Ļoti garlaicīgs ieraksts par maniem melnajiem un matu dilemmām.

Šodien izslēdzu telefonu, melnojos līdz neprātam, izliekos, ka nekur nav jāiet un izliekos, ka esmu mirusi. Kāpēc?

Vakar nogriezu matus. Kā jau bija zināms, visu laiku nevarēju izšķirties starp "audzēju garus" un "griežu īsu pakausīti"un turpinu būt Amēlija". Vēl ejot frizēties, nezināju, kāds būs rezultāts. Vienu gan zināju: gribu poniju (a.k.a. čolka). Parādīju visas savas iedvesmas bildes un ar draudzeni-frizieri izdomājām, ka matus griezīsim audzēšanas režīmā - un, protams, pievienojam poniju. Vakar grūti bija pierast, taču gulētejot jau likās itin ok. Bet šodien es jūku prātā, cik ļoti nespēju sadzīvot ar jaunajiem matiem. Pie tam nebūtu slikti vainot draudzeni, bet viņu NEVAR vainot, viņa nogrieza tā,kā man gribējās. Es tikai nevaru salipināt savu frizūru ar sevi. Tagad domāju: pirkt treses, izlikties garmatainai un poniju atstāt, kur ir, vai čolku bīdīt uz sāniem un taisīt īso pakausīti.
Versijas, kas man ir ienākušas prātā par savu izskatu kopš nogriezos:

bankas darbiniece, kas lemj par kredītu izsniegšanu;
Helēna Demakova, īpaši, kad uzlieku savas brilles (briesmīgi!!!!!!!!!);
mākslas vēsturniece (ko kopumā cienu, bet lielākā daļa no viņām, manuprāt, izskatās briesmīgi. Es arī esmu apsvērusi par tādu kļūt, varbūt šodien varu sākt - pričene ir!) ;
sieviete ar parūku SIEVIETE-PARŪKA;
70tie ;
Kristīnes Stjuartes spēlētā Joan Jett (tie paši 70tie, tikai sabojāti līdz neprātam ar K.S.);
Pīters Pens.

Nešaubos par tikpat krāšņu šādu tēlu virknes turpinājumu.
Ja man šobrīd būtu tādi mati kā puisītim bildē, es ļoti priecātos. Bet nav.

Un es šobrīd nesadzīvoju ne tikai ar saviem matiem, bet ar pašu sevi arī. Rrrrrrrrrrrrr.