Vakar un šodien pasaule ir maza. To pierāda 3 gadījumi:
1) manas tagadējās kolēģes mamma ir laba draudzene manai bijušajai kolēģei
2)šodien iepazīts cilvēks ir tētis kādas manas filmas vienai no galvenajām aktrisēm, ar ko kopā šķūrēts sniegs nedēļas garumā (par to šķūrēšanu es mazliet pārspīlēju, bet ne pārāk)
3) Topošā, manis "piegādātā" kolēģe ir pazīstama (cik labi un kā? Nezinu, rīt prasīšu paskaidrojumus) ar citu manu tagadējo kolēģi.
Hmmm!
Kaut kur pie Baltijas jūras ir tādi latvieši, dzīvo kokos, ēd 3D sēnes un būvē paši savu piramīdu.
Tādu teikumu šodien dzirdēju vienā pasākumā, ko apmeklēju. Pasākums bija Autortiesību aģentūras balvu pasniegšana vislietotākajiem (izklausās diezgan pornogrāfiski) tās pārstāvētajiem māksliniekiem. Pazinu 3 šo balvu ieguvējus Rihardu Zaļupi, Latvijas jauno perkusiju dievu, viņš sakomponējis mūziku vienai manai filmiņai (jo es filmējot nepārbaudīju skaņu un, kad viss bija uzfilmēts, izrādijās, ka teksta vietā ir tikai šņākoņa un vienīgā izeja bija spēcīga mūzika), ir bijis manā dzīvoklī un sēdējis, iespējams, tanī pašā krēslā, kur es šobrīd. Uh!
Otrais - mans kvēli mīļotais LKA operatormeistarības pasniedzējs Valdis Eglītis, par savu "Vienīgo fotogrāfiju", un trešais - mans vismīļotākais tētis. Pēc pilnīgi vājprātīgās oficiālās daļas (kuras scenārija autori noteikti bija lietojuši augstākminētās 3D sēnes vai citas aizliegtas vielas lielos daudzumos) sekoja burzīšanās (vārda tiešā nozīmē) pie vīna un kanapē maizītēm un stumdoties "kultūras darbinieku" masā.
Rīt atkal darbā lielā salšana (no šīs atrakcijas vakardien esmu saķērusi un tagad staigāju apkārt ar temperatūru) + nejēdzīgi agrs rīts. Eh, šobrīd esmu ļoti nopietnos pārdomu procesos par vairākām lietām. Tik ļoti nopietnos, ka iešu pie gaišreģes. Nopietni!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru