Ak,  jā.
Aizvakar man bija dzimšanas diena, kuru īsti nesvinēju. Tūlīt pēc tam, kad nopostoju vakardienas žēlabas, pilnīgi un galīgi izšķīros ar cilvēku, ko mīlu un kam ārkārtīgi gribēju būt blakus. Šķiršanās process tika uzsākts vakarā pirms manas dzimšanas dienas. Tā, protams, bija ļoti dīvaina un grūti panesama. Man krūtīs ir atrasti bumbuļi. Brāļasievai pirms dažām dienām nomira mamma.
Esmu atmetusi ēšanu un šobrīd dzīvoju tikai uz cigaretēm, tūlīt braukšu pie draudzenes pēc antidepresantu receptes. Tēta nāvi, kamēr biju kopā ar augstākminēto cilvēku, vēl varēju izturēt, bet tas komplektā ar mīlestības zaudējumu nav paciešams.
Šo nakti ar nomierinošem līdzekļiem, miegazālēm un vīgriežu tēju pārcietu, bet tuvākā nedēļa būs ļoti grūta, jo uzsēšanās uz antidepresantiem ir fiziski un emocionāli ļoti smaga, tie pamodina sliktas dūšas, roku trīces un citus fiziskus blakusefektus un arī galva iet smagā sviestā.

Esmu kļuvusi par pusbāreni. Pirms 41 dienas nomira mans tētis.

Tas sāp, ne tā plosoši un iznīcinoši, bet truli un visu laiku līdzāsesoši. Brīžiem atliek izdzirdēt kādu frāzi vai kaut ko atcerēties un uznāk raudamais. Melnie ir daudz un bieži. Arī tik nikni, kādi iepriekš man nekad nav bijuši, nesen bija tā, ka nebiju spējīga darīt neko, tikai gulēt uz grīdas un raudāt. Ar segu pārklātai un sildītāju blakus, jo šausmīgi, šausmīgi sala, kaut fiziski tam nebija iemesla.
Citas dienas ir tādas, ka jūtos kā robots, kā zombijs, eju, daru lietas, kas jādara, bet ar drausmīgu tukšumu iekšā. Ja nekur nav jāiet, nespēju saņemties nekam vairāk par filmu skatīšanos un trauki nemazgāti krājas kaudzē, līdz jāliek ūdens bļodā atmiekšķēt un nokasīt.
Ir dienas, kad ir labi, pat ļoti labi - un tad sametas neērti, kā var būt tik labi, ja tikko ir noticis kas TĀDS.
Esmu nokritusies svarā, ne gluži līdz kritiskajai robežai, bet tuvu tai, pīpēju kā skurstenis un nopietni apsveru atkaluzsēsties uz antidepresantiem. Tik bail, ka tie iespundēs visus manus dēmonus tādā krātiņā, kuram cauri izlauzties un viņus visus apslaktēt es pati vairs nespēšu. Bet ar ieslodzījumu nepietiek, tie ir jāgalina nost un turklāt jādara tas pašam, vienam vai kopā ar psihoterapeitu - bez bruņām, tikai baltā kreklā un kailām rokām.

Arī ar mīlestībām ir pilnīga katastrofa, putra un nesapratne, tas palīdz uz grīdas gulēšanai un trauku nemazgāšanai.
Līdz pat tādai stadijai, ka aizvakar vai vakar paziņoju (sev pašai), "down with men" (t.m.: nost ar vīriešiem). Tie sapņi un cerības par vīru, četriem bērniem un suni ir izšķaidīti asiņainā putrā. Suns ir izdzīvojis, bet vīrs un bērni, ai un vai, kā iznīcināti. Ar cirvi un sprādzienu un cunami un visu pārējo šķaidāmo un galināmo.
Un nav vairs vēlēšanās kaut ko darīt lietas labā, neredzu tam jēgu, neticu, ka kaut kas tāds ir iespējams un, jā, tiešām to negribu. Mana ieinteresētā acs ir aizvērusies un emocijas izbeigušās. Mani tas vairs neinteresē.
Laikam beidzot samierinos ar to, ka esmu vecmeita. Tikai jāpacenšas, lai es nebūtu tā piktā, pēc 40 kaķu čurām smirdošā un ar spieķi zvetējošā vecmeita, bet gan smuka un forša, ar suņiem un draugiem un prieku. Jā, ar to pašu prieku, ar ko man ir tik lielas problēmas un attiecības no attāluma.

Melnie: daudz, ļoti daudz;
Melno dēļ apraudātie krekli: 2;
Antidepresanti: 60 tabletes, brīnišķīgas;
Ceļojumi: 3gb, Neapole/Itālija, Londona/Braitona, Vācija;
Apmeklētie kinofestivāli: 3;
Apmeklētajos kinofestivālos redzētās filmas: 0gb nē, RojaL tak redzēju gandrīz visu!;
Nokavētās lidmašīnas: 0, bet man paveicās. Dienviditāļu vilcienu satiksme ir aprakstāma tikai nepieklājīgos vārdos;
Nokavētie vilcieni: 1, bet man atkal paveicās;
Labas glezniecības izraisītie orgasmi: 48;
Zilumi: 1 000 000;
Ziemassvētku dāvanas: 0;
Slimojoši tēti: 1gbx2x 3x 4x;
Sirmi mati: +20;
Seksa rekordi: 2gb, palielinās gadu starpība ar partneri, šoreiz maksimālais rezultāts: -8gadi (mammu, neprasi);
Selfiji: ~36;
Iegūti draugi: vismaz 7gb, no tiem viena jauna sirdsdraudzene;
Vīri: 1gb, laulība ir imagināra, bet vīrs ir superforšs;
Mīļākie: ir (bet ne vīrs);
Pilns telefons un facebook's ar jocīgām ziņām no jocīgiem un mazāk jocīgiem puišiem: tikai daļēji, jo;
Pazaudēti telefonaparāti: 1gb;
Uz randiņu uzaicinātie puiši:1gb;
Tik tiešām notikuši randiņi ar uzaicinātajiem puišiem: 0;
Ballītes: pārmaiņas pēc - daudz!;
No tām wrapa ballītes: vismaz 5gb;
Filmu pirmizrādes: vairākas;
Balvu pasniegšanas ceremonijas klātienē:2;
Nominācijas balvu pasniegšanas ceremonijās: 0;
Iegūtas autovadītāja tiesības: 1gb;
Autoavārijas: 2gb;
Dusma uz ceļu policiju: 1, bet liela;
Mūzikas festivāli: 1gb;
Iegādātās kleitas: ~10gb;
Nēsātās kleitas: ~5gb;
Stils: melns ūber alles;
Dubļi: dafiga;
Izpīpētās cigaretes: 5731gb;
Narkotikas: 0;
Izraisītie skandāli: nedaudzi, bet pamatīgi;
Izpildītie interneta kvizi: 4837092;
Nomestie kilogrami: 5;
Uzbarotie kilogrami: 2,5;
ĶMI: 20.69;
Anoreksija: mūžīgi mūžos sēdēs smadzenēs;
Saldumi: daaaaaaaudz mazāk, nekā parasti, laikam vecums nenāk viens;
Vecums: 30 un man patīk!!!;
Matu garums: palielinās;
Vidukļa apkārtmērs: samazinās (paldies filmēšanu, pīpēšanas un stresa diētām);
Iegādātās platmales: 3gb;
Peldes: 4gb;
No tām pa pliko: 1gb;
Izlaistas brokastis: 365/2=182,5gb;
Noskatītās filmas un seriālu sērijas: vismaz 351gb;
Iegūtie valsts izsniegtie papīrīši sudraba vāciņos: 1gb;
Darbs krievu seriālos: 0gb, urā, urā, urā!;
Darbs latviešu pilnmetrāžas filmās: 1gb, urā, urā, urā!!!;
Jauni sindromi: 3gb: auzu pārslu sindroms, koalas sindroms, Daugavpils sindroms;
Svētki, par kuriem pohuj: visi.

Par jauno gadu man pohuj, bet tūlīt sākšu būvēt savu gada statistiku.

Helmut Lang. F/W 2011

Melnie, melnie, melnie.
Pieskaņojos. Melnas drēbes, melni nagi. Vēl jāpārkrāso mašīna un dzīvoklis, kā arī dzeltenā mēteļa vietā jāvelk melnais.

Un viss pohuj, protams.

(Pārsteidzoši, protams, ka) pesimistiskie Ziemassvētki.

Protams, labi, ka atkal sagribējies kaut ko uzrakstīt.
Esmu padzīvojusies uz antidepresantiem (silti iesaku), esmu nosēdusies no viņiem nost un atpakaļ īstajā dzīvē. Un pīpēju uz nebēdu.

Un šodien, kad visi Facebook'ā liek priecīgas bildītes ar eglēm (mani gan vairāk aizrauj neglīšu kustība), man nav priecīgi.Ziemassvētki. Pirmkārt jau, jo man par tiem (un, jāatzīst, citiem svētkiem arīdzan) ir diezgan pilnīgi pohuj (pardon my french). Otrkārt, tieši Ziemassvētkos man parasti uznāķ bēdīgais pohujs, nevis parastais.

Treškārt, šogad manam tētim ir diezgan ļoti čābīgi ar veselību, manai labākajai draudzenei ir čābīgi ar veselību, manai mammai ir sūdīgi gan ar omu, gan ar pašsajūtu un manam sunim arī nav labi ar veselību. Parasti mēs vismaz izliekamies, ka svinam (arī manai ģimenei ir diezgan pohuj par Ziemassvētkiem), bet šogad ne man, ne kādam citam negribas dāvanas, eglīti mamma šodien atveda, ielika vāzē un tā nu viņa tur skumst (eglīte, ne mamma), neizrotāta un, ar skumjām jāatzīst, nemīlēta.

Šodien tētis pat īsti nav izkāpis no gultas, mamma aizgāja gulēt desmitos, bet es skatījos romantisku filmu " Brīvdienas"  (kas patiesībā laikam nav tik slikta, kā lielākā daļa šāda tipa filmu) un, kā vienmēr, skumu par savu neesošo vīru un četriem bērniem. Skumu arī, ka esmu pārāk slinka, lai taisītu pati dāvanas un sūtītu kartiņas, ka esmu pārāk neuzņēīga, lai pati sevi noskaņotu svētkiem, jo man..pohuj. Rīt, savukārt gaidāma prozaisku, ar svētkiem nesaistītu, garlaicīgu darbu kaudze.

Esmu noorganizējusi ballīti saviem mīļākajiem draugiem, bija plānots vecāku mājās, bet, ļoti iespējams, tēta čābīgās pašsajūtas dēļ tā būs jāpārceļ uz manu mazo dzīvoklīti. Kā tur ietilps 26 cilvēki, nespēju iedomāties.

Laipni lūgti vaimanu ielejā un šoreiz pat bez grama izklaidējošās pašironijas. Bet vismaz tuvojas laiks gada statistikai, kur varu kompensēt šo trūkumu atlikulikām.

Esmu pārdzīvojusi rota vīrusu un beidzot tieku ārā no pašuzliktās karantīnas mājās, kuras pat esmu sākusi kārtot (ar ģenerāltīrīšanas elementiem) aiz garlaicības.
Vipī jē!!!

Kārtojoties atradu vecu saraksti ar savu brīnišķīgiburvīgilielisko vasaras dzīvokļa biedreni, atstājām virtuvē viena otrai zīmītes.

Aija:
Labrīt!
Tiklīdz sāku rakstīt, sapratu, ka būšu taču noteikti agrāk nekā Tu, bet tomēr. Turu īkšķi par Tavu neatvairāmo šarmu šovakar!
Paldies, ka izkarināji drēbes! (sadzīviskās detaļas ir svarīgas!)

Stīna:
Tā, plkst. 23:38 esmu mājās, nesos ballēties:)!
Stīna:
5:31 esmu mājās, piedzērusies un saderinājusies:)
Lai lieliska diena!

Šī zīmīte diezgan labi raksturo manu vasaru (pa dienu nebiju mājās, jo strādāju, bija 14 stundu maiņa, ja pareizi atceros) un to, ka šogad esmu pilnīgi savādāka, iespējams, ka mani kāds ir samainījis kaut kur. Tātad tā, iepazīstinu jūs ar uzlaboto, jau pārbaudīti laimīgo Stīnu!!!

Labs garastāvoklis, jaunas aizraušanās, tostarp, slikti paradumi.

Mēģināju atrast kādu bildi, kur redzams neveiksmīgs lokšāvējs, bija atrodama tikai Katnis Everdeen'a un asiņojošas rokas ar bultām tajās. Tad nu manus panākumus raksturos šis attēls.

Par to, kā man gāja vakar, es labāk nestāstīšu, jo zaudēšu visu atlikušo godu jūsu, cienījamie lasītāji, prātos.

Šodien arī itin interesanta diena, pateicoties divām lietām: lokam un Marķīzei.

Diena sākās lieliski, skaists rīts, kur mamma tika aizsūtīta uz Tartu un tētim pienestas miljons tējas. Daudz sēdēju ārā, daudz mazgāju traukus, tātad gan darbs, gan laiskošanās. Viens liels un svarīgs punkts dienaskārtībā bija pašaudīties ar jauno loku (varu ieteikt lielisku meistaru, kurš pie tam ir ārkārtīgi smuks un jauks, tikai, sasodīts, ar draudzeni. Facebook'ā izpētīju.).

Vispirms nolēmu, ka necik stipri jau man vēl nesanāks, jo esmu totāla iesācēja. Wrong! (tulkojums mamma, kas turpmāk tiks apzīmēts kā "TM" - kļūda/aplami/nepareizi!) Izvēlējos sākt lielajā istabā, kur šobrīd noris remonts un liela durvju aile ir aizklāta ar audumu. Tātad, šaušu pa audumu. Aha, caurums audumā un bulta piezemējās vēl krietnu gabalu aiz tā.

Nākamais punkts - terase, ar vīteņiem apaudzināts tīkls. Bulta, protams, izlido cauri un piezemējas pagalmā, netālu no žoga. Saprotu, ka tas var slikti beigties (ar kādu savainotu kaimiņu, piemēram, kaut dažas blakus dzīvojošas dāmas būtu to pelnījušas), tādēļ atrodu biezāku audumu, ko drīkst cauršaut, apklāju vīteņaugu sienu un mēģinu vēlreiz. Bulta pārlido manai konstrukcijai pāri un es dzirdu, kā sāk skanēt kaimiņu mašīnas signalizācija.

Par laimi, mašīnai, kurai, protams, esmu trāpījusi, bojājumu nav, bet saprotu, ka treniņiem jāmeklē jauna vieta. Šoreiz tas ir šķūnītis, pie kura pienagloju kartonu un jau minēto bojājamo auduma gabalu. Urā, sistēma strādā, kaut vienu bultu, protams, aizšauju ne gluži tur un pa dēļu starpu tā ielido iekšā un piezemējas malkā.

Rīt šaušu atkal.

Savukārt Marķīze, sunene, kura šobrīd ir ar plastmasas konusu galvā un tādēļ tiek saukta par princesi trubā (jo "būt trubā" nozīmē arī būt nepatikšanās un "princese" ir Marķīzes iesauka), ar savu tauri sitas pret visām iespējamām virsmām un ļooooti grib iet staigāt. Es, kā ar tēta tējām, trauku mazgāšanu, lokšaušanu un slinkošanu ārkārtīgi aizņemta sieviete, protams, to atlieku līdz pēdējam brīdim (t.i., tumsai) un suns ir nocieties līdz neprātam, kaut visu dienu ir dzīvojies pa pagalmu. Piešņorēju dāmu pie garas pavadas un esmu gatava doties ceļā, tikai Marķīze aiz lieliem priekiem sāk nesties tādā tempā, ka parauj mani tā, ka ar švunku ieskrienu betona vārtu stabā. Rīt būs zilums. Liels zilums.

Kad beidzot sadzenu viņu rokā, sākam skraidīt pa pļavu (Marķīze joprojām ir pie pavadas) - un tad viņa aiz žoga ierauga savu mūžīgo ienaidnieci - vilku suneni, ar ko viņai akurāt gribas izkauties. Seko nākamais rāviens, es esmu gar zemi un viņa laimīgi - skandālā.

Kopumā šobrīd 1) ballējos, 2) rūpējos par ģimenes ģēlām, 3) slinkoju 4) pīpēju. Labs dzīvesveids, jā!

Laba oma, laba oma klāt!

Divi brīnišķīgi citāti:
1) Stīna uz velosipēda ir urbānais mīts (Karlīna)

2) This place is fancy and I don't know which fork to kill myself with (New Girl, tas smukais čalis pirms randiņa. Nu normāli smukais, nevis tas pajoliņš)
(+ tulkojums mammai: Šī ir smalka vieta un es nezinu, kuru dakšiņu izmantot, lai nodurtos)

Šeit links ar rakstu, kur atradu otro citātu un kurš vispār ir itin lielisks. 100% true story! (mammu, paprasi un es Tev mājās pie datora iztulkošu)

Mani savešanas (ne)piedzīvojumi jeb cik ļoti var neveikties mīlestībā?

Nav jaunums, ka esmu "single", nav jaunums, ka es neiebilstu mainīt šo statusu. Tā nu likumsakarīgi uzrodas arī draudzenes un draudzeņu draudzenes (!), kam ienāk prātā lieliski puiši, ar ko mani varētu "savest". Tā kā piedzīvojumu dzīvē nekad nevar būt par daudz (ja nu vienīgi Tu esi Indiana Jones tipa persona un piedzīvojumi gluži vienkārši ir jau līdz kaklam), es piekrītu tapt "savesta" (un par to nekaunos, kaut "goda" man ir vairāk nekā vajag un "kauna" vēl divreiz vairāk).

Savedamais Nr.1 - vīrietis ar māju, kuram vajag saimnieci (man gan pašai ir māja, kuru netaisos pamest). Bet mans lūgums ir, lai viņš ar zvanīšanu mazliet uzgaida, jo man ir tas, ko  etiķetes grāmatās sauc par "nopietnas slimības gadījums ģimenē" un garastāvoklis nav gluži randiņīgs. Nezvana arī. Nezvana un nezvana un es par viņu pilnīgi aizmirstu. Un nezvana, jo, kā draudzene mani pagājušonedēļ informēja, pie viņa esot atgriezusies bijusī sieva. Good for him un galu galā man būs jārūpējas pašai par savu māju.

Savedamais Nr.2 - draudzenes draudzenes (nē, es neaizrāvos ar vārda "draudzenes" drukāšanu)draugs, kurš esot visos iespējamos veidos lielisks. Lielisks ir lieliski, kādēļ gan ne? Mūs sakontaktē, puisis izklausās ļoti jēdzīgs (līdz brīdim, kad piedāvā satikties mums abiem tuvējā tirdzniecības centrā, bet to katastrofu man izdodas novērst). Mēģinām sarunāt datumu, kad varētu notikt tikšanās, tad man ir filmēšanas, tad viņam darbi, tad man atkal filmēšanas, tad viņam pavasara alerģija, tad man atkal filmēšanas. Kad beidzot esmu tikusi ārā no saviem darbiem un piedāvāju kārtējo datumu, puisis atzīstas, ka viņam "dzīve sagriezusies ar kājām gaisā" un mūsu tikšanās vairs nav aktuāla. Good for him vol.2.
 Man savukārt sāk rasties aizdomas, ka nesu veiksmi un, ja ar mani mēģina sarunāt randiņu (acīmredzot der pat vienkārši mana telefona numura iegūšana), piepēši uzrodas "īstā" (kā, es no sirds ceru, abos gadījumos arī ir -  lai nu kas, bet skaudīga es neesmu). Sāku apsvērt biznesa plānu, kā es ar savu superspēju varētu palīdzēt izmisušiem vecpuišiem.

Savedamais Nr.3 - sarunā ar ģimenes draudzeni "uzpeld" (kārtējais) superīgais vīrietis, ar kuru droši varot karā iet. Esmu (zināmu, augstākminētu iemeslu dēļ) šaubīga, bet ok, lai pastāsta par mani un džeks pats lai domā tālāk.
Nākamās dienas vakarā ar mammu braucam mājās no Gulbenes. Viņai zvana mūsu ģimenes draudzene un grib ar mani runāt. Mani nevarot sazvanīt (kā tad, ka nevar, mājās aizmirsu ne tikai telefonu - kurš pie tam jau 24 stundas ir izlādējies, bet arī visu pārējo, baltās tiesības ieskaitot - un ja mūs pieķertu policija, būtu nepatikšanas, jo viņi varētu gribēt, lai pie stūres piesēžas mamma kā cilvēks ar tiesībām un miljons gadu stāžu - bet mamma ar mehānisko kārbu braukt ta nemāk...).  Tātad, draudzene superīgajam vīrietim par mani ir pastāstījusi, viņa ilgi apraksta, cik superīgais vīrietis esot lielā sajūsmā, jau ir ar mieru pārdot savu māju un pārvākties pie manis (es pārspīlēju tikai ļoti nedaudz, goda vārds!). Kad varot zvanīt? Zinot, ka mājās (un pie telefona lādētāja) būšu vēlu, saku, lai zvana nākamajā rītā tikos un tikos.
Pienāk nākamā rīta tiki un tiki, neviens nezvana. Nu varbūt čalis sajaucis rītu ar vakaru. Bet vakarā man top pilnīgi skaidrs, ka kopš tā brīža, kad superīgais vīrietis bija sajūsmā un nākamā rīta tikiem un tikiem, viņš ir sastapis savu mūža mīlu, aizbraucis uz Lasvegasu un apprecējies.
Good for him vol.3!!!

Tātad ir skaidras divas lietas:
1) man tik ļoti neveicas mīlestībā, ka es nopūdelēju pat vēl neredzētus vīriešus, kuri mani pat vēl nemaz no sirds neinteresē,
2) kā arī jāuzsāk savešanas bizness pašai!

A, O, U!

Paul Cezanne, Klusā daba ar āboliem un aplsīniem

Kārtojot māju, atradu mugursomu, par kuru biju pārliecināta, ka tā atrodas pilnīgi citur.
Tas izklausījās tā: aaAAAaaaaaaa!
Pārbaudīju kabatas, vienā atradu 20 latus. Tas bija:
OOOO!
Otrā atradu sabojājušos ābolu:
Uuuuuiiiiiiiiiiiuu!

Šis un tas.

Šodien uz ielas ieraudzīju santīmu. Pacēlu, noslaucīju, ieliku kabatā. Protams, sāku domāt par pasaku par vērdiņu. Kā būtu, ja mans santīms būtu tāds, ko izdod, bet kabatā tā vietā jauns parādās. Apsvēru, ka ļoti nepraktiski tas būtu, ja es, piemēram, vēlētos iegādāties veļasmašīnu (nezinu, kapēc tieši veļasmašīnu, man jau tāda ir). Turpināju pārdomas ar to, ka varētu ar to maksāt par sīkumiem. Mainīt bankā.
Un tad atcerējos, ka mēs taču tāpat ļoti drīz pārejam uz eiro un mans santīms kabatā diez vai konvertētos pats. Problēma atrisināta.

Pirmo (un, jādomā, ka arī pēdējo) reizi mūžā labprātīgi aizgāju uz aerobiku. Pilnīgi astoņdesmitie, smējos par to visu. Skaļi.

Gastronomiska rakstura piezīme

Ļoti svarīgi zināt. Attēls izgājis ārpus rāmjiem, lai visu var izlasīt.

Draudzene uzdāvināja vienu no pēdējām sava superievārījuma miniburciņām. Vakar pusdienas pie auzu pankūkām to iztukšoju. Izrādās, ka burciņai bijis nerātns vāciņš un no pusdienām es ļoti ātri iereibu. Taču labi, ka bumbieru - lavandas ievārījuma reibonis ātri izreibst - tikpat ātri, kā iereibis.

Tagad iebēru tanī pašā burciņā citronpiparus. Jācer, ka vairs nereibšu.

Zagts zagts citāts.

Zagts zagts, jo es nospēru no šitā bloga un tas, savukārt ir nospēris to no British writer Caitlin Moran in her hilarious, wonderful letter to her daughter.

"Nine times out of ten, you probably aren’t having a full-on nervous breakdown—you just need a cup of tea and a biscuit."

(tulkojums māmiņai: Deviņās no desmit reizēm tas visdrīzāk nav pilnīgs nervu sabrukums - Tev vienkārši ir vajadzīga tase tējas un cepums. Autore britu rakstniece Keitlina Morana to ir rakstījusi vēstulē savai meitai.)

I'm back!

Sāku attapties no kino skatīšanās divus mēnešus no vietas pa vismaz 12 stundām dienā, apmēram 6 dienas nedēļā. Tas ir - grimēju un stāvēju pie monitora, skatījos, vai viss ir ideāli un, ja nebija (un parasti nebija, jo aktieri ir dzīvi cilvēki un dzīvē neviens nav ideāls), tad metos pielabot. Režīms brutāls, šobrīd nogurums arī brutāls.

Un tādēļ man ir sajūta, ka visu šo laiku neesmu bijusi mājās, bet tādā jocīgā mākonī. Tad nu mēģinu mazliet atgūt dzīvi - pirmās pārs dienas - guļot, guļot, lasot, aizvelkoties līdz virtuvei un atpakaļ gulēt un lasīt. Pēc tam - lēnām satiekot visus tos cilvēkus, pēc kuriem esmu noilgojusies un kuri ir noilgojušies pēc manis. Ēdu kūkas, mēģinu kaut ko pagatavot pati (iemaņas ir zudušas, jo uz filmēšanas laukuma 3x dienā baro), lamājos, ka vasara beigusies un es to tā arī īsti neesmu satikusi.

Esmu pieteikusies (jau atkal) vienos kursos, 3 vēl padomā. Un man nepatīkot mācīties, hmmm.

Starp citu, vakar biju uz jauno režisoru īsfilmu skati cinamonkīnō. Interesanti (man, protams, visinteresantāk ir lasīt titrus un meklēt mēģināt saskaitīt pazīstamu kinodarboņu vārdus) un bez maksas. Līdz 1. septembrim vēl var paspēt!

Tūlīt došos uz konferenci. Dzīve kūsā, hā, hā. Bet ja nopietni, visādu darāmo lietu un satiekamo cilvēku saraksts ir garš. Garlaicīgi nebūs.