29 novembris, 2009

Bored to Death

O, jā, esmu pārgarlaikojusies. Izklaidējos domājot par modi, (dranķīgi) zīmējot, skatoties seriālu "Bored to Death" (ļoti atbilstoši) un sēžot polyvore.com.

Tur uztapināju manu šīsziemas (nu gandrīz) ideālo minimumu (ļoooti minimālu minimumu, no visa vajadzētu vismaz vēl vienu līdzīgu eksemplāru citā krāsā). Lūk:




Dažas lietas man pat ir. Kopā - kādas astoņas. Vēl atliek iegādāties tikai atlikušās apmēram 36. Kā labi trenētam bezdarbniekam tas, protams, ir tikai atrast brīvu brītiņu jautājums.

Tā kā viss augšā esošais ir ļoti saprātīgs un ļoti saprātīgās krāsās, uztaisīju vienu košu un greznu bez gala kompilāciju. Man jau patīk!
The Devil Vears Prada palīdzēja, tiešām.


Man vienmēr bijis sapnis par polaroid fotoaparātu. Diemžēl to jau pirms kāda pusotra gada piebeidza kompānijas paziņojums, ka šos fotoaparātus vairs neražos. Tas ir izcili stulbs lēmums, jo ir tik daudz cilvēku, kas ar polaroid fotoaparāta palīdzību rada lieliskus mākslas darbus. Piemēram, manas 5min ilgās googlēšanas rezultāts (kas, visdrīzāk, pat nav lieliskākie paraugi):



































Pirmie divi - Andy Warhol, pārējie - polanoir.com


Atkal uznācis blogu trakums (nu ko lai jau kuro dienu
slims cilvēks citu pa mājām sadara?), gan modes, gan citādu (paldies Hēlijai par visādiem interesantiem izrakteņiem), sāku lēnām pievienot visādus linkus, kas pašai patīk, izskatās, kaut gan tā nav mana absolūtā prioritāte, ka modes linku man ir visvairāk krājumā. Droši vien tādēļ, ka tā ir visvieglāk un obligāti patērējamā māksla mūsdienās.
Iespējams, ka šodien būs vēl kāds ieraksts, jo man ir garlaicīgi bez gala.

28 novembris, 2009

TU MAN PIEDOD, BET ES TŪLĪT PATEIKŠU VISU, KO DOMĀJU jeb Bacillus magnificent



ir pārņēmis manu miesu un garu. Kā jau minēju, pa ceļam uz somiju mani noķēra slimība un joprojām nelaiž vaļā.Pie tam, beidzot pēc ilgiem laikiem atkal man viss pohuj un ir slikts gara stāvoklis (a.k.a. mood).

Vakar vakarā manam draugam, kurš jau divas dienas bija kopis galīgi slimo mani, uzvedies 97% eņģeliski un es pat apsvēru tomēr dzīvot kopā ar viņu līdz nāve mūs šķirs, piektdienas vakara drudzis lika pamest manu viesmīlīgo ligzdiņu (nekas banālāks man vairs nenāk prātā) un doties papildināt savu asiņu sastāvu ar krietnu devu alus/šņabja/viskija kopā ar draugiem.

Principā pret alkoholizēšanos man nav iebildumu, ja tas notiek saprātīgi reti un saprātīgos daudzumos. Bet šis nav tāds gadījums.
Lai kā arī būtu, varbūt egoistiski, varbūt raksturīgi sievišķīgi riebīgi sadusmojos, ka viņš savu slimo (un tanī brīdī neprātīgi klepojošo (ka šķita - tiks izklepots kāds iekšējais orgāns un ar to izsists logs)),mīļoto meiteni iemaina pret stulbus jokus taisošiem bērnišķīgiem džekiem.

Anyway, alkoholizācija notika, bet es nepārtraukti, skaļi un kaislīgi klepoju vēl pusstundu pēc sava liderīgā medbrālīša aiziešanas un domāju, ka tūlīt mani nolinčos kaimiņi par naktsmiera traucēšanu.
Iedvesmas nav, koka pie mana loga arī vairs ne, klepus gan.
Viss apnicis. Skatīšos The Devil Vears Prada un ēdīšu zefīrus, bet nezinu, vai palīdzēs.

Pēc gājiena uz aptieku pēc niknākām pretklepus zālēm (bet tur, lūk, bija inventarizācija un durvis slēgtas, stīna, vari iet ieskrieties un pieklepot pilnu vannu), bibliotēku un veikalu jūtos kā no pirts iznākusi - slapja, karsta un ļengana bezgala.
Attēlā augšā vienas no manām mīļākajām lampām uz zemeslodes, kas pie tam, šobrīd lieliski atbilst manam noskaņojumam. Priekā!

24 novembris, 2009

Hellride 2

Nē, šoreiz tam nav nekāda sakara ar manu tiesību iegūšanas procesu. Tas uz laiku ir iesprūdis.
Hellride bija uz Helsinkiem, kopā ar "Melno kaķi" (jā, jā, to pašu, kura dēļ man nozaga mantas, no kurām daļa bija pirkta par tanī nopelnīto naudu), izrādi.

Tās bija 3 dienas:
pirmajā dienā (pulksten 3.30 naktī piektdienā kāpām autobusā, devāmies uz Tallinu un tālāk ar prāmi uz Helsinkiem. Saliju, nosalu, sakarsu, nosalu, saliju, nosalu un šausmīgi nostaigāju kājas. Toties vismaz Somijā kā civilizētā Eiropas valstī rūpējas par cilvēkiem ar celiakiju, dabūju bulciņu ar sieru un šķinķi, kādu nebiju ēdusi gadus sešarpus. Mmmm...debešķīgi!
Nopirku savā mīļajā Indiska veikaliņā cepuri pazaudētās vietā - gandrīz tādu pašu.

Viesnīca 4zvaigžņu, istabiņā dzīvojām lieliskā kompānijā 4atā ar R., 8gadīgo, tikko izveseļojušos Annu un 12gadīgo Ievu alias Esteri alias Cherie, galīgi slimu. Man arī veselība nobruka, tā ka Rihards bija vienīgais bezbaciļainais telpā. Ar Esteri mainījāmies ar zālēm.

otrajā dienā spēlējām izrādes, kā par brīnumu, nebiju neko aizmirsusi, pat ne vismazāko rekvizītu!!! (Apbrīnojami, jo šodien, braucot no mājām pie vecākiem uz mājām Juglā divriz nācās skriet atpakaļ pēc aizmirstām mantām.)
Pirmajā izrādē ar mazo Rihardu aizkulisēs plosījāmies(jo Karīna dziedāja šaušalīgi), otrajā apgūlos uz grīdas un gandrīz aizmigu(šinī viņa dziedāja tikai slikti, taču uz skatuves aizķērās un nokrita).

Vakarā bija ballīte ar Ziemassvētku dāvanām un gatavojot priekšnesumu kopā ar R. es nokritu un atdauzīju muguru. Šodien beidzot sāka sāpēt. Gāju ciemos pie meitenēm skatīties filmu ar Džoniju Depu (somi savas filmas rāda ariģinālvalodā ar subtitriem somiski), ar Rihardu gājām staigāt, manas pēdas atkal atteicās darboties, taču saaukstēšanās ļoti cītīgi par sevi atgādināja un viss beidzās ar pārrunām mūsu stāva runātavā (divi krēsli, galdiņš, viskijs un tēja).
Mazie plosījās, lielie klejoja, slimie gulēja, Karīna lamājās, mēs strīdējāmis un bučojāmies. Aizraujoši.

Trešajā dienā viesojāmies Latvijas vēstniecībā (viņiem bija izcilas konfektes un jūgenda mēbeles, bet kola gan tikai "grādīgā" - nekādas vieglās vai zero, shame)ar divām Svempa gleznām un ļoti patīksmu interjeru.
Vēl apmeklējām vienu kultūras centru, precīzāk - tā bērnu bibliotēkā ar fantastiskām grāmatām (lieliskākās - par viena suņa dzimšanas dienas svinībām un manu mīļo grupu "The Who") un zāli, kur notiek izrādes, koncerti utml, kur arī ir satriecošas gaismu un skaņu pultis, kā arī ļoti pieklājīgā videokamera.
Tad bija šopinga tūre, kur 1) iegādājos 3 skaistas bļodiņas (diez kur - Indiska, protams!), divas vecākiem un vienu sev, kā arī jauno itāļu Vogue, kurā gan vīlos - visi citi manā īpašumā esošie ir apmēram 50x interesantāki), bet biju tik pārgurusi, ka H&M iegāju un tūliņ izgāju ārā - nespēju neko ieraudzīt.

Šausmīgi mīlīga bija maza melnādaina meitenīte, kas pie pašapkalpošanās saldējuma automāta bija uzspiedusi sev uz rociņas kārtīgu saldējuma rituli.

Annantalo centrs, kur strādā Maire, ir lielisks, ceru, ka kādu dienu arī Latvijā būs kaut kas līdzīgs, kur varēs doties mani bērni. Tur bērni un jaunieši var nodarboties ar visvisādām mākslinieciskām lietām un tiešām attīsta domāšanu un iztēli un ļauj tiem izaugt ar plašu skatu uz pasauli.
Zinu, ka šis ieraksts ir boring, bet tā kā vēl esmu slima un nogurusi, tad savādāk nesanāk.
Par pārējo vēlāk. Arī bilde būs vēlāk.

12 novembris, 2009

I want to ride my bicycle, I want to ride my bike

God, save (the) Queen.
Nja. Šodien būs ar daudzām stulbām bildītēm, piedošanu!

Pagājušotrešdien ideāli noliku autoskolas braukšanas eksāmenu. Juhūū, bišķi pasvinējām Artelī, bet vīnu tomēr nevajadzēja dzert.


Drausmīgi sāpēja galva un, lai cik mīļš arī nebūtu, dzēris R. tomēr nav pats saprotošākais vīrietis zemes virsū, tādēļ man bija jākļūst par stervu, lai tiktu mājās dziedēt migrēnu (jā, man tiešām ir migrēnas, esmu stilīga, huh). Stervoties vispār man labi sanāk, tikai par biežu un vajadzētu tikt vaļā no vainas sajūtas, to darot, savādāk nav īsti prieka būt nejaukai.



Toties šotrešdien nenoliku skolas teorijas eksāmenu, lai izgāžas piecreiz savā lieliskākajā gada randiņā/5reiz aizmieg seksa laikā ar sievu tie, kas izdomāja tik sarežģītu sistēmu ar tuvajām/tālajām gaismām/miglas lukturiem, kad viņus jāslēdz/kad nedrīkst un kad jāturpina braukt/jāuzliek avārijas zīme/avārijas signalizācija/jādodas uz stāvvietu vai remontvietu/jāpārtrauc braukt. Mana autoskola ņem priekšā ne pa jokam un teorjas eksāmens nozīmē 60 jautājumus ar divām pieļaujamajām kļūdām. Man bija piecas, no kurām ČETRAS kļūdas bija par augšminētajām gaismu kombinācijām. Bļoda.

Jā, laikam tiešām vārda, kas sākas ar bļ un beidzas ar eģ vietā beidzot esmu iemācījusies lietot aizstājējvārdu bļoda. Jipihipijāā! Eh.
Vēl vakar sabeidzu roku un saprātu ar minikameriņu no rokas filmējot stundu garu izrādi un redzēju vienu skaistu suni un vienu ašu lapsu.

Vēl nezinu, kas lēcies ar darba devējiem - man piepeši 5dien ir divas darba intervijas un vēl viens cilvēks, kas ieinteresēts manu spēju izmantošanā. Jā, zinu, izklausās perversi. Nu, ja kurpes uzskata par perversām, tad tā arī ir.



