The Stina is in Your Place

Reku mazliet modīgs, mazliet interjerīgs un mazliet kulturāls ieraksts ar bildēm par vienu pasākumu, kur biju un bišķi pabildēju. Jā, man ļoti patīk mans jaunais fotoaparāts, jā, viņš (nevis "tas") mani iedvesmo.

Un skicēju normālu logo tam blogam. Šitam arī.

Arlabunakti, esmu pūderotu un ruļļu zvērs. Un matulakas maniaks.

I'm back and alive

Pagājušo piektdien beidzot nopirku triecienurbi. Visu meiteņu sapni, ja nezināji.Biju pārlaimīga. Nopietni!


Tā kā mājās biju ar 10tiem vakarā, nevarēju sākt iemēģināt tūlīt, taču nākamajā rītā, tiklīdz acis bija vaļā, metos pie jaunā rīka izmēģināšanas (un to darbu, kas urbja trūkuma dēļ bija atlikti no 3mēnešiem līdz pat kādiem 3 gadiem). Un pēc 4 minūtēm un pusotra cauruma izborēšanas betonā es to aparātu nobeidzu.

Grandiozi.Tagad mokos bēdās (ka darbs neiet uz priekšu), vainas sajūtā (jo to dzelzi nevar nopirkt par piecīti un man nav ne jausmas, cik maksās remonts) un "esmu-galīgi-stulba"sajūtā, jo nākamajā dienā atklāju, ka mēteļa, kuru šuju, oderē ir apmēram sprīdi plats auduma iztrūkums un es nespēju saprast, kā esmu to dabūjusi gatavu, JO VISU DARĪJU (cik atceros no lietišķo laikiem) PAREIZI!!!.

Mana piena sēne ir sajukusi prātā un dara visu, lai nojūgtos arī es.

Man tuvojas mana 27. dzimšanas diena. Arī tas, iespējams, palīdzēs pie prāta zaudēšanas.

Tātad ir diezgan droši, ka dz.d. svinēšu trakomājā. Vismaz jūs zināiet, kur jānāk ciemos, tās adrese ir lieliski zināma ikvienam, jē!



Vakar pēc grima skolas nebiju Lido. Šodien kauli duras ārā no miesas.
Pierakstijos twiterī. Boring.

Uzzināju, ka blogot ir forši. Jē!

Man iedeva izlasīt Bada spēles. Izlasīju. Bibliotēkā pierakstījos rindā uz otro.

Man iedeva izlasīt Krēslas sērijas otro grāmatu. Izlasīju. Bibliotēkā paņēmu pirmo.

Četri augšējie punkti liecina, ka veiksmīgi iekļaujos mūsdienu popkultūrā, labāk vēlāk, nekā nekad. Bērnībā vienmēr biju baltais zvirbulis.
Ā, vēl pie popkultūras labi klāt der fakts, ka pirmo reizi mūžā nopirku bēšīgu apģērba gabalu ( bēšs šobrīd fašionistām ir ļoti modē). Man šī krāsa agrāk riebās. Un cilvēki, kas to nēsā, arī.

Māri Anton, Tavs pēdējais ieraksts tiešām ir gay. Un bilde vispār ir nāvējoša (Pati par sevi ir ok, bet puiša blogā? Fail.). Un tā kā Tu blogeri esi atmetis, tad šo neizlasīsi, to neuzzināsi un nomirsi nevainīgs, jo neviena meitene pēc šāda ieraksta ar Tevi neielaidīsies. (Piedod, mammu!)

Pēdējās nedēļas laikā esmu noskatījusies 3 filmas ar Džulianu Mūru (un mani gaida vēl arī ceturtā), visas (arī tā 4tā) ar plikiem vīriešu dibeniem, incestiem, homo- vai biseksuālām attiecībām, laišanu pa labi, kreisi un uz visām citām pusēm, Rihardam ir trauma uz mūžu, bet es pārdomāju aktrises lomu izvēli.

Bet visas filmas bija labas.

Cītīgi šuju, grimēju un cenšos nejust traktorus un buldozerus, kuri nepārprotami pa naktīm braukā pa mani - no pārāk laba miega sabraukta ziloņa sajūta nerodas.

Filmēšanas laukumā esmu dieviete - māksloju, saslēdzu prožektorus UN vēl vienkāršu lauku puisi ar savām grima otām pārvēršu rokzvaigznē. Jē!

Esmu Etsy.com atkarīgā. Labi, ka man nav naudas, lai tur kaut ko iegādātos.

Šodien ar Ilonu pie Arsenāla mājas no sniega izrakām mana vectēva bisti (nu labi, granīta galvu) no sniega čupas, lai viņš var redzēt, kā putni (zvirbuļi) lido un rīts (ar paģirainiem mājāsgājējiem no alus arsenāla) aust.

Pēc viņas specpasūtijuma pastāstīšu divas lietas:

Sāku iet vēl vienā grima skolā (mans draugs R. tādēļ domā, ka esmu traka. Vispār es viņam piekrītu, bet ne skolas dēļ) un man (par lielu un patīkamu pārsteigumu,)tur šodien pievienojās arī Ilona. Un - tā skola atrodas vienu stāvu virs "Lido". Ai, ai, ai, mūsu skaistās figūras!

+ man ļoti garšo marinēti gurķi (Sālīti arī. Par skābētiem neesmu informēta, jo nezinu, vai tādus vispār kādreiz esmu ēdusi). Kad biju maziņa, vienās kāzās izēdu VISUS marinēto gurķu traukus uz garumgarā galda.

Tā ka tas, ka šodien staigāju ģībdama UN esmu traka uz gurķīšiem, visdrīzāk nenozīmē neko tādu, ko varētu nodomāt. Un slikta dūša man šorīt bija tapēc, ka nežēlīgi agrā rīta stundā (8:45) mēģināju iestūķēt savā aizmigušajā puncī brokastis, kurām viņš itin nemaz nebija gatavs.

Un tā kā staigāju pusģībusi visu dienu, tāda pa pusei nepieskaitāma, rakstot daži burti liekas pavisam nepareizi. Raksu un uzrakstu, bet tad izlasu un domāju - cik jocīgi, izskatās taču galīgi šķērsām! Rakstīju pazīstamai meitenei apsveikumu un mani traki mulsināja viena locījuma galotnes. Man šķiet, viņas pat par mani uzjautrinājās!

Jā.

Mana vannasistaba ož pēc puraviem ar majonēzi,

no rīta kāds kaimiņš pusotru stundu URBA bez žēlastības (un pārtraukuma),

manā guļamistabā līst lietus (kaut dzīvoju ceturtajā no pieciem stāviem un ĀRĀ NELĪST, kā varbūt būsiet pamanījuši, bet gan SNIEG. Un ir mīnusi. Nu labi, -1, bet tomēr). Un man vēl esot mierīgi. Citiem kaimiņiem (5.stāvā) līst tērcīte no viesistabas lampas, burvīgi!

Sētniece laiž haļavu un namu pārvalde arī.

Beidzot sāk atmosties tā temperatūra, ar ko staigāju jau mēnesi, un darīt grēka darbus,

man ir sametušās mistiskas izcelsmes pumpas (savas glutēnpumpas jau atpazīstu, viņas metas uz sejas un NENIEZ!).


Bet ja tā turpināsies, man ir cerība uz jaunām tapetēm ar papagaiļiem guļamistabā. Kad tagadējās būs nopuvušas.

Šodien biju pie šīs burvīgās meitenes




un no šāda paskata



pārtapu šitādā. Sen jau bija plānā.



nekad man nav bijuši TIK ĪSI mati. Bet izskatās lieliski. Diez kā būs, kad izmazgāšu un viņi, protams, sacirtosies!
Un man vajag deguna plastisko operāciju. Tāds traki līkumoc!

ti, kaņešņa, ņe plohoja figuristka

Gada statistika:

Atlūgumi: 4gb, no tiem 2 pieņemti
Darbu skaits, no kuriem aiziets: 2gb
Ģībonis: 1 gb
Piparkūkas: pārmaiņas pēc, daudz
Bliezieni (visi ne fiziski, bet emocionāli) pa galvu: 3, 2 slikti, 1 labs
Cigaretes: aptuveni 50
Nervu zāles: apmēram 1 plāksnīte
Miega zāles: daudz
Iegūtie draugi: 2 (drīzāk aptverts. ka paziņa ir īsts draugs)
Atrastie sirmie mati (visi gan izrauti): ~7 gb
Mirušie: 2 gb
Dzīvie: visi pārējie
Aizmirstās lietas un solījumi draugiem: 19659459 (no kuriem 19659450 novembrī/decembrī, kamēr biju oficiāla darbiniece)(lūdzu, atgādiniet man visu, ko esmu solījusi - uzzīmēt mīlestības puķi, uzšūt kletu/svārkus/uzdāvināt plānotāju, uztaisīt fotogrāfijas - un neesmu izdarijusi)
Uzvaras konkursā: 1 (bet patiesībā gan neuzvarēju es, bet priecājos gan tā, it kā tā būtu bijusi es)
Kursi: 1
Mēģināju izšķirties: ~5x
Izdevās: 0x
Naktsmurgi par pakaļdzīšanos, karu, šaušanām, asinīm un zilām bailēm: vismaz 52x
Tiku apzagta: 1x
Grimēju ar akvareļotām: 50x
Gleznoju ar grima otām: 3x
Alkohols: aizvien mazāk
Reiki un gaisma: aizvien vairāk
Sēne: 1gb, joprojām neuzvarama
Filmēšanas: pārāk maz
Bērni: mazliet par daudz
Kino: arī par maz
Tiku piečakarēta: 2x
Mati: 1/2 bez žēlastības nogriezu, 1/2 no atlikušajiem arī taisos šņikāt nost
Liekie mati:1x un tā ne pa jokam -līdz dibenam
Iemalkots atkaļķotājs: jā
Gandrīz nocirsts pirksts: 1gb
Citi ievainojumi: ~125
Izdzertie litri kokakolas (bet tikai diētiskās vai superdiētiskās): ~tikpat (125)
Eglītes:0
Turētie rajoni: 3gb
Izlietotais kosmētikas noņēmējšķidrums: 125ml
Izlietotais naudas daudzums: oi, par to es domāšu rīt..
Kāzas: 1gb, tikai neīstas
Cerības: lielas (=> saprāts mazs)


Šogad, tāpat, kā vienmēr, netaisos rakstīt sarakstus ar lietām, kas nākamajā gadā jāizdara. Bet šogad jau esmu iesākusi vienu lietu, kas, cerams, nākamgad labi kustēsies, turiet īkšķus.

Man labi domājas slaukot grīdu un tramvajā. To pirmo daru retāk, nekā vajadzētu, savukārt tramvajā šodien izdomāju ļoti daudz šai manai kārtējai statistikai, bet kamēr tiku līdz datoram, aizmirsu, cik pārsteidzoši!


Jāmēģina turēt aste gaisā, daudz strādāt (ar sevi un vispār) un sekot Gaismai. Arlabunakti, see u next year!

Aizvakar, pēc mēneša pārtikšanas no kellogiem, gatavajiem salātiem un rīsu makaroniem, beidzot uztaisiju kārtīgas vakariņas. Jē.

Vakar uzvāriju piparkūku mīklu(nav nemaz grūti!). Pēc 7-8 gadu pārtraukuma (tik sen man ir celiakija un tapēc es nedrīkstu ēst neko, kur iekšā ir kvieši, mieži, rudzi vai auzas dajebkādā formātā) beidzot atkal ēdīšu piparkūkas! Jē, jē, jē!


Šonakt sapņoju, ka mani neprātīgi grib precēt Toms Grēviņš. Patīkami, jē!


Rīt ir Ziemassvētki, JĒ!

Un ir cilvēki, kas uzskata, ka mans darbs nav nekā vērts. Eh.

Un šodien, atgriežoties mājās, atklājās, ka Juglā nav ūdens. Toties pagalmā stāv dzeramā ūdens cisterna. Un Stiept pilnu spaini ūdens uz 4. stāvu NAV jautri.

Un es atkal neienīstu bērnus (nedēļas sākumā atkal ienīdu). Jē.

Jē, jē, manas kāju pēdas ir stadijā starp nejūtīgām un ļoti sāpīgām. + sev par uzjautrinājumu, šovakar, velkot nost zeķes, atklāju, ka zeķītes ir sasvidušas tā, ka sakusušas kopā ar zeķubiksēm (jā, man riebjas zeķubikses, bet dzīve piespiež savus riebumus pārvarēt).

Jē, jē, šodien manu atlūgumu (jau) nepieņēma - jau otrreiz divu nedēļu laikā. Laikam (tomēr)esmu tik lieliska, ka mani negrib laist vaļā. Bet viss kārtībā, pēc biški vairāk kā nedēļas būšu atkal brīva meitene un man ir tādi plāni, nu TĀDI...FORŠI, jā, jā, jā!

Jāgudro pārtikas izvirtības. Ne gastranomiskas. Vizuālas. So sī jū sūn! Gudnait!

Daudz 3D sēņu un maza pasaule

Vakar un šodien pasaule ir maza. To pierāda 3 gadījumi:


1) manas tagadējās kolēģes mamma ir laba draudzene manai bijušajai kolēģei


2)šodien iepazīts cilvēks ir tētis kādas manas filmas vienai no galvenajām aktrisēm, ar ko kopā šķūrēts sniegs nedēļas garumā (par to šķūrēšanu es mazliet pārspīlēju, bet ne pārāk)


3) Topošā, manis "piegādātā" kolēģe ir pazīstama (cik labi un kā? Nezinu, rīt prasīšu paskaidrojumus) ar citu manu tagadējo kolēģi.


Hmmm!

Kaut kur pie Baltijas jūras ir tādi latvieši, dzīvo kokos, ēd 3D sēnes un būvē paši savu piramīdu.

Tādu teikumu šodien dzirdēju vienā pasākumā, ko apmeklēju. Pasākums bija Autortiesību aģentūras balvu pasniegšana vislietotākajiem (izklausās diezgan pornogrāfiski) tās pārstāvētajiem māksliniekiem. Pazinu 3 šo balvu ieguvējus Rihardu Zaļupi, Latvijas jauno perkusiju dievu, viņš sakomponējis mūziku vienai manai filmiņai (jo es filmējot nepārbaudīju skaņu un, kad viss bija uzfilmēts, izrādijās, ka teksta vietā ir tikai šņākoņa un vienīgā izeja bija spēcīga mūzika), ir bijis manā dzīvoklī un sēdējis, iespējams, tanī pašā krēslā, kur es šobrīd. Uh!

Otrais - mans kvēli mīļotais LKA operatormeistarības pasniedzējs Valdis Eglītis, par savu "Vienīgo fotogrāfiju", un trešais - mans vismīļotākais tētis. Pēc pilnīgi vājprātīgās oficiālās daļas (kuras scenārija autori noteikti bija lietojuši augstākminētās 3D sēnes vai citas aizliegtas vielas lielos daudzumos) sekoja burzīšanās (vārda tiešā nozīmē) pie vīna un kanapē maizītēm un stumdoties "kultūras darbinieku" masā.

Rīt atkal darbā lielā salšana (no šīs atrakcijas vakardien esmu saķērusi un tagad staigāju apkārt ar temperatūru) + nejēdzīgi agrs rīts. Eh, šobrīd esmu ļoti nopietnos pārdomu procesos par vairākām lietām. Tik ļoti nopietnos, ka iešu pie gaišreģes. Nopietni!

Ja kāds Ziemassvētkos/jaunajā gadā man uzdāvinās KALENDĀRU, dabūs pa ķobi.

Izrādās, esmu sliktākais darbinieks ever. Jau pusi dienas esmu noraudājusies un aizpampusi kā Kalvītis un vispār vairs neko negribu, tikai ierakties zemē un tur arī palikt.
Lieliski, tikko atsāku raudāt.

Šī filma ir itin burvīga. Rihards man viņu parādija. Man nāk miegs.

