turpinājums...

pāžs
kokosrieksts
puisītis
puisītis no 1930 gadiem un labas ģimenes
spaniels

Ļoti garlaicīgs ieraksts par maniem melnajiem un matu dilemmām.

Šodien izslēdzu telefonu, melnojos līdz neprātam, izliekos, ka nekur nav jāiet un izliekos, ka esmu mirusi. Kāpēc?

Vakar nogriezu matus. Kā jau bija zināms, visu laiku nevarēju izšķirties starp "audzēju garus" un "griežu īsu pakausīti"un turpinu būt Amēlija". Vēl ejot frizēties, nezināju, kāds būs rezultāts. Vienu gan zināju: gribu poniju (a.k.a. čolka). Parādīju visas savas iedvesmas bildes un ar draudzeni-frizieri izdomājām, ka matus griezīsim audzēšanas režīmā - un, protams, pievienojam poniju. Vakar grūti bija pierast, taču gulētejot jau likās itin ok. Bet šodien es jūku prātā, cik ļoti nespēju sadzīvot ar jaunajiem matiem. Pie tam nebūtu slikti vainot draudzeni, bet viņu NEVAR vainot, viņa nogrieza tā,kā man gribējās. Es tikai nevaru salipināt savu frizūru ar sevi. Tagad domāju: pirkt treses, izlikties garmatainai un poniju atstāt, kur ir, vai čolku bīdīt uz sāniem un taisīt īso pakausīti.
Versijas, kas man ir ienākušas prātā par savu izskatu kopš nogriezos:

bankas darbiniece, kas lemj par kredītu izsniegšanu;
Helēna Demakova, īpaši, kad uzlieku savas brilles (briesmīgi!!!!!!!!!);
mākslas vēsturniece (ko kopumā cienu, bet lielākā daļa no viņām, manuprāt, izskatās briesmīgi. Es arī esmu apsvērusi par tādu kļūt, varbūt šodien varu sākt - pričene ir!) ;
sieviete ar parūku SIEVIETE-PARŪKA;
70tie ;
Kristīnes Stjuartes spēlētā Joan Jett (tie paši 70tie, tikai sabojāti līdz neprātam ar K.S.);
Pīters Pens.

Nešaubos par tikpat krāšņu šādu tēlu virknes turpinājumu.
Ja man šobrīd būtu tādi mati kā puisītim bildē, es ļoti priecātos. Bet nav.

Un es šobrīd nesadzīvoju ne tikai ar saviem matiem, bet ar pašu sevi arī. Rrrrrrrrrrrrr.

Ziņa.

Man ir problēmas ar alkoholu. Man viņš nepatīk. Mana māmiņa viņu iznīcina izdzerot, bet es izliekos, ka tāda manta vispār neeksistē uz pasaules. Izņemot tos dažus retos gadījumus, kad pārbaudu dažus tā mikrogramus un pārliecinos, ka tas man joprojām nepatīk.

Es toties iznīcinu pārtiku. Daudz pārtikas. Arī labi!

Šodien braucu slīcināt savus nepārejošos dziļi melnos savā ezerā. Mans suns mani gandrīz izvilka gabalu pa zemi. Izstaigāju mežu mežus, izbradāju pļavu pļavas un niedru niedres, jau pagulēju zemē (tam gan vēl bišķi par aukstu, drīz sāka salt krusti), pataustīju ūdeni ezerā. Apsvēru pastaigāt pa saviem mežu mežiem ar atkritumu maisu un salasīt kaut daļu no tā, ko tie mežoņi cilvēki ir izsvaidījuši/noslīcinājuši, bet kas ir pavasara palos izcēlies krastā. Mājās atnākot, puķudobē to be ieraudzīju logā ieskrējušu, nositušos putniņu. Ar māmiņu rūpīgi to aprakām savos zvēru kapiņos (4 suņi, 1 papagailis un neskaitāmi daudz savvaļas putniņu un zvēriņu) - kuriem nav ITIN NEKĀDAS līdzības ar Stīvena Kinga zvēru kapiņiem.
Un sēžot uz piemājas laipiņas, redzējām palecošos zivi, divas pīles - maskētājas un divus bebru mazuļus. Ezers, meži, pļavas, niedres, mellenāji, zeme, visi putniņi un kukainīši (pirmā ērce to starpā, atrasta Marķīzes vilnā) ir pamodušies, atvērušies, dzied, smaržo, krāsojas neprātīgi. Gaiss virmo no dzīvības - vasara būs.

Pārvedu no mājām uz mājām otru tēta gleznu. Pamanīju, ka abās, kuras tagad ir pie manis, ir mans ezers un pilskalns, mani meži un niedres. Velku savu dzimto vietu pie sevis.

Ērlenns Lū "Naivi. Super" ir brīnišķīga grāmata,
šinī pagarinātajā nedēļas nogalē esmu pagatavojusi 4 dažādas kūkas (un par to esmu sajūsmā),
viss ir godam nosvinēts un pēc brīnišķīgām svinībām uznākuši brīnišķīgi melnie,
mana datora ventilators dzirdami sāpīgi cīnās ar putekļiem,
šodien ir jauki silts, nesanāca neviena no citām plānotajām pastaigām (darīšanām patiesībā), tāpēc jādodas uz bibliotēku, kur noteikti atkal esmu nokavējusi termiņu.

Dark side of the Stina

Joprojām neesmu pavisam tikusi vaļā no melnajiem. Visādi radoši darbiņi sēž uz vietas.

Man ir radusies cerība atpestīt latviešu tautu no Tatjanas Ždanokas - ja pieņemšu vienu darbiņu, man būs iespējams viņai piekļūt un nogalināt.

Vēl slepkavnieciskajā ailītē ietilpst manas pārdomas par alkohola lietotājiem. Nesen sapratu (nebija situācija, kas to speciāli raisītu, vienkārši piepēši radusies atklāsme), ka es, iespējams, spētu alkoholu salietojušās personas galvu ilgi, ilgi sist pret kādu cietu priekšmetu/vai kādu cietu priekšmetu dauzīt pret alkopersonas galvu.

Tumšajā pusē ietilpst arī cacošanās. Šodien, piemērot draudzenes uz pieaudzēšanu gaidošos matus un uzzinot, kur un par cik tādus var dabūt, momentā aizskrēju pirkt liekos matus arī sev. Par laimi, man pašai ir nepareizie mati - par daudz, tādēļ cipars izrādījās lielāks, nekā būtu gatava par šādiem priekiem atdot. Bet man ir aizdomas, ka internets piedāvā saprātīgu ciparu (nu labi, es to šodien uzraku, lai to noskaidrotu) un tas tiešām var beigties ar cacu - Stīnu. Rozā nagulaka man jau ir.

Esmu sākusi adīt. Tā, manuprāt, ir mana vistumšākā un visbīstamākā puse - satrunējušās vecmeitas daļa.