis pirka 2x1,5 litrīgās Kautkāda Light alus pudeles. Es ar savu pienu jutos...neiederīga.

Tingle effect

Mani priecē pašas iekšējie pretstati.
Piemēram, vakar devos taisīt kārtējo bodīārtu (jā, te drīkst par mani pasmieties), pilna soma ar gliteriem, šmiteriem, arī sejas krāsiņām un tā - totāls cacisms. Bet tanī pašā somā, blakus smukumdzelžiem arī filozofijas grāmata (kuru -plānu gan - lasu jau pāris mēnešus - jo reizēm viens teikums jāpārlasa trīsreiz, lai manas nefilozofiskās smadzenes to spētu sagremot (un arī ne vienmēr)), ko palasīt tramvajā.

Un atkal pretstatam - pēdējā laikā esmu gandrīz vai pilnīgi atmetusi labu filmu skatīšanos (šībrīža Baltijas pērles filmutrakums neskaitās), pievēršos tikai muļķīgām romantiskām komēdijām (vai vēl sliktāk - jau kādu 3. reizi skatos visas "Krēslas" sērijas filmas pēc kārtas, šausmas), kuru laikā bimboju kā 6 mazi, sentimentāli eži, kopā ņemti.
Tomēr ar milzu baudu apmeklēju muzejus, piemēram 5dien biju lielajā muzejā (VMM) uz izstādes atklāšanu un vienkārši nespēju atturēties iziet cauri visam otrajam stāvam un izgaršot katru bildi, triepienu, gaismēnu.

Vakar biju Ellas klubā (Dstyle). Interjera knifi forši, bet šis konkrētais un klubi vispār nav man. Un no strādāšanas (gliteri, šmiteri, nekādas pornogrāfijas, nepārprotiet) bezgaisā gandrīz filma pārtrūka.

Un mazliet jautrībai:
Šodien nolēmu izmēģināt kādu no Pēterburgā vinnētajiem solārija krēmiem (kaudze ar paraudziņiem un pāris lielās bondzeles). Izvēlējos vienu, uzziedu, bet liekot uz sejas, pamanījos trāpīt sev arī acī. Tā sāka svilināt, ka man jau šķita, ka turpmāk staigāšu ar vienu aci aiz pirātu apsēja. Skalojot to, sāka svilt arī seja.
Kad biju tikusi galā ar visām svilināšanām, tomēr aizgāju pacepties. Pēc minūtes atkal viss sāka svilt, domāju, ka izrāpošu ārā ar nolobījušos seju un iztecējušu aci.
Pēc (!) tam solārijmeitenei paprasīju, ko nozīmē tas uzraksts "tingle effect" uz paciņas. Izrādās, to nedrīkstot likt uz sejas. A kā normāls, nesolārijapsēsts cilvēks (ar pieklājīgām angļu valodas zināšanām un sapratni, ka vārds "tingle" neizklausās bīstams) var zināt, ka nedrīkst, jo TAS gan uz tās paciņas nebija rakstīts?!?

dveri zakrivajetsa i brjuki prevrešajetsa

Gribas lai kāds samīļo. Bet tas laikam tādēļ, ka lielā skriešana mazliet rimusies.

Pirmdien puspiecos no rīta atgriezos no Sanktpēterburgas. Aizvilkos pat uz skolu 10tos no rīta un izvilku līdz pat kādiem 10tiem vakarā, pa vidu pat noskatoties Viskonti "Nāve Venēcijā" (lēna, ļoti jocīga, taču arī ļoti laba filma) un aizmiegot tikai tās sākumā uz kādām 5 minūtēm. Otrdien uz friziernodarbībām gan nesaņēmos.

Pēterburgā piedalījos (jau iepriekš minētā) bodīārta konkursā. Ieliku tur daudz laika un naudas, pazaudēju pieklājīgu devu nervu.

Vispār jau viss brauciens bija diezgan interesants.
Pirmkārt jau, atcerieties visus tos stereotipus par Krieviju? Tie nav stereotipi. Tā ir tīra, balta patiesība.
Un briesmīgi nesakopta valsts. Ja kādreiz sūkstamies par nekārtību Latvijas ceļmalās, neslaucītām ielām, nolaistām mājām - tas viss ir nieks, salīdzinot ar vareno Krievzemi. Tur izskatās nožēlojami. Pat Pēterburga, karaliskā pilsēta, pārāk bieži  izskatās draņķīgāk kā Maskačka. Un cilvēki  - tērpti tikai un vienīgi bezgaumīgi - redzēji tikai kādus pāris izņēmumus.

Tantes, protams, riebīgas, visu zina, zina kur Tev jāiet, kas jādara, kā jāizturas - un nekautrējas Tev to skaļi un nejaukā tonī izklāstīt.
Toties ir daudzi, kuriem vecmāmiņas ir no Latvijas, pats dzimis Tukumā vai vispār ir no Ventspils. Un tie visi ir forši.
Krievu valodā runājoša latvieša akcents esot "kļova" (foršs).

Ermitāžā gandrīz apraudājos, aplūkojot Matisa "Sarkano istabu". Pēc tam, laikam no pārdzīvojumiem, sāku smakt.

Projāmejot sapratu, ka esmu pazaudējusi garderobes numuriņus - pie tam veselus divus - jakai viens, somai otrs. Tā bija vesela asinīm un sviedriem slacīta epopeja - to visu atgūt. Pats jocīgākais ir tas, ka es zinu, kur es tos numuriņus iebāzu - un kārtīgi to kabatu aiztaisīju, jo ar garderobes numuriņiem nejokojas - un tomēr beigās to tur vairs nebija.

Konkursa rītā man vajadzēja kāpt ārā pa viesnīcas logu un pārvarēt šķēršļu joslu, lai tiktu uz auto. Manu istabas biedreni, kura cerēja pēc manas aiziešanas kādas pāris stundas pabaudīt tv, mieru un dušu, vispār izsvieda no numuriņa - evakuācija. Aizdomas par bumbu.
Gala beigās aizdomīgā soma izrādījās pildīta ar zeķēm un apakšbiksēm, nevis trotilu vai dinamītu, bet evakuācijas faktu un miliču lielo skaitu ap viesnīcu tas nemaina.

Mana bodīārta konkursa pēdējā brīdī atrastā modele, par laimi, bija ar visām lietām savās vietās. Taču ļoti kautrīga arīdzan (izskaidrojums bodīārtam - tu izģērb meiteni/puisi, visbiežāk līdz apakšbiksēm un tad apglezno ar speciālām krāsām).
Pēdējo stundu viņa arī no noguruma un aukstuma trīcēja, es panikoju, jo bija ļoti liela iespēja, ka nepaspēšu pabeigt. par laimi, paspēju visu aizkrāsot, taču nepaspēju salipināt gliterus šmiterus. Beigās pat mērcēju otu konjakā.
Tomēr par spīti tam, gala beigās dabūju 3. vietu ar diplomu un miiiilzu kausu. Taču lai atrastu, kur savu modeli nomazgāt (nebrauks takš ar melnu ģīmi mājās), man nācās pusstundu klejot pa visu izstādes kompleksu (un mazliet klusu latviski lamāties). Beigās dušas atradās, bet tajās bija tikai auksts ūdens. Krievija!
Bet man ir āķis lūpā.

Cilvēks, kas apgāza stereotipus.

Bilde - Staprāns, protams.

Esmu atgriezusies pie bezlaika laika diētas - sakapāti Ķīnas salāti ar papriku, gurķi un sieru. Garšīgi - un, kas ir pats svarīgākais - ātri - pēc gandrīz 11 skolā pavadītām stundām ar minimālu pārtikas klātbūtni tas ir ļooooti nozīmīgi.

Mājāsbraucot redzēju to, kāpēc šodien vispār nācu uz šejieni un spiedu pogu "jauna ziņa".
Tramvajs piebrauc pie tumšas pieturas ("Krusta baznīca", ja gribam būt precīzi). Tur stāv pajauns vīrietis. Nelielais apgaismojums izceļ viņa skūto galvu un lētā paskata ādas jaku. Ar kavēšanos piespiež durvju arvēršanas pogu - secinājums viens - jūtas tik kruts, ka durvīm viņa priekšā, protams, būtu jāatveras pašām.
Iekāpj.
Pirmais pārsteigums - nopīkstina e-talonu. Nu kam negadās, varbūt salietojies.
Atgūst savu tēlu, ar muguru pieslienoties pie štangas (tas tas pats, kas stanga, tikai izklausās foršāk) tieši man pie deguna, lai gan, protams, tramvajā ir daudz brīvu sēdvietu. Lētajā, brūnajā ādā ievilktā mugura šūpojas man acu priekšā ļoti kaitinošā tuvumā un ilgumā. Šaurās, taisnās, tumšās bikses kārnajās kājās ievilktas spīdīgi  melnās kurpēs ar paspiciem, uz augšu vērstiem purngaliem, kuru eksistence kaitina pat vēl vairāk kā viss pārējais.
Tad vīrietis izlemj mainīt savu novietojumu telpā un ar mokām atraujas no štangas. Ievēroju viņa rokā carspīdīgu, liegi čaukstošu plastmasas maisiņu. Nu ja, alkohols, tas vienīgais vēl šinī bildē trūka.

