Protams, labi, ka atkal sagribējies kaut ko uzrakstīt.
Esmu padzīvojusies uz antidepresantiem (silti iesaku), esmu nosēdusies no viņiem nost un atpakaļ īstajā dzīvē. Un pīpēju uz nebēdu.
Un šodien, kad visi Facebook'ā liek priecīgas bildītes ar eglēm (mani gan vairāk aizrauj neglīšu kustība), man nav priecīgi.Ziemassvētki. Pirmkārt jau, jo man par tiem (un, jāatzīst, citiem svētkiem arīdzan) ir diezgan pilnīgi pohuj (pardon my french). Otrkārt, tieši Ziemassvētkos man parasti uznāķ bēdīgais pohujs, nevis parastais.
Treškārt, šogad manam tētim ir diezgan ļoti čābīgi ar veselību, manai labākajai draudzenei ir čābīgi ar veselību, manai mammai ir sūdīgi gan ar omu, gan ar pašsajūtu un manam sunim arī nav labi ar veselību. Parasti mēs vismaz izliekamies, ka svinam (arī manai ģimenei ir diezgan pohuj par Ziemassvētkiem), bet šogad ne man, ne kādam citam negribas dāvanas, eglīti mamma šodien atveda, ielika vāzē un tā nu viņa tur skumst (eglīte, ne mamma), neizrotāta un, ar skumjām jāatzīst, nemīlēta.
Šodien tētis pat īsti nav izkāpis no gultas, mamma aizgāja gulēt desmitos, bet es skatījos romantisku filmu " Brīvdienas" (kas patiesībā laikam nav tik slikta, kā lielākā daļa šāda tipa filmu) un, kā vienmēr, skumu par savu neesošo vīru un četriem bērniem. Skumu arī, ka esmu pārāk slinka, lai taisītu pati dāvanas un sūtītu kartiņas, ka esmu pārāk neuzņēīga, lai pati sevi noskaņotu svētkiem, jo man..pohuj. Rīt, savukārt gaidāma prozaisku, ar svētkiem nesaistītu, garlaicīgu darbu kaudze.
Esmu noorganizējusi ballīti saviem mīļākajiem draugiem, bija plānots vecāku mājās, bet, ļoti iespējams, tēta čābīgās pašsajūtas dēļ tā būs jāpārceļ uz manu mazo dzīvoklīti. Kā tur ietilps 26 cilvēki, nespēju iedomāties.
Laipni lūgti vaimanu ielejā un šoreiz pat bez grama izklaidējošās pašironijas. Bet vismaz tuvojas laiks gada statistikai, kur varu kompensēt šo trūkumu atlikulikām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru