Šodien uz ielas ieraudzīju santīmu. Pacēlu, noslaucīju, ieliku kabatā. Protams, sāku domāt par pasaku par vērdiņu. Kā būtu, ja mans santīms būtu tāds, ko izdod, bet kabatā tā vietā jauns parādās. Apsvēru, ka ļoti nepraktiski tas būtu, ja es, piemēram, vēlētos iegādāties veļasmašīnu (nezinu, kapēc tieši veļasmašīnu, man jau tāda ir). Turpināju pārdomas ar to, ka varētu ar to maksāt par sīkumiem. Mainīt bankā.
Un tad atcerējos, ka mēs taču tāpat ļoti drīz pārejam uz eiro un mans santīms kabatā diez vai konvertētos pats. Problēma atrisināta.
Pirmo (un, jādomā, ka arī pēdējo) reizi mūžā labprātīgi aizgāju uz aerobiku. Pilnīgi astoņdesmitie, smējos par to visu. Skaļi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru