Paldies Ingai, ka viņa man lika šodien noformulēt savus dzīves plānus.
Par vienu jau runāju iepriekš - iemācīties ja ne mīlēt (man šķiet, tik prātīga es vēl neesmu), bet vismaz pieņemt cilvēkus un cilvēci ar visām viņu vājībām - tādus, kādi viņi ir. Šodien neparādīju vienam kretīnam fakuci - tātad, sāk sanākt.
Pieņemt sevi - tādu, kāda esmu. Par laimi šinī jomā
Iegūt harmoniju ar sevi un pasauli (būtībā tie paši augstākminētie vēži, tikai citas krāsas maisiņā).
Cīnīties ar savu slinkumu. Zinu, ka tur arī ir progress, fūf!
Mīlestība, mīlestība, mīlestība. Gribas lidot!
Tie ir tie tuvākie mērķi. Lielākie ir ļoti sievišķīgi klasiski:
Ģimene, bērni (kas to būtu domājis...), māja ar suni (nu labi, man ir gan māja, gan suns, bet kamēr tikšu līdz ģimenei, tas dzīvnieks būs paspējis nomirt kādas reizes trīs vismaz. Švaki ar tiem vīra kandidātiem!).
Darbs, kurš ir mainīgs un dažāds, kur sastopamas visas manas patikšanas: kino, māksla, drēbītes, interjers, skaistums - un nekad nevar zināt, kad, kur un kas tieši no tā visa būs jādara, apmaksāts tā, lai nav jāraizējās, pat ne tikai jāraizējas, bet pat vispār jāiedomājas par galiem un paliek laiks sev (t.i., mājai, ģimenei, kūku cepšanai, bērniem, puķu un burkānu audzēšanai un suņiem). Un nekādas rutīnas.
Daiga teica - praktiski nesasniedzams ideāls. Man gan šķiet, ka itin reāls (divas smagākās daļas - līdz galam pārvarēt slinkumu un sastapt mīļoto vīrieti. Bet gan jau, es esmu tik lieliska, ka abas šīs lietas atrisināsies drīz vien. Tam ir tikai jātic, dzirdi, Stīna, jātic!).
Bet tagad - fiksi gultā, jo mans vecais draugs bezmiegs ir uzlicis aci uz mani, šonakt mums bija mežonīga cīņa, kurā diemžēl neuzvarēju es. Jādodas revanšēties.
Un man ir plāns manu sarkanoranžo guļamistabu (nē, tas nebija domāts kā seksodroms, man vienkārši ļoti iepatikās tapešu krāsas un burvīgais reljefs) pārtaisīt baltu un ar mežonīgiem ziediem. Kādreiz gribēju ar papagaiļiem, bet tas tiks atlikts uz nākotni (to ar māju, vīru, bērniem, suni un kūkām).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru