Man ir problēmas ar alkoholu. Man viņš nepatīk. Mana māmiņa viņu iznīcina izdzerot, bet es izliekos, ka tāda manta vispār neeksistē uz pasaules. Izņemot tos dažus retos gadījumus, kad pārbaudu dažus tā mikrogramus un pārliecinos, ka tas man joprojām nepatīk.
Es toties iznīcinu pārtiku. Daudz pārtikas. Arī labi!
Šodien braucu slīcināt savus nepārejošos dziļi melnos savā ezerā. Mans suns mani gandrīz izvilka gabalu pa zemi. Izstaigāju mežu mežus, izbradāju pļavu pļavas un niedru niedres, jau pagulēju zemē (tam gan vēl bišķi par aukstu, drīz sāka salt krusti), pataustīju ūdeni ezerā. Apsvēru pastaigāt pa saviem mežu mežiem ar atkritumu maisu un salasīt kaut daļu no tā, ko tie mežoņi cilvēki ir izsvaidījuši/noslīcinājuši, bet kas ir pavasara palos izcēlies krastā. Mājās atnākot, puķudobē to be ieraudzīju logā ieskrējušu, nositušos putniņu. Ar māmiņu rūpīgi to aprakām savos zvēru kapiņos (4 suņi, 1 papagailis un neskaitāmi daudz savvaļas putniņu un zvēriņu) - kuriem nav ITIN NEKĀDAS līdzības ar Stīvena Kinga zvēru kapiņiem.
Un sēžot uz piemājas laipiņas, redzējām palecošos zivi, divas pīles - maskētājas un divus bebru mazuļus. Ezers, meži, pļavas, niedres, mellenāji, zeme, visi putniņi un kukainīši (pirmā ērce to starpā, atrasta Marķīzes vilnā) ir pamodušies, atvērušies, dzied, smaržo, krāsojas neprātīgi. Gaiss virmo no dzīvības - vasara būs.
Pārvedu no mājām uz mājām otru tēta gleznu. Pamanīju, ka abās, kuras tagad ir pie manis, ir mans ezers un pilskalns, mani meži un niedres. Velku savu dzimto vietu pie sevis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru