He he!

Šorīt izdevās aizmigt tikai pēc pieciem rītā, stilīgi!

Tikko atbraucu no vienām mājām uz otrām mājām. Autobusā vienā pusē tante itin atklāti klunkšķināja iekšā gaišo alu no 2l pudeles, otrā pusē vīrietis ik pa laikam paslepus no azotes izvilka ruma kokteilīša pudeli. Ko es? Man, savukārt, somā šņabja, šampanieša u.c. glāzes šķindēja, ko vedu no augstākminētajām pirmajām mājām, domātas piektdienas filmēšanas dzeršanas ainai! No vienas puses slikti sametās, no otras - sasmējos.

Hm vol.2

Mocos ar galvassāpēm, bezmiegu (ir bez 10 minūtēm 4 naktī, kakao nelīdzēja, ceru, ka miega + pretsāpju zāles līdzēs), spēlēju burbuļšāvējspēli un piepēši man iešāvās arī galvā - bet man taču arī tā ir!

Kā ir?

Šodien, gatavojoties vienam darbiņam, satiku Hēliju, kas, tāpat, pat vairāk kā es, ir saistīta ar kino aprindām. Runājām par šo un to, un visa šā un tā starpā viņa ieminējās, ka ir cilvēki, kas viņai zvana un aicina palīdzēt tikai filmēšanās, kur nav budžeta un nevar viņai samaksāt. Kad šie paši cilvēki dara kaut ko, kur naudiņa ir, viņi zvana citiem cilvēkiem.

Es to noklausījos, piekritu, ka tas ir draņķīgi un nesmuki (kā tas tiešām arī ir) UN TIKAI TAGAD MAN PIELĒCA, ka arī man ir viens tāds komplekts. Stulbākais ir tas, ka tie ir kopumā forši puiši.

Fui. Arī man, ka esmu tik dumja.

Labi, jāmēģina atkal līst gultiņā un aizmigt. Rīt daudz kas darāms. Un parīt. Un piektdien. Sestdien arī. Par svētdienu vēl nezinu, bet spokojas vismaz viena lieta.

Bet vismaz par šito man samaksās, jē.

Un jāklausās tanī, ko saka augstākesošā bilde(patiesībā lieliski atbilst maniem šībrīža uzstādījumiem un atklāsmēm). Vot.

Pavasaris!

Vakar sapratu, ka te jāsāk stāstīt arī mazie stāsti.

Mans televizors šobrīd kaprizējas un rīt nāks ārsts (TV meistars) un mēģinās simulantu vest pie prāta. Neblenžu zilajā ekrānā katru dienu, bet CSI un trešdienu pārvērtību bloks mani interesē.

Šobrīd man blakus Vita uzklausa Ausmas Kantānes vēlmes par savas dzīvojamās istabas izskatu (līdz aparāc atkal nesaniķosies un vienkārši ņems un izslēgsies). Skatoties uz aktrisi, atcerējos sen sen redzētu izrādi, kas man ļoooti patika - viņa tēloja muzeja gidi, kas katrai grupai stāstīja citu stāstu, katru nākamo aizraujošāku, krāsaināku, traģiskāku par iepriekšējo. Varbūt tā bija komēdija (pēc atstāsta tā var šķist), bet man izrāde likās ļoti skumja, bet ļoti skaista.

Šobrīd piestrādāju pie atmiņu ieseifošanas - savas bildes iekonservēju interneta bilžu uzglabāšanas lapā. Jo dators arī ir sācis gļukot un manu fotokameru saturs ir tikai tur. Zinot mani, šāda piesardzība ir absolūti ne-pie-cie-ša-ma. Jo, ja manos elektroiskajos rīkos kaut kas var nojūgties, tas to izdarīs. To vislabāk pierāda mani piedzīvojumi, mācoties operatoros, mums abām ar kursabiedreni Lauru vienmēr kaut kas nogāja greizi, lai gan darījām visu tāpat kā visi pārējie. Laurai vienmēr nevietā lēkāja pikseļi un neona krāsu uguņošanas, es pamanījos dabūt titrus filmas vidū. Pats trakākais bija pirms diplomdarba filmas rādīšanas. Iedomājieties, nedēļu gara filmēšana, 9 cilvēku komanda, diplomfilma galu galā - jārīkojas atbildīgi. Samontēto galarezultātu ar vislielāko rūpību, cītīgi sekojot, lai visu darītu pareizi, iedzinu kasetītēs. Nevis vienā, kā iepriekš, bet drošības pēc - divās. Pārbaudu - viss kārtībā, iet, titri beigās, pikseļi nelēkā, skaņa ir, krāsa ir. Trešo, tukšo kasetīti, paņēmu līdzi. Un vēl - ja nu kas - vēl arī kopiju pārnēsamajā cietajā diskā. Aizbraucu uz skolu, arī drošības pēc - krietnu laiku agrāk, nekā vajag. Un labi, ka tā, jo - ieliekot gan vienu, gan otru (mini DV) kasetīti atskaņotājā, redzams skaists, burvīgs - "sniedziņš"! Visu filmas garumu.

Pateicoties līdzpaņemtajam cietajam un papildus kasetītei +rezerves laikam, viss beidzās laimīgi.

BET PASAKIET VĒL, KA TAS NAV ĪPAŠS TALANTS!

Viss kārtībā, esmu atkal dusmīga (un skumja un vīlusies, un vīlusies (,) un skumja)

Visi amerikāņu blogeri šodien neblogo par godu Japānas nepatikšanām. Man šīs nepatikšanas arī ļoti skumdina un satrauc, bet par amerikāņu blogeriem man šodien nospļauties. Diez vai kāds japānis viņiem prasīja šodien paklusēt.

Tad nu par tām dusmām.

Vispirms biju dusmīga par Mazā Arkādijas parka domājamo likteni (aizbūvēt ciet pavisam un neglābjami) - īpaši, jo mans draugs dzīvo tam blakus - patiesībā tieši pa vidu starp Lielo un Mazo Arkādijas parku - 20 soļi uz vienu vai otru pusi.

Daži turienes iedzīvotāji aktīvi sāka darboties, lai to nepieļautu (šeku reku izveidotā mājaslapa par parku un ko vari darīt, lai palīdzētu arī Tu), kā rezultātā vakar uz parku atbrauca Rīgas mērs Nils un, par laimi, ir liela cerība, ka parks paliks parks un pat pēc pāris gadiem tiks sakopts. Labāk vēlāk nekā nekad, tagad tik jāizdrukā sabiedriskās apspriešanas anketas un jāiedod izpildīt visiem, ko varu pierunāt. Tā ir mūsu daļa, kas jāizpilda, lai Nils var izpildīt savējo.

Nu lūk, un pirms šī pasākuma parka mājaslapā bija šāds teksts "jo vairāk Jūsu būs, jo skaidrāk Nilam būs redzams, ka Jums nav vienalga". Diemžēl pati netiku (mācības), bet draugs gan. Trešdien pēc mazas stīvēšanās viņš piekrita aiziet. Bet, kad nākamajā dienā prasīju, vai Nils ir foršs, izrādijās, ka VIŅŠ (draugs, es domāju) NEBIJA AIZGĀJIS, JO NEREDZOT TAM JĒGU!!!

Mani satrieca šī drausmīgā sociālā bezatbildība + solījuma neturēšana.

Es piedraudēju, ka par to pastāstīšu visiem viņa draugiem, kas cīnijās par to parku, lai viņi uzskata, ka viņš vairs nav no Pārdaugavas (kas viņa acīs ir superduperkruta un līdz ar to arī viņš ir krutāks par, piemēram, mani, jo es esmu no "pareizās-nepareizās" Daugavas puses), jo vairs nav tās cienīgs . To es tomēr nedarīšu, bet tikai tādēļ, lai mani nenotur par histērisku maitu. Jo patiesībā reizēm tiešām esmu histēriska, maita arīdzan un principiāla vēl piedevām.

Tā nu jau trešo dienu zvēroju dusmās un vienlaicīgi cīnos ar skujām un vilšanos šinī cilvēkā. Nav ne pārāk patīkami, ne viegli.

Viņam vajadzētu kārtīgu atbildības mācīšanu - gan atbildību pret sevi, saviem tuvajiem cilvēkiem un arī pārējo sabiedrību, atbildību pret naudu, lietām un VIDI!!! Un vēl labu manieru kursus. Ļoti stingrus.

+ vēl mani skumdina un dusmina "maita krieva" un viņai līdzīgie, kas neciena Latviju, latviešus, valodu un nezina patieso šejienes vēsturi, jāatzīst, ka krieviem vispār patīk sļaudīties, gan ar semočku čaulītēm, gan uz latviešiem, es arī savas tautības dēļ esmu dabūjusi spļāvienus un lamas no vienas "ja že zģes raģilas";

+ valsts darbinieku un arī daudzu "man-ir-nauda-nu-es-valdu" bezatbildība (jā, mani laikam ļoti kaitina bezatbildība), egoisms, alkatība, raustkāre, kas redzama ik uz soļa. Sapņoju kļūt par Latvijas karalieni un visiem džekiem piešķirt algas 180Ls mēnesī, atņemt kompensācijas par dzīvokļiem un Šleseru iemest cietumā uz mūžu. Kaut gan mani sajūsmina arī ideja viņu pārdot uz ārzemēm. Ideālā gadījumā - uz kādu Sibīrijas nostūri, kur viņš varētu pilnā apmērā iepazīties ar kādreiz izsūtīto latviešu dzīvesveidu - ar salu, badu, nepietiekošu apģērbu, vājprātīgi smagu darbu un nepārtrauktiem pazemojumiem - un bez iespējas atgriezties - un arī bez iespējas atkal sākt kaut ko muhļīt.

