Pašās pirmajās marta dienās aizšāvām uz Igauniju,
Mūsu platuma grādos ūdeņi pamanās būt brūnganos toņos, tādēļ arī ledus gandrīz visur bija dzeltenīgi brūns, ne zilizaļš. Taču redzējām fantastiskas krāsu pārejas un dažādas faktūras, skaisti un iedvesmojoši.
Mēneša vidū devāmies uz Baltkrieviju, skatīties, kā svin Masļeņicu - pankūku svētkus. Jau iebraucot B., bija jūtams spēcīgs putenis, kas izdaiļoja ainavu (ļoti izteikta gaisa perspektīve, ieturēta melnbaltos toņos ir ārkārtīgi baudāma), pēc brīža, dekoratīvais putenis kļuva par puteni - sagūstītāju. Iestrēgām uz kaut kur Dieva aizmirstā vietā, ceļā starp Viļņu un Minsku, kopā ar vēl apmēram tūkstoti mašīnu uz 9 stundām.
Diezgan nožēlojama sajūta, kad saproti, ka lielākā izklaide ir skats, ka kādai no blakusesošojām mašīnām ir noriebies stāvēt un tā (neveiksmīgi) mēģina izkārpīties no kupenas. Vēl mums (atkal oldskūl - ar autobusu un Impro) tika rādītas filmas (atcerieties, autobusos ir TV), man par nelaimi - krievu klasika (Šuriks plašā spektrā, Briljanta roka un 12 krēsli), ko jau tā ne īpaši cienīju. Pēc 15. marta - ienīstu.
Gala beigās mums vēl palaimējās, ka tikām ārā (daudzi šoferīši palika uz ceļiem visu piekdienu, nakti uz sestdienu un daļu sastdienas, kamēr tika izrakti ar tankiem un sniega tīrītājiem, citiem paveicās un blakusesošo māju iedzīvotāji vienkārši aicināja nelaimīgos - nepazīstamus cilvēkus - palikt pa nakti pie sevis), jo putenis bija iesaldējis visu valsti un arī Etnogrāfisko muzeju, kur mēs bijām plānojuši aplūkot īsto Masļeņicu. Muzejā nebija darbinieku (iesprūduši pa ceļam), elektrības (ēē - arī iesprūdusi pa ceļam, acīmredzot), apmeklētāju (iesprūduši vai, prātīgi būdami, nemaz nemēģinājuši tikt). Tā nu ārkārtīgi smalki izbraukājām Minsku, ārkārtīgi kompetentas ļoti skaļi un daudz runājošas gides vadībā (sveika, migrēna!). Divreiz.
Minska ir 20. un 21. gadsimta auglis, viss, kas ir bijis vecs, nav izdzīvojis, viss, kas izskatās vairāk kā 100gadīgs, ir feiks - uzcelts no jauna. Plaši pārstāvēts Staļina ampīrs (50to gadu padomju arhitektūra, esmu viegli histēriskā sajūsmā) un modernā arhitektūra, normāla, ciešama un pabriesmīga - un miiiiilzīīīīīgos apmēros. Gan izmēros, gan kvantitātē. Aplūkojot to visu no iekšpuses, var sastapt joprojām nemirstošu padomju garu - niknas pārdevējas, pie kam šur tur joprojām ar ziliem plakstiem, rozā nagiem un lūpām (+ perlamutrs ūber alles) un zilos priekšautiņos un laiviņas formas pilnīgi nefunkcionālajās "cepurītēs". Vislabāk izskatījās grāmatveikals un krutais pārtikas veikals, savukārt PSRS laikus atsaucu atmiņā GUM (glavnij uņiversal magazin), kur tirgo drēbes, aksesuārus, somas, u.c.
Tur - interjers - Staļina ampīrs, preces - bezgaumīgas un lētas, piemēram, puķaini, mežonīgi koši kokvilnas halāti plašā spektrā, vēl plašākā - tirgus stila apģērbi, tur var iegādāties arī ārkārtīgi bezgaumīgas, mietpilsoniskas glezniņas, kružuļotas lampas, kristāla glāzes un brūnas gāzes plītis. Taču tur arī iegādājāmies 100% kokvilnas vietējā ražojuma kreklu tētim ļoti glītā violetā tonī. Nu ne jau viss ir tiiiik briesmīgi. Tikai ļoti daudz kas.
