HEEEEEEEEELP!!!

NESPĒJU SADZĪVOT AR KAĶI!!!!!!
Nav tā kaķa vaina, jo viņš ir mīlīgs līdz neprātam, skaists un draudzīgs.
BET ES NESPĒJU AR VIŅU SADZĪVOT!!!!

Jo kā īsts vilks vientuļnieks neprotu dalīt savu mīksto krēslu ar viņu,
neprotu saudzēt kaķa mieru, jo man, lūk, ir ievajadzējies piecelties (un izmest murrājošo spalvainīti ārā no klēpja),
nespēju izturēt, ka man seko soli solī, lai kur es ietu un terorizē pat dušā un tualetē,
ka mēģina ielauzties guļamistabā, kur ir mana vienīgā miera osta,
ka izšņakarē savu ēdienu pa pusvirtuvi un es tanī regulāri iekāpju,
(un ka (spriežot pēc ķermeņa valodas un izmisuma ledusskapja rajonā) mirst badā apmēram 6x dienā, kaut badā miršana viņam ir ierēķināta tikai 3x)
ka, piedodiet, viņa tualete smird pa visu dzīvokli un man to tīrot ir jāveic (vārda tiešā nozīmē) galvu reibinoši elpas aizturēšanas vingrinājumi, savādāk es pievemtu to pašu nelaimīgo kaķa kastīti,
ka izmisīgi ņaud un nepaskaidro, kāpēc ņaud,
ka skrāpē visas vertikālās virsmas (mākslīgās ādas krēslu, virtuves skapīšus, galda kājas, krēslu kājas, antīko, restaurēto Karēlijas bērza galdiņu esmu iebarikādējusi)
un guļ uz visām horizontālajām - virtuvē tas ir nehigēniski, bet citur vienkārši viss gāžas.

Jāatzītst - it's me. Pilnīgi noteikti. Jo, kā jau teicu, kaķis ir īsts mīļumiņš, kā arī, kad sāku draudzēties ar savu nu jau exdraugu un viņš ieradās padzīvoties pie manis uz ilgāku laiku, jau pēc 24 stundām mani kaitināja VISS - ka sēž pie MANA datora, ka ēd, kā ēd, ko aiztiek, ko nenolaiž, nepaceļ un nenomazgā (vecā labā cīņa par poda brilli un trauku mazgāšanu), ka elpo, guļ, krāc, sakrunko palagu, nomet zeķes un tā tālāk. Pēc 36 stundām jau baltkvēlē lūdzu doties prom, lai nebūtu līķu (piezīmēšu - es neesmu kārtīga. It nemaz.). Ar laiku mazliet pieradu un varēju izturēt kopdzīvi pat veselas četras dienas pēc kārtas. Ilgāk gan ne.
Cik labi ir nedzīvot kopā!
Un tādēļ - cik labi ir būt vienai!!!

Bet varbūt vienkārši es esmu nesadzīvojama šausmone (bet ar Ilonu mēs sadzīvojām mēnesi vienkārši ideāli!)? Kā Tev šķiet?

Zinu, ka pēdējā laikā katrā otrajā ierakstā atsaucos uz Jūtūbi. Bet šeit ļoti piemērotu būtu Simon's Cat multenīši - šis ir īpaši piemērots, jo apmēram tā mums arī iet!



P.S. Tagad viņš sēž un lūr uz mani tā, ka bail paliek. Ko man darīt?

Ā,

un vakar, braucot ar riteni, ļoti skaisti abi divi pārlidojām pāri stāvai apmalītei. Apbrīnpjami, bet tiku cauri tikai ar (daudziem) zilumiem un vienu ļoti nenopietnu nobrāzumu. Bet kāpēc es to stāstu -
viens zilums ir nepārprotamā sirsniņas formā!
Apdeits - vēl viens zilums ieņēmis sirsniņformu. Hmmm.

Varbūt īsta mīla tomēr ir iespējama :) ?

Love Can Damage Your Health

Beidzot Mesija ir atnākusi, diemžēl viena daļa būs jaamputē un jāaizstāj ar citu. (Mesija - ilgi gaidītais milzu plaukts.) Bet tā jau ir vienmēr, remontējot vai uzlabojot. Tie meistari vienmēr kaut ko nolaiž greizi un tas jāuztver kā nenormālā norma.
Bet pārējās daļas ir kārtībā un lēnām krāmējos tur iekšā, klausos "veco laiku" mūziku - to, ko klausījos sensenajos, lieliskajos lietišķo laikos  - Telepopmusic, De Phazz u.t.t.
Vienu dziesmu klausījāmies ar kursabiedreni Nastju - Telepopmusic Love Can Damage Your Health.



Sapņojām, ka būsim pieaugušas, gudras, pārliecinātas sievietes, kuras arī būs atradušas savu lielo mīlu, tik lielu, ka sāp un var upurēt sevi otra labā.
Ir pagājuši gandrīz 10 gadi, kā iet Nastjai, nezinu, bet es neesmu nedz pieaugusi, nedz īpaši gudrāka vai par sevi pārliecinātāka "sieviete" kā toreiz un, tāpat kā toreiz, galīgi nekā nejēdzu par lielo mīlu.
Tikai esmu sākusi baidīties sapņot.

Pikta šorīt. Šodien, piedošanu.

Sazāģēju plauktus, pieurbu pie sienas (tagad jūtos kā sieviete varone, jo to izdarīju viena, bet plaukti bija smagi),

vakar man pāri visai mugurai no pleca līdz gurnam uztisīja hennas zīmējumu (gan ne to, kas bildē, bet tāds man arī patīk),

šuju Karlīnai dubultkleitu,

turpinu krāmēties un gaidīt savu Mesiju (būs otrdien, gaidiju jau šopirmdien, bet nu labi,),

nopirku visādas rozā muļķības - piena putotāju un apakšveļu,

ņemšu īslaicīgā pansijā kaķi (nezinu gan, kā es viņu atstiepšu, jo labi barots - jau pieminētais melnais),

man jāmācās turēt mute, jo pēdējās dienās jau divi cilvēki mani ienīst - fotogrāfs, kurš bildēja vakar to muguru un, manuprāt, viņam ir neparasta un mazliet neērta strādāšanas tehnika, un, lai arī es cietos, pāris nejauki teikumi man izspruka,

kā arī mana grima vēstures pasniedzēja, kas, šķiet, ir laba grimētāja, bet no tās vēstures īpaši vairāk kā pārējie nejēdz un pie mazākām muļķibām es neko nesaku, bet, kad viņa māca manām kursabiedrenēm lielas muļķības, tad sanāk viņu palabot..bet kuram tas patīk?

Un tā nu man tik kaut kas izsprūk (kaut gan tagad jau ir liels progress) un es sevi klusiņām par to lamāju,
Stīna, iemācies paklusēt!!!
Lūdzu!
Beidzot!!!!

Karlīna ieņem sociālos portālus:

jo viņa šovakar ciemojas pie manis un izsaka dažus lieliskus secinājumus un viedokļus, no kuriem viens pirms pāris stundām nokļuva manā twitterī (nevarēju necitēt, protams ar atsauci uz autori), kā arī parādija man burvīgu klipiņu ar burvīgu dziesmu un burvīgu puisi :

Riteņi un zāģi un traks nogurums.

Šodien nopirku zāģi! Cerams, ka to nepiemeklēs triecienurbja liktenis.
Bet zāģis ir vienkāršs metāla gabals, nevis sarežģits mehānisms ar kustīgām daļām, tādēļ ir drošībā. Nosacītā, protams.

Kad vairs nav jāappuišo puisis, var appuišot (piedošanu, apmājot) mājas. Tā nu šodien savilku midziņā visu nepieciešamo pāris plauktu uzurbšanai un uzsmukošanai. Un vēl visādi darbi padomā...

Šovakar mēģināšu zāģēt - nē, ne vīrieti (tas jau sazāģēts), ne zaru, uz kura sēžu (to dara pašam nemanāmi, tātad to nevar plānot), bet gan dēļus, kas rīt taps par plauktiņiem. Mēģināšu zāģēt tāpēc, ka pa ceļam uz būvmateriālu veikalu pazaudēju visu savu spēku.
Jāriteņo biežāk, sliņķe tāda!

Patiesībā ta jau riteņot nebūtu tik traki, bet velosipēdu pēc tam uzstiept 4. stāvā - tas nav joks! Un vēl jau sanāca šodien staigāt pa pilsētu daudzumdaudz un tukšā dūšā, līdz jau metās melns gar acīm un plecs bija līdz zemei (jo viņš turēja somu ar otām, kosmētiku no grima kursu nodarbības, biezu grāmatu lasīšanai tramvajā, 1001 sievietei ABSOLŪTI NEPIECIEŠAMU sīkumu, kas kopā sver 4kg + mans draugs čuguna kronšteins. Vienkārši tāpat).

Fūf, tagad jūs VISU par mani ziniet.

Patiesībā jau nemaz neesmu lietuviešrasiste.

Kārtoju neprātīgo bardaku mājās, gaidu savu milzu plauktu kā jauno Mesiju un atradu lapiņu, kas domāta pārrakstīšanai šeit.

EXT, vēla pēcpusdiena
filmēšanas laukums, kas atveido vāciešu nocietinājumus Normandijā.

(krievu valodā )sarunājas divi cilvēki, blonda, gara, slaida, superskaista meitene Ilona un paliels, paresns lietuvietis.
Lietuvietis (tā gan nedara, bet ja varētu, tad noteikti darītu), urbinot zemi ar kāju, mēģina piecirst kanti Ilonai. Sarunas laikā lietuvietis sāk interesēties, kur tad meitene dzīvo.. ar cik cilvēkiem kopā un tā..

Ilona, lai arī blonda, taču ne dumja, stāsta:
Mēs mājiņā esam 6 cilvēki. Un vēl bērns. Un suns! Nu tāds: Rrrrrrrrrrrrrr!!!!!!!!!!!!! Un savelk seju ļoti niknā izteiksmē.
Lietuvietim ieplešas acis: Zloj?
Jā, očeņ zloj, Ilona nosodoši apstiprina.
Lietuvietis atvadās un izliekas, ka dodas strādāt.

Skarbā patiesība:
Mājiņā todien tiešām bijām 6 cilvēki un suns. Bērns ietilpa ciparā 6 un suns bija īsts mīļumuņš un smukumiņš. Pārējā laikā dzīvojām trijatā un pēdējo nedēļu pat tikai mēs ar Ilonu saldā divvientulībā.

Morāle: igauņi ir foršāki nekā lietuvieši, bet visforšākie ir latviešu puiši!
Leiši, nesienās klāt, skaidrs?


Un, lai arī neesmu šīs popzvaigznes fane, dziesma gan iedod pa aknām Un tas (un rock'n'roll arīdzan!!!)gan man patīk!

\

No, no, no.

Gribiet zināt, ko es šodien esmu uzrakstījusi? Gribiet! Un vakar? Arī?
Nifiga, visu paturēšu sev un vēl uzpīpošu pa virsu.
Bet jūs varat papriecāties par bildītēm.

Tā notiek ar meitenēm

Vakar ar mammu gājām uz izstādi.
Pa ceļam iegriezāmies Rīgas visvēsturiskākajā lielveikalā, lai iegādātos ciemakukuli izstādes autoram, grāmatu tētim un lakatu man.
Balzamu dabūjām, grāmata ir tik svaiga, ka vēl nav grāmatnīcās, lakats bija izpirkts (skāde), toties no veikala iznācām pēc pusotras stundas un katra ar savu jaunu apavu pāri.

Izstāde? Ā, izstāde bija lieliska.

Šodien ar tēti izjaucām un ieeļļojām pumpi, piempumpēju sava otra kvēli mīļotā riteņa riepas un triecienā ieņēmu mežu. Atgriezos ar mēli pār plecu un vieglām
infarkta pazīmēm.

The War is Over

Manas balsis galvā šobrīd nesaka neko. Pirms nedēļas toties viņas izmēdija rāciju tik skaļi, ka nebija iespējams pagulēt.

Esmu laimīgi atgriezusies no Briseles, atgriezusies no otrā pasaules kara (šeit noteikti kaut kas bija jāraksta ar lielajiem burtiem, vai ne?), aizgājusi no drauga un lēnām sāku atcerēties, kā jālieto dators.

Vakar pārsmējos (gandrīz līdz vārtīšanās pa zemi stadijai), lasot svešu testamentu. Man šķiet, smiešanās par testamentu varētu būt viens no septiņiem nāves grēkiem.

Šito atbalstu 100%, pati esmu par līdzīgām lietām te cepusies. Pie tam lasot atkal sasmējos pa zemi vārtāmā kondīcijā. Tā kā manī kopā ar pilsētas ritmu atgriežas iedzimtais drūmums, novērtēju katru smiekla molekulu galvā/acīs/sirdī.

Augšā bilde no jau minētā Otrā pasaules kara (lielais burts te tiešām viens ir), kur katru dienu smērēju līdz pat 200 vīriešiem ar putekļiem un asinīm, salu, cepos saulē, ieguvu ļoooti dīvainu formu un pāreju iedegumu, iepazinos ar kaudzīti lielisku cilvēku, izpeldējos negaisa laika jūrā (visas filmēšanas grupas priekšā, seksī peksī), saaukstējos, izsmējos, mazliet papīpoju, mazliet izkāmēju (tagad neveiksmīgi cenšos uzbaroties atpakaļ), pieradu pie sprādzieniem un šāvieniem, nolamāju dažus memmīšus un nepadarīju traku Ilonu.
I want more (t.i., filmēšanas ir tādas padarīšanas, ka, ja Tev iepatīkas, tad uz mūžu)!

Citēju pati sevi, kur citēju kādu citu:

Ja balsis galvā apgalvo, ka tev nav šizofrēnijas, tad tā arī ir.

I'll be back. May be.

Meklēju princi! Var bez zirga vai mersedesa.

Tikko noskatījos filmu "Princess of Thieves", kur Keira Naitlija spēlē Robina Huda meitu. Protams, kā nu bez mīlas, pie tam - zilasiņu - prinča Kāviņtursauc. Frederika? Ai, nē, Filipa.

Un tā nu mana sirds notrīsēja skumjās, ka tādu īstu prinču ir maz un diez vai viņi ar' ir tādi, kā filmās rāda - visa labā un cēlā iemiesojums. Bet tā gribas tādu stipru, krietnu, cēlu un tikumīgu, drosmīgu un skaistu ( ja vēl arī bagāts - tas nu neatbaidītu) princi, kas manī lūkojas mirdzošām acīm (kurās pulsē sarkanas sirsniņas), krīt zemē uz viena ceļa un sola mūžīgu mīlu, eh...

Vēl priekšā piektdienas GB prinča Viljama kāzas, tātad par vienu kandidātu mazāk, Harijs pēc vecuma un izskata gan derētu, bet man šķiet, ka viņš nav gluži tāds, kādi ir filmu prinči (ne jau rudajos matos vaina, bet sajūtā, ka viņš mierīgi varētu iederēties tajos pretīgo, pārdzērušamies britu bariņos, kas brauc uz Rīgu izjārēties (my appologies)).

Kur lai atrod īstu princi? Vai vardes sākt bučot? Grūti noķert un zoodārza tropu mājā var saķert kādu indīgu, nomiršu vēl savu princi meklējot.

Paredzētais teātra apmeklējums nenotika, tā vietā notika Long Island Iced Tea (kurā, kā man pateica PĒC tam, kad kājas bija kļuvušas mīkstas, ir GAN rums, GAN tekila, GAN šņabis, GAN džins) un iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem, telpu futbols Zirgu pastā ar jaunajiem Nac. teātra aktieriem un sarunas ar saskrūvētu (šņabis + fanta)ex-aktieri - baletdejotāju.
Nu tāda jauka, bet neizdevusies bohēma.
Un man prieks, ka vēl atceros Zirgu pasta vārtu kodu.
Un šodien biju īsts zaķis. Noguru. Un aiz pārguruma nopirku 3 pārus auskaru. Stulbi gan, ka jāpērk abi, lai gan nēsāju vienmēr tikai vienā ausī. Līdzsvaram.

Ir iedvesma, spēks un nauda, prieks arī vienu, divus, trīs brīžus bija.

Gribu tādu galvasrotu, kā bildē.

Pered dz.d. neražas

Šodien bija melnā diena. Vakar vakarā atkal bezmiegs mēģināja pielavīties, centos piebeigt viņu ar 2 tabletēm miega ripu. Nelīdzēja. Iešāvu vēl divas, bet no rīta jutos kā zombijs. Grima kursos vienai meitenei uzskatāmi trīcēja rokas no paģirām, es uzskatāmi lūzu nost.

Vedām ar režisoru Didzi mantas atpakaļ uz nomām ( no piektdienas darbiņa aizsēdējušās). Viena noma pirmdienās ciet, ko bijām piemirsuši, no humpalām, kur jau kopš pagājušās trešdienas medīju oficiālu dokumentu par nopirkto tērpu (arī piektdienai), jau nezkuro reizi solītais čeks ar štampu uc utt utjpr - uz šodienu - NAV. Īpašnieks aizmirsis. Pateicu visu, ko par viņu domāju (jo tā iestāde gluži nav man pa ceļam) un nometu trubu.

Vakarā otri grima kursi. Nāču ar draņķīgu omu, pat tā bišķi ar domu par pinkšķi, jo te visādi strīdiņi jau nezkuro dienu gaisā virmo. Atnesu konfektes. Vēl viena meitene sakarā ar savu dz.d. atnesa klinģeri. Smuki salikām uz šķīvjiem, apsēdāmies rakstīt ieskaiti.

Un tad es nogāzu galdu, kur bija tas viss + divas svaigas, karstas, karstas tējas. Viena no tējām, protams, man uz rokas.

Kamēr es turēju roku zem auksta ūdens, sapūtu ar pretapdeguma putām (un viss ir daudz maz ok), tikmēr meitenes saslaucīja kliņģeri un lauskas no grīdas, bet garastāvokli, jāatzīst, tas neuzlaboja.
Un(tam pašam sapņos ik pa laikam mirstošajam) tētim jaunas, biedējošas veselības problēmas parādījušās.

Sēžu un pīpoju. Un to daru tiešām reti un kad ir tiešām draņķīgi. Dienās būšu šarmants, dzeltens, sažuvis līķis, he he.


Rīt (nu oficiāli jau šodien) taču būs labāk?
Dāvanā gribu kaut ko nepraktisku. Sarkanas bikses, dzeltenu žaketi vai zaļas kurpes ar vardītēm. Nu kaut kā tā.

Papildinājums: vai sniegabumbu, vai diskobumbu (šitādu man tikko) uzdāvināja:

Par traukiem, teātri un vēl šo to.

Vispirms par šo un to.

Vakar gāju pa Rīgu un laukumā pie brīvības pieminekļa skatos - divi puikas, tā ap 10 gadus veci viens guļ zemē, otrs viņam sper, vienreiz, otrreiz, cilvēki bariem iet garām, nereaģē vai pat pasmaida. Man laikam vienīgajai tas gluži normāli nelikās, es piegāju un teicu, lai izbeidz draugam spert (nav tā labākā metode laikam, bet citu man nav). Garāmejošs 16gadīgu puišu bariņš par mani nosmējās, nebrīnītos, ja viņi mani par to sāktu spārdīt).

Puika attrauc, ka tas nav viņa draugs , bet brālis! (Tādēļ laikam tā darīt drīkst? Zinu jau, ka brāļu un māsu attiecības bieži līdz zināmam vecumam ir naidpilnas..nu bet šitā...hm.) Paliku bez valodas un, tā kā bija jāsteidzas, devos tālāk, lai gan pareizi būtu bijis spārdāmo puiku piecelt un tam otram kārtīgi sadot pa ausīm. Bet par to noteikti abu mamma mani iesūdzētu par pedofīliju. Tā ka varbūt labi, ka aizgāju. Bet situācija...interesanta.