Lūk, runaway vacation.





nepareizs formāc, piedošanu.

Arlabunakti.

Nav brīnums, ka lielākā daļa cilvēku pasaulē ir 1)stulbi un 2)kašķīgi/mūžam neapmierināti utt utml.
Iemesls: 45h nedēļā darba laiks+vienmēr jau ir vēl kaut kas nopietns, ko darīt (audzināt bērnus, mācīties, kopt slimo radinieku utt utjpr) , => nav laika nodarboties ar saviem vaļaspriekiem, nav laika sev, nav laika skaistumkopšanai, nav laika lasīšanai, NAV LAIKA DOMĀŠANAI!!!
Jā, pēc šī noteikti var redzēt, ka esmu atsākusi strādāt:)

Hm.

Vakar vakarā man radās pārdomas par vērtībām. Iekritu vienā no saviem atkarībsaitiem polyvore.com, sāku lasīt kopā kleitas un kleitiņas, domājot par to, ko vilkšu uz jauno darbu (jē, jē, man atkal būs darbs, interesanti, cik ilgi saglabāšu veselo saprātu).

Tas, kas man lika padomāt, bija dažu tērpu cenas. 12.900ASV dolāri, 8.780 Lielbritānijas mārciņas...

Mans tētis ir gleznotājs, pie tam labs. Ļoti labs, saka profesionāļi, es, savukārt, uzskatu viņu par ģeniālu (nu tā ir tāda meitas privilēģija). Visa mana ģimene patiesībā ir pilna ar labi zināmiem, ļoti talantīgiem māksliniekiem, galvenokārt gleznotājiem. Un pat tie, kuri ir viskrutākie (civilizētā valodā - kā visvairāk skatītāju, mākslas kritiķu un mākslas vēsturnieku atzītie), augstākminētos ciparus par savu darbu saņemt var reti, kaut gan, protams, ir tā vērti.

Un tad nu es domāju, vai tiešām masveidā ražota kleita tiešām ir tikpat, ja ne vairāk vērta kā vienreizējs mākslas darbs? Protams, arī dizainera kleita ir māksla, taču ne jau Roberto Cavalli ir pats sēdējis, konstruējis, diedzis, šuvis un gludinājis to tērpu, kamēr mans tētis bieži pats ne tikai glezno, bet arī sagriež audeklu, pienaglo to pie apakšrāmja, vāra līmi gruntēšanai un kārtu pēc kārtas, sajauktu to ar krīta pulveri, klāj uz audekla, lai iegūtu piemērotu virsmu gleznai. (Starp citu, "mākslinieks" Damians Hērsts (Damien Hirst) arī pats netaisa savus "mākslas darbus", to dara viņa komanda.

Labi, Latvija ir maza valsts, mazs tirgus, mazi, provinciāli talanti, kuri nevienu citu neinteresē kā tikai tās pašas mazās valsts mazos cilvēkus (? es tā nedomāju, bet tā varētu domāt kāda ņujorkiete ar to kleitu no augšas bildes mugurā). Bet vai tiešām?

Varbūt šādi skaitļi vienkārši ir proporcionāli valsts/vidējās algas izmēram?

Man sāk likties, ka pasaule ir sagājusi sviestā. Nu labi, man jau sen tā šķiet.

Nē, viss nav tikai slikti, tikai tad, kad man ir labi, nav vajadzības par to spriedelēt.

Man šobrīd ir personības krīze. Par laimi, melnākais ir pāri, bet joprojām man nepatīk, kas esmu, ko domāju, kā rīkojos, kā izskatos un tā tālāk un tā joprojām. Par laimi, vismaz pārliecība, ka sirdī esmu vecs rokeris, nav zudusi. Kaut viens salmiņš, pie kā pieķerties, palicis, patīkami.

Savas iekšējās krīzes skarta, piebeidzu matus. Ne visus, bet kādu pusi gan. Vieglāka galva un mazliet skaidrāka arīdzan.

Un nē, es neprecos. Man vienkārši patīk tā ideja. Bilde pati gan draņķīga, jāatzīst.