bišku miglains, mans fotoaparāts nav labs matemātiķis-diafragmiķis-sekunžsimtdaļiķis

šodien ozk izsauļojos ilgi un pamatīgi. pasākumu pārtrauca krūtsgalā iekodusī skudra. Fui!

the lost

Ārprāts, šodien skatījos visādus modes blogus, tagad sāku kaut ko (BEIDZOT) kārtot un tikko pamanīju, ka pulkstenis ir gandrīz deviņi. Esmu gandrīz vai pazaudējusi dienu. Labi, ka vismaz radušās visādas idejas (kuras būs grūti realizēt naudas trūkuma dēļ, nu labi, ne trūkuma, bet nepieciešamības to naudu iztērēt saprātīgāk). Taču zemenes, ko šodien nopirku, un ko pārdevēja lielīja kā "saldas, saldas" galīgi nav saldas un pie tam daudzas arī iekšpusē sabojājušās - izskatās skaistas, bet garšo riebīgi. Dodos turpināt kārtot. Un taču pasakiet kāds, kā var veidot rinkopas, šie viengabala vēstījumi nav paciešami!!!

Un te viena bilde no tām, kas man stāv datorā iedvesmai.

Šonakt kokā pie mana loga sēdēja putni kuri izklausījās kā gumijas pīkstuļmantiņas.
un fashion is passion, bet man ir salūzusi šujmašīna, tā nu passion ir jālej virsū ūdens un jānodzēš.

no saaukstēšanās vaļā vēl neesmu tikusi. Pie vainas noteikti ir 1)nesaprātīgi bagātīgā izpļāpāšanās ar Santu un Gundegu (brālīšu māsīcām - brālīši viņi ir viens otram, nevis man) un 2)vakardienas pelde aukstā jūrā. Bijām gan Garciemā, gan Lilastē. garciemā sauļojoties biju ieziedusies ar eļļu (ļoti labi ķer klāt saulīti, bet smiltis arī diemžēl) un smiltīs līdz acīm, nācās iet skaloties un, kad sapratu, ka vienkārši jūras maliņā stāvot to visu nedabūšu nost, gāju dziļāk...un vēl dziļāk...līdz nospriedu, ka esmu jau ielīdusi tik dziļi, ka būtu nožēlojami neizpeldēties. Tā nu veselas 30 sekundes (nu labi, varbūt minūti) peldēju. Bet ausīs un matos smiltis palika tāpat un visu vakaru jutos kā tāds vecumvecais sakārnītis, no kura vislaik smiltis birst. Bet vismaz iedegums būs. Vakar un šodien biju vērā ņemami sārta, ceru, ka tonis mainīsies uz brūnu.

Nu jā, jāņus pavadīju dzimtajos OZK, jo tētis neļāva (25gadīgajai meitai!!!!)saaukstēšanās dēļ doties līdzi R uz Vecpiebalgu. Principā jau uz to Vpbgu man nemaz īpaši negribējās, jo mani ideālie Jāņi ir etnogrāfiski, ar kārtīgu ugunskuru, vainagiem, jāņudziesmām, sveču laišanu ezerā un uguns riteņa laišanu no kalna, bet augstākminētajā Vpbgā no šādām noskaņām nav ne smakas. Taču ja man kaut ko aizliedz, tieši to man vajag un gribas, taču mīļā miera labad īpaši pretī nestrīdējos un paliku vecāku mājās, kur pa dienu bijām mežā, salasījām zāles un ozolzarus (tas gan ir barbarisms - plosīt kokus) vainagiem un ērci māmiņai, iegājām ciemos pie brālīšu māmiņas, man par lielu prieku, satikām Gundegu un Santu un saņēmām uzaicinājumu paviesoties vakarā. Kopā ar Intu un māmiņu to arī pieņēmēm un ap pusnakti bijām klāt, atstājušas tēti sargāt ugunskuru (nu labi, viņš nemaz negribēja ciemoties). Tur dabūjām žāvētas zivis un es lieliski izpļāpājos ar abām meitenēm. No rīta gan jutu, ka kakls par šādām aktivitātēm nepriecājas, bet ko nu vairs.
Labi, man apnika rakstīt

Man ir graujošas iesnas. Tas ir ļoti pretīgi, taču tētis mani ārstēšanās nolūkos neprātīgi lutināja. Un šodien man uz pleca uzkakāja putns, nezinu gan, tieši kāds.

Vispirms jau pagājušās nedēļas beigas un pirmdiena man pagāja plecu pie pleca ar šujmašīnu. Strādāju pie dzelžiem izrādei, šuvu astes, peles un viskautko citu, līdz tā vienkārši noplīsa. Bet gala beigās viss tāpat bija glīši uttutjpr.

Vēl biju arī LMA modes skatē, kur R gandrīz nomira un pārvērtās par skeletu aiz garlaicības - galvenokārt jau aiz stundu ilgās gaidīšanas.

Gala beigās 3dien abi ar tēti devāmies uz (jau 1dien sākušos) plenēru Kandavā. Es biju tāda bišķi apaukstējusies, taču tā kā ļoti gribējās pavadīt laiku ar tēti, izlēmu braukt. Pirmo nakti pavadīju ar tualetes papīra rulli cieši pie sāniem - kopumā 3 nakšu un 4 dienu laikā izšņaucu 1 1/2 rulli wc papīra (sanāk ekonomiskāk, nekā salvetes, ko lai dara) un kādas pāris salvešu paciņas. Visu laiku pavadīju vidējā vai nopietnā iesnu reibumā, ar pornozvaigznes balsi un mirstoša pīpmaņa klepu. Burvīgs komplekts, kas gan neliedza man arī nedaudz pastrādāt. Pirmais darbs bija nožēlojams, bet pārējie divi jau ciešami. Bet tā kā tagad jūros kā krāvējs, kas pārcilājis 8350177 tonnas dīvānu, šodien savu bezklausītāju monologu beigšu un nodošos gultas priekiem - ciešam miegam. Ar labu nakti!

puhhh, esmu no sirds nogurusi. šodien izrādei humpalos meklēju legingus. Totāls bezcers, dabūju 3, no kuriem vieni ir briesmīgi mazi, pie tam vēl tos pašus kaut kur pazaudēju. Būs jāaiziet uz bibliotēku, cerams, ka tur palika, kad bezspēkā tur ievēlos atjaunot savus lasāmā krājumus. Kopumā šodien esmu bijusi kādos 20 humpalu veikalos (un vēl 10 iestādēs, kur kaut kas tāds varētu būt),o jo majo, domāju, ka zaudēšu prātu. Vēl šodien esmu sarīkojusi skandālu un atklājusi pāris jauku veikaliņu, uz vienu no tiem - netālu no papīra nama, ja man rastos iedvesma, pat varētu kaut ko aiznest notirgot. Tikai vajadzētu jau vispirms uztaisīt!
Vēl šodien satiku 3 pazīstamus cilvēkus, redz, kad saulīte spīd, visi iziet ielās! Kā arī aizgāju uz savu veco autoskolu un noskaidroju, ka varu pie viņiem pabeigt savu ceļu uz tiesībām, jipī jēēē!

Naktī uz 4dienu mocījos ar bezmiegu. Tā kā tikko biju veikusi ierakstu šeit, manī vēl mājoja grafomānijas tieksmes un es telefonā ieraktīju sekojošu piezīmi: Atkal sasodītais bezmiegs, jau pus5, bet miegs kaut kur izputējis. Sākumā lasīju 6dienas, tad optimistiski, nenojaušot turpmāko, dzēsu nost gaismu. Pēc kādas 1/2 stundas sapratu, ka nodarbojos ar muļķībām un cēlos augšā. Uzrakstīju īsziņu, sāku lasīt Kronina Citadeli, bet vīlos - izrādijās interesanta un miegs joprojām brīvdienās. Tad devos dušā un izmazgāju matus - nekā. Tikai pēc biezpiena sieriņa (jo jau vairākas stundas man laiku kavēja izsalkuma mežonīgā deja vēdera dziļumos) un domas, ka mati ir arī jāizžāvē, jūtu vieglu mīkstumu plakstiņos.

Vēl, mmm, kas tā bija par dienu, 7diena laikam, beidzot iemēģināju savu mašīnu. Ar R aizbraucām uz Garciemu (Garkalni? man jūk, nu netālu no carnikavas), pastaigājām gar jūru, tur bija trakoti daudz beigtu un pusbeigtu maijvaboļu, skumjš skats, kad viņas tur vēl ķepiņas tirina pēdējiem spēkiem. Un tā kā Ārens man bija sadevis pa kaklu, ka nebraucu un sadevis vēl šo to, par ko neizteikšos, un mašīna brīnumainā kārtā bija dabonama (kaimiņu neokupēta), ceļojuma sākumā divreiz apbraucu ap ciemu (R teica, ka viņam bail no tā, kā es braucu, hehe) un ceļojuma beigās atbraucu no Jaunciema līdz mājām (pēc tā gan augstākminētais misters R apgalvoja, ka braukšanu es nolikšot ar pirmo reizi, nu tad jau redzēs). Bet pats burvīgākais, protams, bija ne tas, ka es atcerējos, cik ļoti man patīk braukt (lai gan ar automātisko kārbu nav tik interesanti), kā jau visiem iesācējiem, bet gan tas, ka Sužos mani nostopēja Ceļu Policija, bļin, sabijos stīva, bet viņi tur visus turēja. Viena papīra man nebija līdzi un es jau redzēju nākotni aiz restēm vai naudassodu, kura dēļ man jāpārdodas turku vīriešiem, bet, izrādās, tam nemaz nav obligāti jābūt. Kājas vēl pēc tam trīcēja gan.

brīvdabas muzeja gadatirgu arī tanī pašā 7dienā apmeklējām, satikām Karlīnu, lieliski izrunājāmies, iespējams, 6dien viņu satikšu atkal! Bet dažiem ātri apnika un nācās doties prom, pasākumu līdz galam neizbaudot.

jauks Bembijs, ne? internetā atradu

kur ir, tur rodas

kad būšu veca (vai vecāka) un čaklāka, man būs dārzs. Un ļoti ceru, ka tas atradīsies mājā, kur esmu uzaugusi, un, lai arī neesmu tur bieži, saucu par savām mājām - vienām no. Tas būs skaists, vecmodīgs, mazliet mežonīgs, ar īrisu (bide lapas apakšā) dobēm un magoņu lauku, gan ar baltajām mežrozītēm, gan ierastajiem rožu krūmiem, ar lauztajām sirdīm, peonijām, narcisēm, maijpuķītēm, papardēm, uzpirkstītēm, efejām un daudzām citām veclaicīgām puķēm, apsūnojušiem akmeņiem un mazliet sadrupuša koka solu. Ko tādu esmu gribējusi jau sen, bet man to atgādināja mežrozes, kas zied pie manām abām mājām, garām ejot vienmēr iebāžu degunu kādā ziedā un šodien, tā kā ir lietains, nevilšus sašņaucos smaržīgas ūdenslāses.

Šodien esmu šo to prātīgu izdarījusi, topošajai izrādei no avīzēm un skoča izveidoju divus kaķus, kam vēl jāpārtop par mūmijām (kā vislabāk un vislētāk dabūt to gatavu - jo budžets ir vienkārši smieklīgi mazs - izdomāju, kāpjot augšā savā ceturtajā stāvā, man šķiet, ka tā ir pirmā reize, kad šis kāpiens ir bijis tik produktīvs (produktu staipīšana neskaitās produktīva)), sāku veidot sagataves ķīniešu stila cepurēm (patiešībā tās esot vjetnamiešu, tikai visi domā, ka ķīniešu) , izgudroju kā vēl šo to atrisināt un galu beigās uzrakstīju izrādes režisorei e - pastu ar jautājumu, ko tad īsti uz šo reizi vajadzēs!

Un vēl, atkal man jāvelk sakāmvārds no somas laukā - "kur ir, tur rodas" - kad man beidzot ir ko darīt (un par to pat maksā!), atrodas vēl kāds, kas labprāt izmantotu (un, jādomā arī, ka maksātu) multifunkcionālo stīnu kādam darbiņam. Nu ļoti labi, varbūt nebūs jāiet uz kuģa strādāt - kaut gan vispar man to tiešām gribās, lai arī mazliet bailīgi - a ja nu nogrimst? un varbūt jāsāk gatavoties beidzot 1)saņemt atbildes uz tiem miljons izsūtītajiem CV 2)saņemt tādas atbildes, kurās izmisīgi lūdzas superīgo stīnu doties pie viņiem strādāt!

Vēl es tikko BEIDZOT aizšpahtelēju šķirbas sava dzīvokļa ārdurvju ārpusē (pasaka par āriņu bez iekšiņas, pēc I. Ziedoņa pasakas motīviem) un nākotnē nokrāsošu visu, ko pienākas un tās sasodītās durvis beidzot izskatīsies piedienīgi,
kā arī piepumpēju riepas divritenim. Izmēģinājuma brauciens gan izpalika augstākminētā lietus dēļ.


labā ziņa - reizēm nejauši sanāk atkāpes - bet tikai priekšskatījumā. bilžu glīta savietošana gan vēl klibo. te jāiedomājās, ka abas šodienas bildes atrodas blakus, ir perfekti vienādā augstumā, ar 2 mm atstarpi viena no otras un tādu pašu baltu 2 mm maliņu visapkārt. Daile!

redz, kā, tomēr neizdodas katru dienu kaut ko ierakstīt, bet patiesībā tā rīkoties būtu nedaudz..slimīgi:)
nedēļas nogalē izdzīvojos Pārdaugavā, pasauļojos uz jumta un pašai par lielu brīnumu, ieguvu (knapi saredzamu) brūnumiņu.
Savukārt no turienes "pa taisno" devos pie vecākiem un tā nu sanāca, ka pavadīju tur gandrīz divas dienas. paspēju gan 1.dien pie brālīšiem (veciem draugiem/kaimiņiem) aiziet (tur gan mani brutāli sakoda odi), gan ar mammu kopīgi atrast kurpītes vasarai, kas berž tikai nedaudz un ir gandrīz pilnīgi baudāmas (kedās pēdas esmu cepinājusi gadus 10, tam beidzot jādara gals! tas gan bija neprātīgi grūti, jo vienas nav pietiekoši smukas, citas uz papēža, vēl kādām nav pareizā izmēra un tad atklājās,ka esmu puskājas lēcēja, sasodīts uzrakstījās vispirms lēčēja, nu gandrīz kā līčija, ko man Marģeris ir kādas reizes dāvājis dz.d., ļoti skaists un gards auglis, bet M. diemžēl man viņas vairs nekad nedāvinās, t.i, (atgriežoties pie puskājas lēcējas)sakot citādiem sakāmvārdiem - ņe riba, ņe mjasa vai ne cepts, ne vārīts, pusratā - beidzot zinu, kāds man kājas izmērs - 37 1/2. Un kā zināms, LV tādus nepārdod, vismaz ne tanīs 100 veikalos, kur medīju. Blin!) un izciemoties ar ģimenes draudzeni no Daugavpils uztaisīt salātus, skandālu, izstaidzināt suni un uzcept pankūkas (divreiz). Vēl sanāca uz exkinostudiju rekvizītu un tērpu meklējumos. Mamma devās man līdzi un platām, mirdzošām acīm skatīja tos dārgumus, kas tur guļ. Vieta tā tiešām ir lieliska, jo var atrast viskautko, vispār jau gribētus tur pavadīt kādu dienu un izpētīt krājumus.
Njā, vispār, izskatās, ka mani ieraksti ir līdzīgi, kā zemākminētajā, nosvilinātajā dienasgrāmatā, kur ir galvenokārt atskaite par notikušo, ne ilgas, filozofiskas (nu riebjas man tas vārds "filoSofija un filoSofisks, kaut gan, protams "sofija" = gudrība ir ar "s" un tā būtu pareizi. Piedrāzt kārtību!!!)pārdomas.
Sanāca gari.
Bet man ļoti patīk Raimonds Staprāns, lūdzu augšā pa labi skatīt vienu viņa bildi
bļin, gribu atkāpes!!!