svētdien biju klasesvakarā - tas ir, vakarā ar exklasesbiedriem pie viena cita exklasesbiedra laukos. Es turēju bezalkohola līniju (mīnus divi minimalki alus), Inga dzēra alu, taču uz tualeti skraidīju es un galva arī sāpēja man. Jūtos mazliet apčakarēta. Bet klasesvakars bija jauks (lai gan traki auksts), satikti senneredzēti un nesenneredzēti cilvēki un saelpots lauku ziemas gaiss.
Vakar toties atkal satiku Ingu (piektdien viņa dodas prom - līdz augustam) un vēl pāris lieliskas meitenes, ļāvos pavedināties vienam alum. Pēc pusotra centimetra izdzeršanas jau biju iereibusi un visas 4 sēdēšanas stundas ar to vienu alu un papildus sulu un tēju uzturēju sevī mērenu žvinguļa pakāpi.
Savukārt mājās braucot satiku vienu senu paziņu vēl no Ozk (Ozolkalnu) laikiem. Protams, sākās klasiskais pingpongs "kā iet, ko dari". Un cik traki ir tas, ka šādās situācijās Tu nevari teikt to, ko teiktu "savējam" cilvēkam, piemēram: "darbs sūdīgs, toties vīrs labs" vai "draugs maita, toties darbs ir lielisks", vai "viss ir slikti, taču man pofig, esmu laimīga", vai "darbs ir superīgs, sūdīga drauga nav, jo nav vispār un par to esmu neprātīgi pateicīga debesīm/visumam/liktenim/karmai/pašai sev, taču reizēm jūtos vientuļa", bet Tev jāstāsta, cik viss ir lieliski. Ir jau arī lieliski, jo piektdien kārtējo reizi no sirds sajūsminājos par savu darbu un interesanto dzīvīti, kā arī katru dienu priecājos, ka man nav drauga - maitas, taču manas šībrīža mācības mani pārāk neaizrauj un reizēm tiešām jūtos vientuļa. Bet man jāizliekas, ka monētai ir tikai viena, spožā puse un jāizliekas, ka ticu, ka tam pretī esošajam cilvēkam arī ir tāpat. Muļķīgi.
Pēdējās dienās jūtos sanīkusi, bet, cerams, tas no miega trūkuma, ne lēnas nāves vientulībā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru