.

Radio Naba reklāmas foto. Tērpi - manis salasīti - un daži arī manis šūti, fotogrāfs - neatceros, bet bija piedzēries. Es pati paslēpusies zem vārniņas maskas.

Jau nezkuro dienu pīpēt gribas. Un uz jogu iet arī gribas. Tāpēc laikam šovakar izvilkšu savu uz nezcik mēnešiem aizmirsto, saplacināto, nožēlojamā paskata, visvieglāko atrodamo cigarešu paciņu un ievilkšu 3 dūmus - tieši tik, lai paliktu slikti un negribētos to darīt atkal nākamos 4 mēnešus. Un uz jogu iešu rīt. Šitās lietas vienā dienā galīīīīīgi kopā neder (man tā sķiet, jo iepriekš nekad neesmu bijusi uz šādu atrakciju - jogas mācību video filmēšana, lai cik kvalitatīva, neskaitās).

Organizējas mana šķiršanās ballīte - un būs izdarītas visas 3 šogad plānotās lietas - plāni gan bija to visu darīt apmēram vienā laikā, bet sanāca izsēt pa visu gadu - tas ir,
pirmkārt, nogriezt matus - jā, februārī,
otrkārt, izšķirties no drauga (piedod, draugs) - darīts, jūnijā,
treškārt, sarīkot šķiršanās ballīti - datums ir nolikts, vieses ielūgtas, ēdienkarte pa lielam apsvērta.

Piektdien vakarā ar Karlīnu gājām uz franču kamermūzikas koncertu Bonērā (nē, es neesmu viena no TĀM vintagemeitenēm, bet tādēļ jau no tās iestādes nav jāizvairās). Tas beidzās ar to, ka mājās un gultā biju sestdien pusseptiņos no rīta - un ir plāns šopiektdien atkārtot. Cik var mājās sēdēt?

Starp citu, ideja virsrakstam no Daces - ar lielisku humora izjūtu, labām idejām un velniņa dzirksti apveltītas kolēģes. Viena otru iedvesmojam.

Krievu sezonas

Jugla pad. laikos. Tā "dekoratīvā" pannostaba atliekas vēl atceros. Bilde no Facebook.

Arī Jugla. Man šķiet, mana māja tur dziļāk, aiz tām, kas slīpi uzceltas. Bilde joprojām no Facebook, Karinas Grinenko albuma. Tikai tur pārāk daudzi "patīk" un aizdomīgi komentāri pie, piemēram, ļeņina pieminekļa. Esmu nacionāliste, jā.

The same Jugla, the same avots. Tagad tur reizēm aizeju pabarot pīles (kaut viņas no tādiem barotājiem jau gandrīz plīst aiz treknuma).

Turpat, no turpatienes. Kuģīti atceros, patika, vilināja.

Vienmēr domāju, ka man negaršo hurma. Garšo gan, izrādās!

Tā filmēšana, kurā parādos bezmaz katru dienu uz pāris stundām (un parasti lielākais darbs ir grima kofera staipīšana, un pat tas man ir jāprasa - lai justu vismaz kādu sevis lietderību) ir krievu seriāls. Tā ka nācās mēģināt atcerēties krievu valodu, jo vismaz puse komandas ir no Krievijas.Un to pusi es arī ne vienmēr saprotu. Bet toties tiku nopūderēt degunu un noglāstīt matus (un iedot kasti - nejautājiet kāpēc, sarežģīti) kādam viņu zvaigznonim.

Un vēl frizierskolā sākās griešanas nodarbības (un, protams, jau pirmajā reizē, pat ne stundu no pirmās šķēru paņemšanas rokās es jau sev tā kārtīgi iešņāpu. Nezinu, kas būs, kad sāksim mācīties filēt ar bārdasnazi - Kventin Tarantino, Tavs Kill Bill ar tā šķīstošo asiņu cisternām būs tikai bāla atblāzma no notiekošā blakus man). Un ļoti nepatīkams pārsteigums - jauniepazīstinātā pasniedzēja sāka runāt krieviski. Un tikai krieviski. Protams, sākās cepiens, ne tikai man, bet arī vairākām citām kursabiedrenēm, kuras tik labi nezina šo valodu.
Tad izrādās, ka meistare ir superduperūberkruta un solās runāt arī latviski, tikai pirmajā reizē sakautrējusies. Lai nu tā būtu, skatīsimies. Bet es tikmēr izmantošu iespēju un mēģināšu atgūt kaut kripatiņu no nekad-pārāk-labi-nezinātās-un-vēl-vairāk-aizmirstās valodas. Iespējas man tagad ir, ui, kā ir!