Saldumu veikalā varējām izpriecāties par iņterjer- sovjetskij, jau minētajām zili rozā pārdevējām un īstu pagātnes smaku. Un 1 000 000 šķirņu baltkrievu konfektēm.
Labā ziņa - viņu bibliotēka noteikti ir daudz šausmīgāka par mūsējo (man gan mūsējā tīri labi patīk, bet zinu, ka esmu retums) un uz tās ar LED gaismiņām tiek rādītas Chupa Chups un LG reklāmas.
Bijām arī divās pilīs, viss skaisti, viss labi, nav nekāda vaimandieniņ, tādēl nebūs interesanti lasīt.
Masļeņicu mums mēģināja kompensēt ar kroga apmeklējumu (mazliet a la baltkrievu Lido), gatavojāmies uz pankūku kalniem, dabūjām kāpostu salātus, boršču ar vistu (to abas ar mammu apēdām - lai neizmet to nabaga veģetāriešu neapēsto lopiņu ārā) un divas pankūkas ar divām kotletēm. Visi latvieši bija dziļi (arī gaļēdāji) samulsināti, mēs ar mammu savas kotletes atvedām sunim, (vismaz) suns bija laimīgs. Šņabi gan gribētāji varēja lietot, cik vēlējās, karafītes tika pastāvīgi uzraudzītas un uzpildītas.
Nākamajā nedēļas nogalē svinēju savas draudzenes Ilonas (man gan ir divas Ilonas, jāatzīst) vārda dienu - sākumā mājās un ar rosolu (tam nebiju gatava, taču biju pilnīgā sajūsmā, jo pa dienu bija aizmirsies paēst - gadās arī tā), pēc tam galvenā svinētāja vēlējās aplūkot "Četrus baltus kreklus". Ar prieku viņai pievienojos, jo atšķirībā no Ilonas, kas tur 1x sensenos laikos bija bijusi, es šo iestādi vēl savā mūžā nebiju apmeklējusi. Secinājums - izcili interesanti!
Ārkārtīgi plašs apmeklētāju spektrs - vecums variēja no 18 - 55, izskats - no bagātīgi krāsotām sievietēm apšaubāma garuma kleitās un, hm, nekrāsotām dāmām džinsos, balta dzinsa jaciņās un skrančī matu gumiju (skat. Sex and the City) franču bizes galā, līdz normāla paskata, glīti un gaumīgi ģērbtām, viegli krāsotām un visnotaļ saprātīgām būtnēm (tur, protams, es atļaujos ieskaitīt sevi, Ilonu un Svetu).
Vīrieši - vairs gan ne tik plašs spektrs. Daudzi klasiskos kreklos un klasiskos apakšgalos, daudzi - džemperos (viens - ar auseklīšiem), daži - t - kreklos, pāris Latvijas Kultūras akadēmijas stila hipsteru, kas bučojās (jā, jā, puisis ar puisi, izskatījās ļoti piemīlīgi) (un viens no tiem, savukārt, vēlāk sita man kanti), mums ar Ilonu un Svetu līdzi bija puisis hūdijā (tulkojums - jaciņā ar kapucīti), kedās un laškrāsas biksēs ar viegli pazeminātu stakli.
Un tur visi dejo. Un dejo kā pienākas - vīrieši ar sievietēm! Un vīrieši aicina dejot nepazīstamas sievietes! Tā kā tur ieradāmies ap trijiem naktī un daudzi bija sareibuši ne tikai no dejām, bet arī alkohola - bija vēl interesantāk. Citi atvainojas, ka aicina. Citi neatvainojas, bet ir ļoti pieklājīgi. Citi ir ļoti iereibuši un neatceras, ka viņiem ir atteikts, citi ir ļoti, ļoti, ļoti iereibuši un tādēļ saka Ilonai un mūsu pavadonim laškrāsas biksēs: "Tu viņai esi uztaisījis dvīņus, nu tad arī rūpējies, kā pienākas!" Un tad Ilona samulst, jo viņai doma par dvīņiem kopā ar jauku darbabiedru pat sapņos nav rādījusies, par seksu nerunājot (nu labi, par to es nezinu).
Un vēl tur piecos no rīta visus met ārā.
Savukārt šonedēļsnogali es pavadīju ar vecākiem, pavārgrāmatām, brāļiem, brāļadēliem, viņu sievām un bērniem, brālēniem un vienu ļoti mīļoties kāru suneni. Mierīgs noslēgums krāsainam mēnesim.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru