Sekss un lielpilsēta ir mani pārņēmis.

Šodien jutos kā sieviete glezna: dzelteni svārki, izteiksmīgi, tumši violeta, liela šalle ap galvu un pleciem un persiks rokā - uz pelēka lietus un pilsētas fona.
Vispār šodien krāsas un garšas un mazas bodītes, šausmīgi smagas somas, un dāvanas, dāvanas, dāvanas - Karlīna atgriezusies no Beļģijas un atvedusi man 1 000 000 mantu. Burvīga kopābūšana - svētki.

Karlīnas secinājums pēc divu nedēļu kopdzīves ar ļautiņiem no visas Eiropas "60 gadus pēc (2.) Pasaules kara beigām, visas problēmas izraisa vācieši un ebreji". Tā nu Karlīna ir kļuvusi par antisemīti.

Šodien neprātīgi sasmējos (tuvākajā apkārtnē kokim nokrita lapas no manām smieklu šaltīm), kad Karlīna pēc mana piedāvājuma atdāvināt viņai galvaskausu (īstu) ar ieplestām acīm un ārkārtīgu, pārsteigtu  neticību balsī man vaicāja "Bet vai tad pašai Tev viņu nevajag?"
Tiešām nevajag, man jau ir nepieciešamais no cilvēka galvaskausiem gatavoto šķīvīšu, bļodu, bļodiņu, trauciņu ar vāciņiem (atgrieztiem un uzliekamiem paurīšiem) un no liela kauliem grebto karotīšu skaits.
Es gandrīz vārtijos gar zemi no sajūsmas.

Atkal šodien palaidu muti (kas galvā, tas uz mēles), laikam nevajadzēja. Iespējams, aizvainoju, apjucināju vai vienkārši muļķīgi izrunājos. Un otrdien arī.
Jāiegādājas melnais, stingrais skočs un jāaizlīmējas.

Vakar biju vecāku mājās, kad bija lielais pūtiens. Sekas - caur (aizvērtu) logu satecējusi peļķe guļamistabā, pa visām tuvākajām mājām nolauzti kādi 5-6 koki, mūsu sētā izgāzti 3 ar visām saknēm un tik daudz zaru, ka kopā salasās ceturtais koks. Bēdīgi, īpaši par valriekstu, kas vasarās bija mana palma, manas siltās salas, manu acu un sirds prieks. Zem tā es kādreiz rudeņos sēdēju, starp diviem akmeņiem dauzīju un ēdu - vēl sulīgos, ar akmeņu putekļiem un zemēm sajauktos, nokritušos un gatavos riekstus.
Bēres - kremācija - notiks nākamziem mūsmāju krāsnī.

Ex, sex and maniacs

Skatījos Sex and the City 2. sezonas pēdējo sēriju, kad man piezvanīja expuisis un mēs jauki parunājām un garšīgi no sirds izsmējāmies. Ceturtdien braukšu ciemos.
Interesantākais ir tas, ka šī pēdējā sērija, ko iepauzēju šai sarunai par labu, saucas "Ex and the City" (nē, es neaizmirsu par S burtu) un ir par draudzību ar bijušajiem.

Par laimi, man ar visiem maniem ex ir normālas/labas attiecības - jo man šķiet, ka tā ir pareizi un - muļķīgi, ka ar cilvēku, kas bijis Tavs visvisvistuvākais, visvisvislabākais draugs, Tu piepēši vairs nerunā, pārej ielas otrā pusē vai mūc, ko nagi nes.
Izņēmums, protams, būtu fiziskas un emocionālas vardarbības gadījumi, kad ir normāli darīt visu iepriekšminēto un ideālā gadījumā - dabūt tiesas lēmumu, kas aizliedz ex'am atrasties Tev tuvāk par 5km.

Miers. Un sievietes.

Esmu atmetusi jēdzīgu filmu skatīšanos par labu Sex and the City. Drīz būšu piebeigusi otro sezonu. Trešoreiz. Man šķiet, tas ir tā ļoti sievišķīgi.

Laikam ir pienācis tas brīdis (ilgi gan bija jāgaida), kad sāku saprast, ka esmu sieviete, nevis špidrilka. Tas nav nācis viegli -  nodeldēts liels skaits bikšu, saskaldīts un sakrāmēts daudz malkas, iznēsāts tūkstotis kameru, prožektoru un statīvu, stiepts, stumts, organizēts un darītas daudzas lietas, kas būtu jādara vīrietim, ne sievietei. Taču nu ir ieguldīti ļoooti daudzi Cosmopolitan žurnāli, grima kursi (nākamie būs frizierkursi) un kosmētika, svārki, krēmi, toniki un kleitas, krāsas un filmas, iemācīšanās kavēt un rokassprādžu baterija - un - laikam ir iegūts savādāks raksturs, savādākas domas, savādāks ķīmiskais sastāvs.

Joprojām ir skarbums, striktums, spēks un uzņēmība pieurbt plauktus un izrakt kapu sunim, joprojām dzīvs ir uzskats, ka sieviete var visu to pašu, ko vīrietis - tikai mainījies ir uzskats par to, vai sievietei tas noteikti ir jādara (jā, lampas man liks meistars).

Un ar to atnācis iekšējs (biežs, nemuldēšu te tagad, ka pastāvīgs) miers.
Pie miera vainīga varbūt arī zināma pārliecība, kas nāk ar laiku.  Ir meitenes, kam tā atnāk jau padsmit gados, kam agrajos divdesmitajos, bet es priecājos, ka manējā ir kavējusies un ieradusies tikai tagad. Lai gan šī pārliecība/pārliecinātība par skādi nenāk arī agrāk, man šķiet, ka šobrīd es tās atnākšanu labāk spēju novērtēt.
To mieru es nesen pamanīju Pienā - ar draudzeni bijām vienas no vecākajām miesām uz deju grīdas - un arī vislēnākās. Taču ne kaulu sāpju, bet gan tādēļ, ka šis (ar laiku atnākušais) miers palīdzēja izbaudīt mirkli, kustību, skaņu. Bet no svaigās gaļas apkārt plūda gandrīz vai sataustāms nervozums par to, vai tiek dejots pietiekoši stilīgi un seksīgi, vai uzvilkto tērpu nobildētu ielumodes blogam, vai viņa viņam patīk un vai viņam beidzot izdosies paņemt priekšā kādu zaķi, vai jaunā bilde draugos savāks pietiekoši daudz komentārus "smukiņā, lieliskā, sekserīte", vai rīt pirkt rozā vai mentolzaļo nagu laku - vai abas - un tā tālāk.

Tas jau nav slikti, tā ir dabiska prātā nobriešanas stadija, es tikai priecājos, ka es savējai, ērkšķu pilnajai, esmu izrāpojusi cauri un tagad, saskrāpēta un ar mačeti vienā un magnolijas ziedu otrā rokā stāvu rāma okeāna (tāds mēdz būt?) priekšā.

Esmu mierā ar sevi.

Ja ir iedvesma, var noskatīties filmu He's Just Not That Into You. Tur gan kā laimes atslēdziņa ir piekarināti vīrieši, bet šī filma ir ļoti piemērota tādam sievišķīgam garastāvoklim, kāds manī ir nobriedis.

Tagad - čučēt, jo rītdienai atkal viens sievišķīgs nedarbs padomā!

Un man apkārt ir tik daudz lielisku cilvēku - paldies jums. Tu zini, ka es domāju Tevi! Un Tevi arī, protams! Un jūs. Jā.

Uh!

Šovakar tāda piepildīta, mierīga sajūta.
Pirmkārt jau tapēc, ka sakrāmēta jau otrā kārtīgā malkas krava - nojumīte pilna un zināma drošība par siltumu ziemā. Un arī tapēc, ka malkas krāmēšana ir vesela māksla un jebkāda māksla (izņemot 99% konceptuālās mākslas) mani iedvesmo un nomierina.
Kur malkas krāmēšanā ir māksla? Tā ir iegrozīšanā, pareizās vietas atrašanā, pareizās pagales ieguldīšanā tieši viņai paredzētajā vietiņā, procesa ritmiskajā skaņā un vizuālajā ritmā, ko veido koku gali labi nokrautā grēdā. Skaidas acīs un mutē, un aiz krekla, sviedri un apsistas ķermeņa daļas, patīkams nogurums (proporcionāls steru/kubikmetru skaitam).
Un cik baudpilni ir pateikt "lūdzu", pasniedzot pagali māmiņai, īpaši, salīdzinot ar to sulīgo "bļeģ", kas atskanējis no blakusmājas.

Otrkārt tādēļ, ka esmu beidzot uzšuvusi otru konvertu (segas pārvalku, kovēri, virspalagu) savai milzu segai, vaniļas krēmkrāsā ar fuksijrozā un citrondzeltenām strīpām, no vismaigākā satīna vissaldākajiem sapņiem.

Treškārt, jo beidzot, beidzoot, BEIDZOT braukšu ciemos pie Ingas, vienas no divām sievietēm, kuras būtu ar mieru apprecēt, ja viņa/es būtu vīrietis. Inga jau mūžibu vairs nedzīvo Latvijā, tad bija Grieķija, tad Lihtenšteina (tur arī biju ciemos) un nu - Londona. Prieks arī, jo Londonā neesmu bijusi, bet šī pilsēta ir izcili vilinoša. Šodien nopirku biļetes, atpakaļceļa vairs nav!

Un ceturtkārt - esmu negaisu cilvēks un šobrīd ārā plosās. Ir pērkons, ir zibens, ir lietus kā no lietusmašīnas - baltā, šaltīm, ir vējš un tumsa. Ir sajūta, ka āda un domas ir elektrizētas un negaisa siltums maigi apņem ķermeni. Tik maigi, ka neprātīgi gribas skūpstīties. Tā skaisti.
Bet man diemžēl jābeidz sava skaistā apcere, jo manai mammai tikko esot atkal izsperts datora ekrāns un savējo Negaisa dieviem es negribu upurēt.
Lai rīb!

Domājiet, kabacis ar medu, tomātu mērci un sojas mērci garšo jocīgi? Nē, garšo ļoti labi. Tomēr, jāatzīst, tā nav pati piemērotākā barība cilvēkam, kas sava klasiskā bezmiega dēļ visu dienu mocās ar sliktu dūšu.

Šodien beidzot iešu pēc grimaskolas diploma, uh!

So, Do You See It?

Do You see the same I do?

FREEDOM!

Šorīt knapi iestūmu Meistaru kaķpārnēsāšanas kastē un nogādāju mājās.
Nākot mājās gandrīz saskumu, ka viņš mani negaidīs. Un piedevu pat to, ka šamējais ir sasēdējis manu puķi, kuru mēģinu pierunāt izdiedzēt kaut vienu lapiņu jau kādu pusgadu. Piedevu tāpēc, ka par spīti sasēdēšanai, ir izdīgušas 3 miniatūras lapiņas, jēēē!

Lēnām mājās ieviešas kārtība, grimaskolā šodien tiku pie krāsiņām (parasti viss mācoties meln-pelēkā vai brūni-bēšā gammā), pie manas jaunākās mīļās krāsas (ko agrāk nevarēju ciest) - zilizaļās, a.k.a. tirkīzs. + vēl salātzaļš un Rītausmas/ Meža feja par modeli!

Ļoti laba oma jau trešo dienu pēc kārtas. Aizdomīgi.

HEEEEEEEEELP!!!

NESPĒJU SADZĪVOT AR KAĶI!!!!!!
Nav tā kaķa vaina, jo viņš ir mīlīgs līdz neprātam, skaists un draudzīgs.
BET ES NESPĒJU AR VIŅU SADZĪVOT!!!!

Jo kā īsts vilks vientuļnieks neprotu dalīt savu mīksto krēslu ar viņu,
neprotu saudzēt kaķa mieru, jo man, lūk, ir ievajadzējies piecelties (un izmest murrājošo spalvainīti ārā no klēpja),
nespēju izturēt, ka man seko soli solī, lai kur es ietu un terorizē pat dušā un tualetē,
ka mēģina ielauzties guļamistabā, kur ir mana vienīgā miera osta,
ka izšņakarē savu ēdienu pa pusvirtuvi un es tanī regulāri iekāpju,
(un ka (spriežot pēc ķermeņa valodas un izmisuma ledusskapja rajonā) mirst badā apmēram 6x dienā, kaut badā miršana viņam ir ierēķināta tikai 3x)
ka, piedodiet, viņa tualete smird pa visu dzīvokli un man to tīrot ir jāveic (vārda tiešā nozīmē) galvu reibinoši elpas aizturēšanas vingrinājumi, savādāk es pievemtu to pašu nelaimīgo kaķa kastīti,
ka izmisīgi ņaud un nepaskaidro, kāpēc ņaud,
ka skrāpē visas vertikālās virsmas (mākslīgās ādas krēslu, virtuves skapīšus, galda kājas, krēslu kājas, antīko, restaurēto Karēlijas bērza galdiņu esmu iebarikādējusi)
un guļ uz visām horizontālajām - virtuvē tas ir nehigēniski, bet citur vienkārši viss gāžas.

Jāatzītst - it's me. Pilnīgi noteikti. Jo, kā jau teicu, kaķis ir īsts mīļumiņš, kā arī, kad sāku draudzēties ar savu nu jau exdraugu un viņš ieradās padzīvoties pie manis uz ilgāku laiku, jau pēc 24 stundām mani kaitināja VISS - ka sēž pie MANA datora, ka ēd, kā ēd, ko aiztiek, ko nenolaiž, nepaceļ un nenomazgā (vecā labā cīņa par poda brilli un trauku mazgāšanu), ka elpo, guļ, krāc, sakrunko palagu, nomet zeķes un tā tālāk. Pēc 36 stundām jau baltkvēlē lūdzu doties prom, lai nebūtu līķu (piezīmēšu - es neesmu kārtīga. It nemaz.). Ar laiku mazliet pieradu un varēju izturēt kopdzīvi pat veselas četras dienas pēc kārtas. Ilgāk gan ne.
Cik labi ir nedzīvot kopā!
Un tādēļ - cik labi ir būt vienai!!!

Bet varbūt vienkārši es esmu nesadzīvojama šausmone (bet ar Ilonu mēs sadzīvojām mēnesi vienkārši ideāli!)? Kā Tev šķiet?

Zinu, ka pēdējā laikā katrā otrajā ierakstā atsaucos uz Jūtūbi. Bet šeit ļoti piemērotu būtu Simon's Cat multenīši - šis ir īpaši piemērots, jo apmēram tā mums arī iet!



P.S. Tagad viņš sēž un lūr uz mani tā, ka bail paliek. Ko man darīt?

Ā,

un vakar, braucot ar riteni, ļoti skaisti abi divi pārlidojām pāri stāvai apmalītei. Apbrīnpjami, bet tiku cauri tikai ar (daudziem) zilumiem un vienu ļoti nenopietnu nobrāzumu. Bet kāpēc es to stāstu -
viens zilums ir nepārprotamā sirsniņas formā!
Apdeits - vēl viens zilums ieņēmis sirsniņformu. Hmmm.

Varbūt īsta mīla tomēr ir iespējama :) ?

Love Can Damage Your Health

Beidzot Mesija ir atnākusi, diemžēl viena daļa būs jaamputē un jāaizstāj ar citu. (Mesija - ilgi gaidītais milzu plaukts.) Bet tā jau ir vienmēr, remontējot vai uzlabojot. Tie meistari vienmēr kaut ko nolaiž greizi un tas jāuztver kā nenormālā norma.
Bet pārējās daļas ir kārtībā un lēnām krāmējos tur iekšā, klausos "veco laiku" mūziku - to, ko klausījos sensenajos, lieliskajos lietišķo laikos  - Telepopmusic, De Phazz u.t.t.
Vienu dziesmu klausījāmies ar kursabiedreni Nastju - Telepopmusic Love Can Damage Your Health.



Sapņojām, ka būsim pieaugušas, gudras, pārliecinātas sievietes, kuras arī būs atradušas savu lielo mīlu, tik lielu, ka sāp un var upurēt sevi otra labā.
Ir pagājuši gandrīz 10 gadi, kā iet Nastjai, nezinu, bet es neesmu nedz pieaugusi, nedz īpaši gudrāka vai par sevi pārliecinātāka "sieviete" kā toreiz un, tāpat kā toreiz, galīgi nekā nejēdzu par lielo mīlu.
Tikai esmu sākusi baidīties sapņot.

Pikta šorīt. Šodien, piedošanu.

Sazāģēju plauktus, pieurbu pie sienas (tagad jūtos kā sieviete varone, jo to izdarīju viena, bet plaukti bija smagi),

vakar man pāri visai mugurai no pleca līdz gurnam uztisīja hennas zīmējumu (gan ne to, kas bildē, bet tāds man arī patīk),

šuju Karlīnai dubultkleitu,

turpinu krāmēties un gaidīt savu Mesiju (būs otrdien, gaidiju jau šopirmdien, bet nu labi,),

nopirku visādas rozā muļķības - piena putotāju un apakšveļu,

ņemšu īslaicīgā pansijā kaķi (nezinu gan, kā es viņu atstiepšu, jo labi barots - jau pieminētais melnais),

man jāmācās turēt mute, jo pēdējās dienās jau divi cilvēki mani ienīst - fotogrāfs, kurš bildēja vakar to muguru un, manuprāt, viņam ir neparasta un mazliet neērta strādāšanas tehnika, un, lai arī es cietos, pāris nejauki teikumi man izspruka,

kā arī mana grima vēstures pasniedzēja, kas, šķiet, ir laba grimētāja, bet no tās vēstures īpaši vairāk kā pārējie nejēdz un pie mazākām muļķibām es neko nesaku, bet, kad viņa māca manām kursabiedrenēm lielas muļķības, tad sanāk viņu palabot..bet kuram tas patīk?

Un tā nu man tik kaut kas izsprūk (kaut gan tagad jau ir liels progress) un es sevi klusiņām par to lamāju,
Stīna, iemācies paklusēt!!!
Lūdzu!
Beidzot!!!!

Karlīna ieņem sociālos portālus:

jo viņa šovakar ciemojas pie manis un izsaka dažus lieliskus secinājumus un viedokļus, no kuriem viens pirms pāris stundām nokļuva manā twitterī (nevarēju necitēt, protams ar atsauci uz autori), kā arī parādija man burvīgu klipiņu ar burvīgu dziesmu un burvīgu puisi :

Riteņi un zāģi un traks nogurums.

Šodien nopirku zāģi! Cerams, ka to nepiemeklēs triecienurbja liktenis.
Bet zāģis ir vienkāršs metāla gabals, nevis sarežģits mehānisms ar kustīgām daļām, tādēļ ir drošībā. Nosacītā, protams.

Kad vairs nav jāappuišo puisis, var appuišot (piedošanu, apmājot) mājas. Tā nu šodien savilku midziņā visu nepieciešamo pāris plauktu uzurbšanai un uzsmukošanai. Un vēl visādi darbi padomā...

Šovakar mēģināšu zāģēt - nē, ne vīrieti (tas jau sazāģēts), ne zaru, uz kura sēžu (to dara pašam nemanāmi, tātad to nevar plānot), bet gan dēļus, kas rīt taps par plauktiņiem. Mēģināšu zāģēt tāpēc, ka pa ceļam uz būvmateriālu veikalu pazaudēju visu savu spēku.
Jāriteņo biežāk, sliņķe tāda!

Patiesībā ta jau riteņot nebūtu tik traki, bet velosipēdu pēc tam uzstiept 4. stāvā - tas nav joks! Un vēl jau sanāca šodien staigāt pa pilsētu daudzumdaudz un tukšā dūšā, līdz jau metās melns gar acīm un plecs bija līdz zemei (jo viņš turēja somu ar otām, kosmētiku no grima kursu nodarbības, biezu grāmatu lasīšanai tramvajā, 1001 sievietei ABSOLŪTI NEPIECIEŠAMU sīkumu, kas kopā sver 4kg + mans draugs čuguna kronšteins. Vienkārši tāpat).

Fūf, tagad jūs VISU par mani ziniet.

Patiesībā jau nemaz neesmu lietuviešrasiste.

Kārtoju neprātīgo bardaku mājās, gaidu savu milzu plauktu kā jauno Mesiju un atradu lapiņu, kas domāta pārrakstīšanai šeit.

EXT, vēla pēcpusdiena
filmēšanas laukums, kas atveido vāciešu nocietinājumus Normandijā.

(krievu valodā )sarunājas divi cilvēki, blonda, gara, slaida, superskaista meitene Ilona un paliels, paresns lietuvietis.
Lietuvietis (tā gan nedara, bet ja varētu, tad noteikti darītu), urbinot zemi ar kāju, mēģina piecirst kanti Ilonai. Sarunas laikā lietuvietis sāk interesēties, kur tad meitene dzīvo.. ar cik cilvēkiem kopā un tā..

Ilona, lai arī blonda, taču ne dumja, stāsta:
Mēs mājiņā esam 6 cilvēki. Un vēl bērns. Un suns! Nu tāds: Rrrrrrrrrrrrrr!!!!!!!!!!!!! Un savelk seju ļoti niknā izteiksmē.
Lietuvietim ieplešas acis: Zloj?
Jā, očeņ zloj, Ilona nosodoši apstiprina.
Lietuvietis atvadās un izliekas, ka dodas strādāt.

Skarbā patiesība:
Mājiņā todien tiešām bijām 6 cilvēki un suns. Bērns ietilpa ciparā 6 un suns bija īsts mīļumuņš un smukumiņš. Pārējā laikā dzīvojām trijatā un pēdējo nedēļu pat tikai mēs ar Ilonu saldā divvientulībā.

Morāle: igauņi ir foršāki nekā lietuvieši, bet visforšākie ir latviešu puiši!
Leiši, nesienās klāt, skaidrs?


Un, lai arī neesmu šīs popzvaigznes fane, dziesma gan iedod pa aknām Un tas (un rock'n'roll arīdzan!!!)gan man patīk!

\