 Interesanti, ka man neizdevās iefiltrēties kino ne kā operatam, ne kā mākslai, kā tērpu mākslai arī īsti līdz galam ne pārāk. Bet ar grimu - nu ne gluži žviukts un gatavs, bet tā diezgan ātri esmu piekļuvusi kino sirdij. Hm, tad varbūt tiešām daru to, kas jādara?

Un es būšu skolotāja. Vienu murdziņu par to jau redzēju, gan jau drīz sekos nākamie... bet tomēr brīnos, kur man iekšas ko tādu uzņemties.

Sapņi, skaistie sapņi

Šonakt sapņoju par to, ka atkal piedalos "lielas" filmas uzņemšanā. Dienā piezvanīja un paprasīja, vai nevaru divu stundu laikā būt uz laukuma. Varēju. Pat sāku lēkāt dušā aiz prieka.

Vēl nesen sapņoju, ka man jāaizved uz Stokholmu akvārijs ar zivīm. Ar lidmašīnu.

Šo klausos gandrīz katru vakaru pirms gulētiešanas:



Arlabunakti!

Māja ir jābūvē uz stabilas un stipras klints, nevis uz smiltīm, kas jūk un brūk, lai arī cik skaistas un burvīgas tās būtu.

Life Goes Up and Up and Up! Up, Up!

Man ir uzradusies part time dzīvokļa biedrene. Viņa ir smalka, ļoti glīti rudi blonda, viņa maksā 23 latus, pārējā laikā dzīvo uz plaukta grim/frizierskolā un man nav ne jausmas kā viņu sauc. Pagaidām, jo tā ir friziertrenniņgalva no plastmasas ar dabīgajiem (droši vien indiešu grēknožēlotāju sieviešu) matiem un kādu dienu man viņa būs jānokristī. Ā, vispār, varbūt der Lindsija Lohana?

Šobrīd skatos romantisku komēdiju par vēzi mirstošu sievieti (jā, jūs nepārlasījāties un jā, man patīk romantiskas komēdijas), pa dienu noskatījos labu filmu ar (ne par) pasaules galu.
Man jau kādu laiku šķiet(iespējams, ļoti muļķīgi un vajadzības gadījumā izrādītos, ka tā galīgi nav tiesa), ka, ja es uzzinātu, ka mirstu vai strauji tuvojas neizbēgams planētas/cilvēces gals, es tā pārāk nesatrauktos (jā, izklausās galīgi stulbi). Tas ir, es (varbūt) nesāktu sērot par neizdarīto, nesāktu lūgties visiem augstākajiem spēkiem, lai tik mani atstāj dzīvu, nesāktu histēriski darīt muļķības, bet gan mēģinātu saglabāt šo iekšējās laimes sajūtu, kas manī ir un (jāatzīst, ar vieglām skumjām gan) mierīgi sagaidītu savu pēdējo stundiņu (protams, tikai tad, ja tā pienāktu maksimāli nesāpīgi).
Jo piekrītu, šķiet, kristiešu (par kuru lielāko daļu sajūsmā neesmu, bet šis tas prātīgs ir nācis pār viņu lūpām) teicienam, ka ir jāprot ar mieru pieņemt to, ko Tu nespēj mainīt, drosmi mainīt to, ko ir iespējams un gudrību atšķirt vienu no otra.
Vienīgā bēda par to, ka nav neviena mīļotā, kura rokās nomirt.

Starp citu, grimaskolas eksāmens nokārtots, piektdien būs izlaidums. Pusstundu pēc atgriešanās mājās no eksāmena devos uz topošas filmas tīzera filmēšanu, kas bija skaistā vietā, ar izcili foršu komandu (mīnus saldais pārītis - prātā sajucis kādreiz foršs operators ar fokuspuleri - neciešamu puiku ar foršu  frizūru) un dzīvošanu pie brīnišķīgiem cilvēkiem. Tikai miega pamaz un migrēna atkal pielavījās. Atbraucot mājās - bezspēks, kā ierasts, bet par spīti tam vēl tanī pašā dienā paspēju nogrimēt draudzeni Cosmopolitēnam, jē!
Un man nav bail no ondulācijām!

Šorīt izmēģināju vakar iegūtās iemaņas matu difūzerēšanā. Galarezultātu ieraugot spogulī, pār lūpām izlauzās šausmu pilns kliedziens. Jā, ar šo metodi var ļoti labi iegūt apjomu. Pat lieliski, ne tikai labi.

Un, ja padomā, es tiešām godīgi varu teikt, ka strādāju kino. Skaisti!