Smieklīgi - lasu scenāriju, tur personāžu un masu ailītē: varonis, varone, 3-4 līķi. Režisors vēl nav izlēmis, cik cilvēkus nobeigt.
Esmu dzīva, bija laba oma, tādēļ neko nerakstīju, uzpucēju kursabiedreni (skatīt smukumblogā), saķēru nāvējošus (es nepārspīlēju) melnos, nerakstīju par to, jo visiem mani melnie jau ir apnikuši (man visvairāk, ticēsiet?) pastrādāju savas ezerkrasta mājas dārzā, atkal daudz maz atguvu līdzvaru.
Gaidāms traks maijs, jūnijs, jūlijs, augusts. Un pēc tam varēšu pārlīmēt tapetes un pieskrūvēt trūkstošos plauktiņus.
Tētis šodien pa telefonu pastāstīja, kā Otrā pasaules kara laikā viņu gandrīz nošāva. Un kā viņa tēti arī. Tas par aktuālo datumu, šodienas un (ak dieniņās, rīt centrā vēlams nerādīties, sāks dūmi aiz dusmām pa ausīm nākt ārā) rītdienas.
1 komentārs:
http://hyperboleandahalf.blogspot.co.nz/2013/05/depression-part-two.html
Ierakstīt komentāru