Kino, kino, kino.

Joprojām izskatos pēc kokosrieksta/ABBAs dalībnieka.

Šodien, pateicoties nedēļsnogales filmēšanai, kur visi pīpoja, izņemot mani, kritu grēkā un pirku cigaretes (jo tā paciņa, ko nopirku pirms 6-8 mēnešiem beidzot bija piebeigta). Un tā kā man riebjas tās zārkanaglas iegādāties, pelnīti dabūju apkaunojumu pa pilnu programmu. Tātad, mans vietējais  "Mego". Es - vienīgā pie kases. Visu man sapīkstina, prasa: "Viss?" Es atbildu, ka vēl cigaretes - pašas vieglākās iespējamās. Uzreiz, protams,tiek piedāvāti visādi tievie vougi, glamūri, šlamūri un tamlīdzīgi. Es saku, ka nē, tādas man riebjas. Gribu normālas - bet vieglas. Pardeveja pārgriež acis un prasa - kādas? Protams, viņai neienāk prātā vienkārši vilkt ārā visas gaišākās paciņas. Tā nu viņa man piedāvā dažādas paciņas ar 5-6x lielāku nikotīna un visu pārējo draņķu devu, nekā prasītais. Beidzot atrodas viena, kur viss ir minimālās robežās. Samaksāju, dodos sakrāmēt pirkumus somā - un aiz manis ir sastājusies 1 jūras jūdzi gara rinda.

Svētdiena ieies vēsturē kā:
1) diena, kad es iesēdos košļenē
2) diena, kad man piedāvāja būt par galveno grima mākslinieci pilnmetrāžas filmā.
Jodelēju aiz prieka visu dienu. Jo, protams, piekritu.

Šobrīd mēģinu žonglēt ar 4 filmēšanām vienlaikus. Īsti nesanāk.

Ir vērts tuvāk apstāstīt jau pieminēto filmēšanu nedēļas nogalē. Tā notika Liepājā un kopumā bija jauka - jo jauka komanda, jauks laiks, jauki aktieri. Bet bija divas epizodes, kas visa pasākuma maigos pasteļtoņus krietni vien paspilgtināja.

Pirmais (kas hronoloģiski gan ir otrais) - bija filmēšana Karostā. Silts vakars, garo brīvdienu sākums, 3 piecstāveņu pagalms, daudz bērnu. Grupa noparkojas, sāk izkrāmēties, uzliek sliedes. Bērni ir ieinteresēti, sāk sirot ap tehniku. Saprotot, ka labi nebūs, jo jau paši mazākie ir tērpti treniņbiksēs, ap ieņemto stūrīti tiek apvilkta drošības lente, piestiprināta pie oranžiem ceļa konusiem. Sīkie, protams, sāk ķimerēties arī ap to. Bērnu kļūst aizvien vairāk un nepieklājīgāki. Rauj lentes, bļaustās, gāž konusus, lec pāri sliedēm (kas principā ir ar nošaušanu sodāms noziegums). Ierodas aktieris, tiek saģērbts, izrauts no manām rokām, jo "būs kopplāns" (muļķības) un iesēdināts gaiši zilā opelītī. Izrādās, viņš neprot braukt (aktieris, ne opelis). Notiek kādi 5 treniņriņķi ap pagalmu. Bērni sajūsmā, bļaustās, ka aktieris neprot braukt. Nolemjam sākt filmēt, jo bērni neizklīst. Aktieris turpina riņķot ap pagalmu, nu jau kopā ar kameru. Bērni sajūsmā sāk vazāties pa kadru. Režisore ir vieglā panikā, taču, gods un slava, izmanto bērnus savā labā - ļauj būt kadrā, tikai liek darīt kaut ko neuzkrītošāku par blenšanu kamerā un sveicienu sūtīšanu mammai. Pārējie turpina bļaustīties, komentē un līst visur, kur nevajag. Aktieris opelī joprojām riņķo ap pagalmu. Pēc kādas 500 reizes tiek izlemts, ka kadrs ir uzfilmēts. Aleluja!!! Bet kalašņikovu man tur gribējās.

Otrā epizode (kas hronoloģiski ir pirmā) - kadrs autobusa pieturā. Galvenā varone iekāpj autobusa pieturā un aizbrauc. Izklausās vienkārši, vai ne?
Dublis viens: mēs ar producenti iekāpjam busā 2 pieturas iepriekš, viņa sagatavo šoferi, es - pasažierus. Pieturā, kur iekāpj aktrise, mēs, kā sarunāts, izkāpjam ārā un tēlojam vienkāršās iedzīvotājas, kas dodas mājup. Kadrs neder, jo mēs 1) esam pārāk silti saģērbušās (aktrisei ir plāna kleitiņa un maza jaciņa - mēs - satuntulējušās) 2) pārāk ļoti izskatāmies pēc filmēšanas grupas (DĀĀĀ!!!)
Dublis divi: Viss tāpat, iekāpjam ātrāk, sagatavojam šoferi un cilvēkus. Izkāpjam jau aizkadrā. Kadrs neder, jo šoferis nav atvēris visas durvis.
Dublis četri (izlaidu speciāli): Viss tāpat, viss ok, bet tā kā starp autobusiem  ir 6 minūtes, skrienam uz dubli Nr5, jo nav laika uzzināt, ka dublis 4 ir ok.
Dublis 5: Uzfilmēts!
TOTIES dublis trīs: Iekāpjam ātrāk. Producente runā ar šoferi, es - ar pasažieriem. Diemžēl visas tantiņas izkāpj iepriekšējā pieturā, paliek tikai viena apmēram 17gadīga meitene. Stils - Blokmāju krievu Līsbete Salandere (Meitene ar pūķa tetovējumu). Izskaidroju viņai, ka lūdzam novilkt silto virsjaku un uzmest uz rokas un izkāpjot uzvesties dabiski. Viņa ļoti jauki lūdz izskaidrot to visu krieviski, jo nav droša, ka ir to visu sapratusi. Manas krievu valodas zināšanas nav spožas, bet šinī gadījumā pilnīgi pietiekošas - atkārtoju to visu pat bez ciešanām un sirdapziņas pārmetumiem par valsts nodevību - jo meitene šķiet jauka un kino vārdā esmu gatava uz varoņdarbiem. Izkāpjam aizkadrā - un apstulbstam, jo...
Izrādās, meitene, kāpjot ārā no autobusa:
1) ir pamājusi galvenajai varonei; "Privet!";
2) ir pamājusi arī kamerai: "Privet!!";
3) apskāvusi krūmemberu Juri, kas ir mēģinājis viņu ātri izvākt no kadra;
4) nodejojusi īpašu iedzimto deju, kas ir sastāvējusi no pāris klasiskajiem un pāris zemkājas fakučiem (kas, starp citu, modē nav jau gadus vismaz 10);
5) man izdevās redzēt uzvarošo noslēgumu - meitene pacēla savu krekliņu un parādīja puikām (un Madarai) savu sarkano krūšturi.

Grupa bez valodas un gar zemi, silts ieteikums man vairs nerunāt krieviski.
Spakojnij noč, mališi!

turpinājums...

pāžs
kokosrieksts
puisītis
puisītis no 1930 gadiem un labas ģimenes
spaniels

Ļoti garlaicīgs ieraksts par maniem melnajiem un matu dilemmām.

Šodien izslēdzu telefonu, melnojos līdz neprātam, izliekos, ka nekur nav jāiet un izliekos, ka esmu mirusi. Kāpēc?

Vakar nogriezu matus. Kā jau bija zināms, visu laiku nevarēju izšķirties starp "audzēju garus" un "griežu īsu pakausīti"un turpinu būt Amēlija". Vēl ejot frizēties, nezināju, kāds būs rezultāts. Vienu gan zināju: gribu poniju (a.k.a. čolka). Parādīju visas savas iedvesmas bildes un ar draudzeni-frizieri izdomājām, ka matus griezīsim audzēšanas režīmā - un, protams, pievienojam poniju. Vakar grūti bija pierast, taču gulētejot jau likās itin ok. Bet šodien es jūku prātā, cik ļoti nespēju sadzīvot ar jaunajiem matiem. Pie tam nebūtu slikti vainot draudzeni, bet viņu NEVAR vainot, viņa nogrieza tā,kā man gribējās. Es tikai nevaru salipināt savu frizūru ar sevi. Tagad domāju: pirkt treses, izlikties garmatainai un poniju atstāt, kur ir, vai čolku bīdīt uz sāniem un taisīt īso pakausīti.
Versijas, kas man ir ienākušas prātā par savu izskatu kopš nogriezos:

bankas darbiniece, kas lemj par kredītu izsniegšanu;
Helēna Demakova, īpaši, kad uzlieku savas brilles (briesmīgi!!!!!!!!!);
mākslas vēsturniece (ko kopumā cienu, bet lielākā daļa no viņām, manuprāt, izskatās briesmīgi. Es arī esmu apsvērusi par tādu kļūt, varbūt šodien varu sākt - pričene ir!) ;
sieviete ar parūku SIEVIETE-PARŪKA;
70tie ;
Kristīnes Stjuartes spēlētā Joan Jett (tie paši 70tie, tikai sabojāti līdz neprātam ar K.S.);
Pīters Pens.

Nešaubos par tikpat krāšņu šādu tēlu virknes turpinājumu.
Ja man šobrīd būtu tādi mati kā puisītim bildē, es ļoti priecātos. Bet nav.

Un es šobrīd nesadzīvoju ne tikai ar saviem matiem, bet ar pašu sevi arī. Rrrrrrrrrrrrr.

Ziņa.

Man ir problēmas ar alkoholu. Man viņš nepatīk. Mana māmiņa viņu iznīcina izdzerot, bet es izliekos, ka tāda manta vispār neeksistē uz pasaules. Izņemot tos dažus retos gadījumus, kad pārbaudu dažus tā mikrogramus un pārliecinos, ka tas man joprojām nepatīk.

Es toties iznīcinu pārtiku. Daudz pārtikas. Arī labi!

Šodien braucu slīcināt savus nepārejošos dziļi melnos savā ezerā. Mans suns mani gandrīz izvilka gabalu pa zemi. Izstaigāju mežu mežus, izbradāju pļavu pļavas un niedru niedres, jau pagulēju zemē (tam gan vēl bišķi par aukstu, drīz sāka salt krusti), pataustīju ūdeni ezerā. Apsvēru pastaigāt pa saviem mežu mežiem ar atkritumu maisu un salasīt kaut daļu no tā, ko tie mežoņi cilvēki ir izsvaidījuši/noslīcinājuši, bet kas ir pavasara palos izcēlies krastā. Mājās atnākot, puķudobē to be ieraudzīju logā ieskrējušu, nositušos putniņu. Ar māmiņu rūpīgi to aprakām savos zvēru kapiņos (4 suņi, 1 papagailis un neskaitāmi daudz savvaļas putniņu un zvēriņu) - kuriem nav ITIN NEKĀDAS līdzības ar Stīvena Kinga zvēru kapiņiem.
Un sēžot uz piemājas laipiņas, redzējām palecošos zivi, divas pīles - maskētājas un divus bebru mazuļus. Ezers, meži, pļavas, niedres, mellenāji, zeme, visi putniņi un kukainīši (pirmā ērce to starpā, atrasta Marķīzes vilnā) ir pamodušies, atvērušies, dzied, smaržo, krāsojas neprātīgi. Gaiss virmo no dzīvības - vasara būs.

Pārvedu no mājām uz mājām otru tēta gleznu. Pamanīju, ka abās, kuras tagad ir pie manis, ir mans ezers un pilskalns, mani meži un niedres. Velku savu dzimto vietu pie sevis.

Ērlenns Lū "Naivi. Super" ir brīnišķīga grāmata,
šinī pagarinātajā nedēļas nogalē esmu pagatavojusi 4 dažādas kūkas (un par to esmu sajūsmā),
viss ir godam nosvinēts un pēc brīnišķīgām svinībām uznākuši brīnišķīgi melnie,
mana datora ventilators dzirdami sāpīgi cīnās ar putekļiem,
šodien ir jauki silts, nesanāca neviena no citām plānotajām pastaigām (darīšanām patiesībā), tāpēc jādodas uz bibliotēku, kur noteikti atkal esmu nokavējusi termiņu.

Dark side of the Stina

Joprojām neesmu pavisam tikusi vaļā no melnajiem. Visādi radoši darbiņi sēž uz vietas.

Man ir radusies cerība atpestīt latviešu tautu no Tatjanas Ždanokas - ja pieņemšu vienu darbiņu, man būs iespējams viņai piekļūt un nogalināt.

Vēl slepkavnieciskajā ailītē ietilpst manas pārdomas par alkohola lietotājiem. Nesen sapratu (nebija situācija, kas to speciāli raisītu, vienkārši piepēši radusies atklāsme), ka es, iespējams, spētu alkoholu salietojušās personas galvu ilgi, ilgi sist pret kādu cietu priekšmetu/vai kādu cietu priekšmetu dauzīt pret alkopersonas galvu.

Tumšajā pusē ietilpst arī cacošanās. Šodien, piemērot draudzenes uz pieaudzēšanu gaidošos matus un uzzinot, kur un par cik tādus var dabūt, momentā aizskrēju pirkt liekos matus arī sev. Par laimi, man pašai ir nepareizie mati - par daudz, tādēļ cipars izrādījās lielāks, nekā būtu gatava par šādiem priekiem atdot. Bet man ir aizdomas, ka internets piedāvā saprātīgu ciparu (nu labi, es to šodien uzraku, lai to noskaidrotu) un tas tiešām var beigties ar cacu - Stīnu. Rozā nagulaka man jau ir.

Esmu sākusi adīt. Tā, manuprāt, ir mana vistumšākā un visbīstamākā puse - satrunējušās vecmeitas daļa.

Esmu atsākusi skatīties labas filmas (un pabeigusi visas 7 Bafijas pret vampīriem sezonas). Protams, bez āķa neiztikt: visu filmu darbība notiek pagātnē, nesenākā - 1960/70to mija (The Doors ar Velu Kilmeru), 20.gs sākums (Dangerous Method - ar Keiru Naitliju, Vigo Mortinsenu un Fasbinderu) un visas pārējās ap 19. gs sākumu - vidu (Bright Star, Wuthering Hights (pie tam divas dažādas versijas vienā dienā), Jane Eyre, The Young Victoria (par karalieni Viktoriju), The Duchess  - tur gan 18.gs., arī ar Keiru Naitliju, ļoti skaistu un labu aktrisi, manuprāt. Pirms tam ir bijušas arī filmas par Koko Šaneli, Becoming Jane (par Džeinu Ostinu) un Merilinu Monro kā arī atkalapskatītas Pride&Predujice un Sense&Sensibility. Visur liela mīla, skaistas kleitas un (99% gadījumu arī neliešiem) labas manieres. Patīkami, jo man patīk visas šīs lietas.

Šodien pārbaudīju pēdas un no veselības iestādes iznācu ar 40Ls vērtām zolītēm zābakos, vājprāts, bet cerams, ka līdzēs un negribēsies griezt nost pēdas pēc 3 stundu stāvēšanas/staigāšanas. (Tās zolītes no manis laupīt gan nav jēgas, būšu aplipinājusi ar savām sēnītēm, tas informācijai, ja kādam arī tādas pēkšņi sakārojas).

Pafrizēju Rīgas Modes nedēļu. Briesmīgi, piemetās alerģija uz šo pasākumu vismaz uz gadiem 4iem. Bardaks.

Tikko pusstundu gludināju (vienus) svārkus - kur man bija prāts uzšūt abpusējos vairāk-kā-saules-griezums brunčus...no burzīgas kokvilnas?!

Joprojām cīnos ar vēlmi nogriezt matus, jo nav vēl izauguši tik gari, cik man gribās. Rrrrrrrrrrrrrr!!!!!!!!

Bet tagad gulēt - rīt skola un grandioza mājas pucēšana.

Diez, vai es 18 gadu vecumā biju tikpat padumja, kā (daļa) šādu meiteņu? Droši vien. Pie tam kaut kādu nieku sirdsgudrības sāku iegūt tikai nesen.

Interesanti, vai tie cimdi, ko pazaudējam, mēdz gulēt tur, kur aizmirsti un ilgoties pēc mums? Man šķiet, jā.

Un kādreiz man būs šāda putnu barotava kā bildē (avots - The Selby is at Your Place).

Krāsainā nedēļa, nē, nedēļas būtu pareizāk.

Man krāsu trakums. Sakārojās visādas krāsainas drēbītes (sprādzienu skatīt manā otrā blogā). Sāku šūt nikni zilu žaketi ar fuksijrozā oderi (melno dēļ gan šobrīd atdusas uz grīdas neizgrieztā formātā) . Mani nokrāsoja manu acu krāsā - zaļibrūnu/brūnizaļu.(un pielika mākslīgo degunu un zodu). Tad nokrāsoja zilu. Seju, kaklu, rokas, pielipināja elfa ausis un aizlīmēja ciet deguna starpacu ieleju. No rokām krāsu kasīju ārā četras dienas. Tad uznāca jau iepriekš minētie melnie. Arī krāsa (un vēl īsti nav beigusies)! Tikko iegādājos lillā bikses, lai zilizaļās nejūtas vientuļas. Nopirku un uzplosīju 3 krekliņus par eternity strēmeļšallēm/kaklarotām rozā, violetā un gaiši dzeltenā krāsā. Šodien priecājos, ka esmu nolakojusi (rozā, briesmas, Stīnai maigi rozā nagi, jūku prātā) nagus, jo krāsojot draudzenei izcili nikni zilus matus, pie reizes nokrāsoju arī savas plaukstas (un skolas parketa grīdu, jēeei!) un, ja nagi būtu pliki, būtu zili uz 3 nedēļām. Ar logu mazgājamo līdzekli gan sāk nākt nost (no rokām, grīdai nelīdz nekas).
Tātad,
zilizaļš (daaaaudz niknāks nekā šeit) un
lillā jau kādu laiku,
zils,
fuksijrozā,
zaļibrūns,
zils (ar tirkīza noskaņu un kristāliņiem),
melns,
atkal violets x2,
atkal rozā,
gaišdzeltens,
cukursalds bārbijrozā,
zils nevaid miris.

Tātad:
violets x3
zils x2
zilizaļš x2
zaļibrūns x1
rozā visāds x3
dzeltens x2 (kursabiedrenei šodien aiznesu brīnumskaistas tulpes, arī dzeltenas)

Iztrūkstošas ir spektra siltās krāsas - jo esmu ziema pēc sezonas tipa un man piestāv aukstie toņi. Nu labi, dzeltens ir silts, bet esmu pievērsusies vēsi dzeltenam. Un oranžs mani vēl nesajūsmina, sarkanais patīk, bet viņa laiks vēl nav pienācis. Varbūt nākošnedēļ. Labprāt nēsātu salātzaļu - a man patīk tikai tā siltās nokrāsas, lūk.

I'm cranky and sad and hopeless, I have had too much of Buffy the Vampire Slayer and that's why i think in english last days, I have a crush on Spike (and Giles a little bit too) and heartache as well 'cause i have noone to share those heartache with. Pardon my french english, if it's wrong, I don't really care tonight. And in coments at article before, where one person agreed to marry me...and then changed his (probably his, not her's) mind. How cheering up is that!?

MEKLĒJU VĪRU

Šodien nav forša diena. Uz skolu knapi aizvilkos, nogurusi un ar sircklauvēm jau kopš pamošanās brīža, tur darbošanās vietā vispirms paskatījos frizurgrāmatu, uzķimerēju vienu pričeni un izpalīdzēju kursabiedrenei divām kursabiedrenēm - vienai praktiski, otrai padomiski. Un šos, par spīti sliktai pašsajūtai, nemaz ne tik sliktos brīžus, piebeidza ziņa, ka pēdējo grimdarbiņu, kuru taisīju skolas vārdā, esmu izdarījusi galīgi šķērsām. Tika pat izmantota frāze "apkaunojums skolai". Protams, sajūta nelaba, skumjas kopā ar mammu gremdēju filmā "Dzelzs lēdija", it kā palika labāk. Bet šobrīd gribas visam atmest ar roku, ja nav no manis jēgas, tad nav ko ķēpāties, ne jāgrimē, ne jāfrizē (to vismaz zinu, ka nemāku), ne jāšuj (un par to zinu, ka šuju sūdīgi - uzšūtās lietas ir ne pašas kvalitatīvākas uz pasaules - toties foršas). Mani divas meitenes ir uzaicinājušas kā komandas biedru grima/matu konkursam, es vēl to apsvēru, bet nu ir skaidrs, ka negribu. Jo neprotu. Vienkārši jāapprec kāds garlaicīgs kretīns, jākopj māja, jādzemdē bērni un jābūt sūdīgai sievai, jo nekā savādāk kā sūdīgi man nekas nesanāk. Tātad, MEKLĒJU VĪRU (vai ieroci, lai nošautos)!

Īsi vs gari - mati!

Es gribu īsus matuuuuusssss!!!! Neļaujiet man apcirpties, jo es gribu arī garus matus - un tā gribēšana mainās ik pa pusstundai pāris sekundēm.

No gariem matiem taču tiiiik labi viskautko var uzvīt - tagad, kad mazliet to sāku prast. Bet īsie vienkārši ir stilīgi - un lieliski piemēroti auskaru atrādīšanai.

Šobrīd man gluži vai zobi sāp no vēlmes nošņikāties, eh!

Ā,

un mana istaba pēc filca jaciņas šūšanas izskatās kā pēc filca (un ķēžu) viesuļvētras.

Kā no filmām

Šodien nokrāsoju un nogriezu vienu foršu meiteni līdzīgi šim. Smuki!!!

Kūku balle ir pagājusi brīnišķīgi, vēl viena cita balle ir pagājusi jauki un mazliet apdullinoši (14 stundu viesības un viens ļoti labdabīgs, iedzēris un runātkārs kungs), uzšūti divi apģērba gabali (abi ātrie un lētie - svārki ar puķēm un putniem un jaciņa ar ķēdēm - katram patērētais laiks ap 4h un pašizmaksa ap 5Ls), no kuriem vienam, protams, raksts nejauši ir uzliecies ačgārni ...(putni stāv uz galvas, zis iz sōōō mīīīī). Bet šovakar te piesēdos, lai uzrakstītu divus gadījumus iz dzīves kā no kino (man viena draudzene - Karlīna, protams - uzvedināja par to vispār domāt):

1) Pirms pāris vasarām noģību bērēs. Biju tur balstīt ļoti mīļu draudzeni tuvinieka zaudējumā, balstīju, balstīju (burtiskā nozīmē), līdz man palika slikti. Nodevu balstīšanu citas personas rokās, devos meklēt svaigu gaisu ārā, bet pēc 5 metriem atslēdzos un iegāzos sērojošo radu rokās. Mācītājs uz brīdi pārtrauca sprediķi, kauns neaprakstāms.

2) Šovakar pēc ilgumilga darbiņa (nesen tik atgriezos mājās, frizēju Mūzikas balvai, slavenākie apstrādātie: Arnis Miltiņš, Silvija Silava un pats galvenais - Fredis - un galvenais ne tāpēc, ka populārākais, bet gan tāpēc, ka vakara vadītājs. Līdz Laurim vēl neesmu tikusi, piedod, Lāsma. Bet mana pūderota viņu ir pūderējuso, ja tas Tevi mierina) un ļoti simboliska pārtikas daudzuma visas dienas garumā, gaidot autobusu uz mājām, iegāju McDonaldā (tie, kas mani pazīst, zina, ka tur es bieži nerādos. reizi pusgadā apmēram - un parasti izsalkusi pēc vēliem darbiņiem) un iegādājos frī, kurus badīgi tiesāju jau sēžot autobusa pieturā. Un tā, brīdī, kad biju plati atvērusi muti jaunam kumosam, pie pieturas esošo līkumu slaidi izņēma taksis (mašīna, ne suns). Un viss uz brauktuvesesošais šķīdonis, protams, (ļoti bagātīgā daudzumā) uzšķīdonēja uz manis - kas vēl nebūtu tas trakākais. Kronis bija viena sniega -smilšu pika trāpīja arī manā kartupelīti alkstošajā mutē. Es nolamājos, nokratījos, izspļāvu smiltis un ēdu tālāk.

Bet tagad mani gaida viena mierā ieaijājoša "Bafija pret vampīriem"sērija (joprojām esmu samīlējusies Eņģelī) un skaistuma miegs, jo rītā modeļošu draudzenes grima portfolio.

Vienkārši apdeits jeb apdeiti arī raud

Ārā ir -25C, esmu pieņēmusies svarā līdz vārdā neminamam ciparam, kam iemesls ir mazāk pamatots, cik ir iepamatojies (norakstu to uz ķermeņa aizsargreakciju uz aukstumu un lai nomierinātos, lasu Gvinetas Paltrovas diētu, kura sastāv gandrīz tikai no kviešu asnu dīgstu tējas kūres 3 nedēļu garumā 3-4 reizes gadā), šodien sēžu uz suši (patiesībā galīgi nav dārgi, bet ātri, neprātīgi garšīgi un laikam arī veselīgi) un apelsīniem, gleznošana nevedas, jaunajam overlokam vislaik plīst viens un tas pats diegs, kaut esmu darījusi visu, kas var ienākt prātā, lai to novērstu, viena teksta pārrakstīšana nevedas, jo mans galds nav piemērots nopietniem datorrakstīšanas darbiem, dators pats ir sajucis prātā un vairs negrib rādīt filmas un man draud sava "vismaz 250 filmas 2012tajā gadā" plāna izgāšanās, arī pāris iemīļoto seriālu jaunākās sērijas meklējumi noved tikai pie popapreklāmām, bardaks mājās arī īsti negrib kārtoties un naudu, protams, man arī vēl neviens nav atdevis, bet kopumā ar dzīvi esmu apmierināta. Tas tāds īsais apdeits.
Pagājušsestdien vienā grimešanā man diezgan pieklājīgu summu samaksāja tikai metāla naudā. Smējos, ka, ja uzmestu maciņu uz kājas, kāja būtu beigta.
Ceturtdien pēc manas regulārās (tas ir, regulāra man, bet normālam cilvēkam tā šķistu neprātīga neregulārība) vingrošanas beidzot izdevās aizstiepties līdz grīdai - un tiem, kas domā, ka tas ir īzī pīzī - man tur kaut kādas saites kājās ir par īsu, līdz ar to tas it nemaz nav viegli!
Trešdien biju pie savām grima kursu exmācāmajām meitenēm kā modelis viņu matu nodarbībās. Piesmējām pilnu skolu un mani uzaicināja pirmdien atnākt atkal. Prieks, ka tā!

Izklausās pēc garlaicīgas dzīves, vai ne? Ir arī, bet ļoti patīkama garlaicība. Un man ir skaisti nākotnes plāni!