Un tad es ieraudzīju to, kas man lika šo visu aprakstīt šeit: plastmasas maisiņā nebija paslēpta piparu rūgtā pudelīte. Pat ne aliņš. Tur bija ļoti garda paskata A4 lapas izmēra kliņģeris, ko mūsu pretrunīgais varonis, apsēdies brīvā sēdvietā, sāka ļoti rūpīgi ēst.

Talka, piens, dien/višķā maize un muļķības.

Es no laukiem.
Nopietni!

Nu labi, vienkārši šonedēļsnogali ar vienu draudzeni bijām pie otras draudzenes uz kartupeļu (un arī ēšanas) talku. Lai gan šāds pasākums nav pārāk patīkams jau puspiebeigtai mugurai, daudz sāpīgāk bija celties pirms sešiem sestdienas rītā, lai laikā tiktu uz strādāšanu.

Lai gan mēs ar draudzeni bijām lēnākās kartupeļu lasītājas (pieredzes trūkums, es ceru - abām pirmā  nopietnā kartupeļu talka), toties izklaidējām visus pārējos - vispirms, lai nekrīt mati acīs, es apsēju ap galvu savu melno šalli un ap kaklu, lai nesāp - džemperi (tas gan nelīdzēja, šobrīd cītīgi appuņķoju klaviatūru) un sāku izskatīties pēc maharadžas līgavas, pēc tam blondā draudzene apsēja pūkainu šalli ap savu galvu un pieņēma krievu kņazienes tēlu. Tā nu sēlijieši varēja uzjautrināties par jocīgajām rīdziniecēm un rīdzinieki...laikam vienkārši nodomāt, ka tām špidrilkām laikam kaut kas nav kārtībā ar galvu (vārda tiešā nozīmē).

Savus talciniekus Karlīna (kā vienmēr) baroja kā uz kaušanu, tādēļ labi, ka tiku vēl pie citām aktivitātēm apēstā nosvilināšanai. Sestdien pēcpusdienā pirmo reizi mūžā slaucu govi (bet netaisos apgalvot, ka tagad to protu - tā ir vesela māksla, vienkārši vajadzības gadījumā varēšu to izdarīt - ja nu piepēši Rīgā uz ielas satikšu kādu pēc slaukšanas izmisušu govi).

Toties šodien tiku pie maizītes mīcīšanas, kas, jāatzīst, prasa krietnu devu fiziska spēka. Tomēr tā ir brīnumaina sajūta, just, kā Tavās rokās top maize. Un vēl ilgi šodien jutu, ka plaukstas tā viegli ieskābi smaržo pēc mīklas.
To beigās nomāca superlīmes pārklājums pirkstiem, jo pavadu vakaru, ķimerējoties gar savām bodīārta konkursa lietām. Ir divas problēmas - man joprojām nav modeļa. Un ar katru brīdi tas viss šķiet muļķīgāk un muļķīgāk.
Arlabunakti!

P.S. Staprāns augšā.

.

Latvija ir ļoti skaista. Šodien ar ģimeni bijām mazā ceļojumā  - un, lai arī bija grausti un aizauguši lauki, tomēr bija arī tīrumi, koptas sētas un ganāmpulki. Un kas par krāsām!!!

Šobrīd esmu vieglā laika un miega trūkumā. Eju divos kursos, abos jātaisa mājasdarbi, nākamnedēļ ceļojums un bodīārta (hi hi) konkurss, kuram viskautkas jāsagatavo un jātrenējas, šonedēļsnogali vēl jābrauc kartupeļu talkā, vēl skolas prakses darbi...ai, māja bardakā un nav laika sakārtot, pat traukus nomazgāt īsti ne. Jā, jā, zinu, ka kamēr sēžu un drukāju šito, varēju iet un mazgāt/kārtot - bet ja aiziešu, tad iesprūdīšu ar krāmēšanos un neaiziešu laikus gulēt, ja neaiziešu laikus gulēt, rīt būšu nelietojama, ja rīt būšu nelietojama, tad būs slikts treniņš konkursam, ja būs slikts treniņš, konkursā palikšu pēdējā. Morāle - nemazgājiet traukus, mākslinieki!!!
 
Jāatzīst, ka tas bardaks, kas man šobrīd šķiet diezgan šaušalīgs, pirms gada man šķistu kā gandrīz kārtība, taču jaunajai "es" gan tā nešķiet. No vienas puses labi, tas pierāda, ka cilvēku paradumi un pieradumi tiešām var mainīties, no otras puses - šī citādā kārtības saprašana mazliet traumē manu iekšējās (joprojām tik tiešām esošo) harmonijas sajūtu.

Kaut gan perfektā kārtībā es nespētu padzīvot (lai gan nekad nesaki nekad), man tas pat liekas kaitīgi veselībai!

Bilde - mans iecienītais Raimonds Staprāns.