Tā nu es esmu veiksmīgi atpakaļ uz drūmās nots,

lai dzīvo,

urā.

"Anna Karēņina" Nac. teātrī nav forša. Garlaicīga, nedzīva un stīva.

Optimistiska ziņa! Vai tā var būt? Jā!

Aizvakar smaidīju visu dienu!

Otrdien pie manis notika meiteņu ballīte par godu 8.martam (kaut gan mani nesajūsmina šis datums).

Mana best friend Daiga, kura ik pa laikam pie manis ciemojas, ierosināja satikties šinī datumā. Iespējams, uzaicināt arī Jūliju. Varbūt vēl kādu manu draudzeni. Es ar sajūsmu piekritu un piezvanīju četrām savām draudzenēm. Viena no viņām ierosināja taisīt suši ballīti - un, voila - mums bija datums, tēma un 7 meitenes - ballētājas!

Pats sāpīgākais bija sakārtot māju (un es esmu bardaka karaliene ar histēristu uzglabāšanas vietas un mēbeļu trūkumu), jo darīt visu pārējo - sagatavot apēdamā krājumus - pieteicās Karlīna.

Vieses man diemžēl bija jāved pa pēc suņu kakām smirdošajām takām (gandrīz vai dzeja sanāca, vismaz atskaņas ir!), sušī bija lielisks un DAUDZ, interesantas sarunas, mazliet vīna, mazliet šampanieša, tēja un bezē cepumi, cik-rīga-ir-maza atklājumi, mūzika, papīra lidmašīnīšu laišana no balkona, tulpes, rozes un smaidi. Vismaz mans smaids bija platumā no vienas auss līdz otrai!

Nākamajā dienā, protams, atklājās, ka kāda kaut ko ir aizmirsusi pie manis, ar ko es esmu aizmirsusi pacienāt un izklaidēt, bet kāda viešņa nejauši promejot samainījusi savu ādas jaciņu pret manējo. Tā kā sarunāts tika arī drīzumā iet kopā ballēties, vismaz zināšu, ko noteikti vilkt mugurā!

Bija tikai divas bēdas:

- ballītes ierosinātāja Daiga dienu pirms pasākuma man piezvanīja un paziņoja, ka nebūs. Gripa.

- mana apakšējā kaimiņiene joprojām nav pieskaiāma, toties ir iedzinusi man trokšņparanoju (pagājušogad manas un R. dzimšanas dienas laikā viņa izsauca policiju), tā nu vakara beigu daļā mēs mūziku nevis klausijāmies, bet mēģinājām saklausīt. Tādēļ neuzaicināju vēl pāris jaunkundzes, kuras es būtu vēlējusies redzēt.

Bet gala beigās visas mēs bijām priecīgas un apmierinātas ar vakaru, aha!

Tagad gan man ir piezagusies saaukstēšanās, kas progresē ar katru dienu (bet šovakar uz teātri taisos vilkties kaut pusdzīva, jānopēr tikai kaut kas pret klepu, lai mani par trokšņošanu neizsviež ārā - un liels salvešu daudzums tekošā deguna savaldīšanai).

Vēl vakar, pēc stundas cīniņa ar ryanair, iegādājos biļetes uz Briseli (kur tiši tad būs izstāde par Kārtera atklātajām Tutanhamona kapenēm, jēee!, kādreiz gribēju kļūt par ēģiptes arheoloģi visu šito faraonu dēļ) un pirmoreiz mūžā iepirkos internetā (lidmašīnu biļetes neskaitās)!!! Beidzot būs man visādas smukas krāsiņas, ko zieķēt uz meiteņu sejām!

Tā nu jūtos priekšzīmīga, joprojām kārtīgā mājā, godprātīgi saskaitījusies, ēdu maz, bet šķidrumu lietoju neprātīgi daudz,lasu, pildu mājasdarbus un laistu (nokaltušos un pusdzīvos) istabas augus.

Sapņoju par krāsām un tālām zemēm, caur logu sildos pavasara saulē un priecājos par dzīvi. Žēl, ka tā nav biežāk.

Smukas lūpas, vai ne? Mmmm!