Vispār jautri ar tiem devējiem ir. Pirms mazāk kā nedēļas uzgāju vienu tipu, kas meklēja cilvēkus, kas prot viskautko un lielāko daļu no tā viskautkā es protu. Sakontaktējāmies skypā (smieklīgi, manuprāt šādi jautājumi ir jākārto klātienē), viņš gribot redzēt paraugus no tā, ko es daru, bet ņem pretī tikai zip failus, jo esot drīz jābrauc uz angliju (neredzu loģikušo divu faktu savienojumam).
Esot nostrādājis 17 gadus savā jomā (tas nozīmē, no 15 g.v.) un vispār jutās baigais krutais, nezinot manu vecumu uzreiz uzrunāja ar "tu" utt, utjpr. Nebija pat spējīgs uzspiest uz Youtube linka,ko nosūtiju (saprotu, tas ir sarežģīti, vecīt) un gribēja, lai viņam sazipo arī 25 min garu un 25 GB lielu filmu. Pamēģināju, izskatās pēc grūstoša LEGO klucīšu kalna, nožēlojami. Piedāvāju aiziet pie viņa uz ofisu un parādīt, bet neder, mākslinieki esot tādi savādāki (lasīt - jocīgi un stulbi), tā viņš paziņoja. Lai arī strādāt gribu un izklausījās, ka tā būtu neslikta vieta, netaisos nevienam neko laizīt, esmu par lepnu un spītīgu.




Otrs joks ir perversais puisis (nu perverss tapec, ka kurpes reizēm tiek uzskatītas par perversām un ir ievietes, kurām ir kurpju fetišs un fetišs automātiski nozīmē perverss un tur būtu darbs ar kurpju dizainēšanu). Tātad viņam vajag kurpju dizaineri, naudas vēl nav, bet ir ar mieru parakstīt konfidencialitātes līgumu kā garantiju, ka manas idejas netiks zagtas.
Neko nejēdz no apavu ražošanas. Smieklīgi ir tas, ka viņš domā, ka es kaut ko saprotu no tā (kā jau apģērbu dizainere, cik loģiski) un gaida, ka es viņam atnesīšu to konfidencialitātes līgumu, it kā man tādi wc mētātos laika kavēšanai, ha.
Informēju, ka mana joma ir dizains, nevis ražošana un ka līgmu var dabūt, aizejot pie jurista. Ceru, ka neapvainosies, jo projekts izklausās foršs, lai gan nezinu, cik dzīvotspējīgs un es ļoti labprāt tādā darbotos.

Zinu, izklausās garlaicīgi.
Turiet īkšķus, mani neskaitāmie lasītāji, par mani piektdien un turpmāk,lai beidzot es spēju pati sevi uzturēt un pati sevi aizvest ,kur vajag/kur vēlos.
Johohoho un pudele ruma!

03 novembris, 2009

hellride, jea! jeb auto-moto periods vēl nebeidzas




Tā kā pagajušonedēļ izgāzos skolas braukšanas eksāmenā (paldies vw, nolāpīts, esmu pieradusi pie MERCEDES), šodien profilaktiski nobraucu ar līdzīgu vw golfu un gandrīz/tik tiešām zaudēju prātu.

Kāpēc? Jo noslāpu apmēram miljons reižu, līdz ar to mani un bonusā arī visus citus mācībniekus šobrīd ienīst VISI šoferi šai un otrpus Daugavai (es viņu vietā arī mani ienīstu). Pārmaiņas pēc neslāpu krustojumu vidū, bet tikai pie tiem un secināju, ka iela nav vienvirziena, ja uz tās neatrodas kaķis. Apbrīnojama loģika.
Rīt atkal eksāmens, par laimi ar dīzeli (šitas bija benzīnnieks, tāpēc jūtīgāks un slāpīgāks), bet pedāļi viņam būs tikpat "ērti" kā šim, tātad manas gūžu (neprātīgi aizraujošs vārds, "gūžas", vai ne? ) locītavas būs atkal izgājušas no orbītām un es - zaudējusi pēdējās saprāta paliekas.


Kā mani neskaitāmie lasītāji un komentētāji jau būs pamanījuši, attēliem pie ierakstiem IR VISTIEŠĀKAIS sakars ar ieraksta saturu.