MEKLĒJU VĪRU

Šodien nav forša diena. Uz skolu knapi aizvilkos, nogurusi un ar sircklauvēm jau kopš pamošanās brīža, tur darbošanās vietā vispirms paskatījos frizurgrāmatu, uzķimerēju vienu pričeni un izpalīdzēju kursabiedrenei divām kursabiedrenēm - vienai praktiski, otrai padomiski. Un šos, par spīti sliktai pašsajūtai, nemaz ne tik sliktos brīžus, piebeidza ziņa, ka pēdējo grimdarbiņu, kuru taisīju skolas vārdā, esmu izdarījusi galīgi šķērsām. Tika pat izmantota frāze "apkaunojums skolai". Protams, sajūta nelaba, skumjas kopā ar mammu gremdēju filmā "Dzelzs lēdija", it kā palika labāk. Bet šobrīd gribas visam atmest ar roku, ja nav no manis jēgas, tad nav ko ķēpāties, ne jāgrimē, ne jāfrizē (to vismaz zinu, ka nemāku), ne jāšuj (un par to zinu, ka šuju sūdīgi - uzšūtās lietas ir ne pašas kvalitatīvākas uz pasaules - toties foršas). Mani divas meitenes ir uzaicinājušas kā komandas biedru grima/matu konkursam, es vēl to apsvēru, bet nu ir skaidrs, ka negribu. Jo neprotu. Vienkārši jāapprec kāds garlaicīgs kretīns, jākopj māja, jādzemdē bērni un jābūt sūdīgai sievai, jo nekā savādāk kā sūdīgi man nekas nesanāk. Tātad, MEKLĒJU VĪRU (vai ieroci, lai nošautos)!