Par teātri - tikko atgriezos no Nac.teātra izrādes "Leo Kokle". Tā kā 8 minūtes nokavēju (jo krāsojos par ilgu, jo biju neomā), zālē mani neielaida, skatījos tiešraidi teātra spoguļzālē. Varbūt tādēļ, ka vispār man teātris nepatīk (pārāk teatrāls, tā lūk), varbūt tādēļ, ka tiešraides kvalitāte stipri atgādināja veļasmašīnā izmazgātu 80to gadu VHS kaseti, pirmais cēliens man ļoooooti nepatika. Klusībā nosaucu sevi par Jauno Teātrnīdi. Taču otrais cēliens, kuru redzēju no savas partera 6.rindas vidus vietas, man patika! Bija dzīvums, bija miers un skumjas, bija mīla, bija glīti tērpi un uzkasītas frizūras (Čau, Ilončik!), bija vienkāršas, bet vairāknemaznevajag dekorācijas. Skatījos, domāju līdzi stāstam, cilvēkiem un attiecībām tajā, atcerējos, ka tētis stāstija, ka Kokles sieva esot bijusi...nu, maigi sakot, neforša,

skatījos uz aktieriem, domāju par cilvēkiem viņos,

par to, kā cilvēka rīcība ietekmē viņa izskatu - ne fizisko, bet to, ko redz kāds, kas zina kaut ko par otru - par labiem darbiem kļūsti skaistāks, par ne tik labiem - zaudē savu starojumu,

par viņu domām, vārdiem un to, cik viņu darbi atbilst vārdiem,

par to, kam jānotiek galvā, lai izlemtu "es gribu būt aktieris!" un visu atlikušo mūžu spēlēt kādu citu, daudzus citus.

Manuprāt tur nav jābūt līdz galam normālam, lai izvēlētos tā dzīvot. Bet es uzskatu, ka tiem, kuri kļūst par grāmatvežiem etc, arīdzan nav pilns simts, kā arī pati jau arī vienmēr esmu bijusi dīvaina, tā ka te nu mani var neņemt vērā.

Un līdz ausīm smaidīju līdzi aplausiem (un plaukšķināju arī!) vērojot, kam tika aplaudēts daudz un kam - pāri par malām (man gan liekas, ka Ugunsgrēks aplausu sadalījumā arī ir mazliet pie vainas). Un baigās visi plaukšķināja kājās stāvot, par to gan gandrīz apraudājos. Par to, kā mēs tomēr mīlam tos trakos aktierus!

Un visbeidzot par traukiem.

Izrādes pirmo cēlienu, kā jau minēju, skatījos spoguļzālē. Tur bija arī galds, kur iegādāties atspirdzinājumus un iedvesmojumus. Tur, protams, rosijās darbinieki, kārtoja, nesa, gatavojās.

Tā nu viens viesmīlis nesa tīras kafijas krūzītes uz paplātes, lielu kaudzi. Un piepeši - blīkšķis! Puisis nokritis ar visu paplāti, krūzītes gabalos un viens gabals puisim elkonī. Visi kavētāji (kādu nebija mazums) šausmās. Lēnām visi atgriežas pie izrādes vērošanas, tiek slaucītas lauskas, atgriežas miers un kārtība.

Bet še tev miers- pēc 7 minūtēm nokrīt arī nākamās krūzīšu porcijas nesējs, gan ne tik skaļi un traumējoši, bet atkal ir jaunas lauskas, ko slaucīt. Publika pasmaida.

Kad suķes savāktas, tiek nestas glāzes. Puisis paslīd un sazvārojas, glāzes nodžinkst, publika viegli iesmejas.

Cēliens tuvojas beigām un gala beigās arī viesmīļmeitene nomet kafijas krūzīti. Osiņa nost, publika lokās smieklos.

Cēliena beigas, priekškars.